Bija pelēka pavasara diena. Vēl viss sniegs nebija izkusis un netīrās kaudzēs plaka ielu malās. Pilsēta bija mirusi. Taču gaisā jau varēja just pavasara elpu. Cauri pelēkajam, melnajam un noplukušajam lauzās jaunās dzīvības dvesmas kā mazi pasažieri caur lieliem ļaužu pūļiem pārpildītā transporta līdzeklī.
No zemes pacēlās caurspīdīgs papīrītis, tāda kā plēvīte, pielijusi rīta saules, un spējiem vēja rāvieniem planēja augšup. Tā apstājās pie kāda atvērta loga, pagrozījās, pakrita zemāk un tad slaidu loku iespruka istabā, izliedama savu saules sauju pāri vēl dusošajai zemei.
Marija sēdēja pie galda un blenza uz tukšu rūtiņu lapu, kuras augšējā malā bija rakstīti divi vārdi: “Es esmu”. Tālāk tikusi viņa nebija. Plēvīte nolaidās zem galda pie meitenes kājām nemanīta. No netālās istabas atskanēja skaļas lamas, kas laiku pa laikam pārtapa draudīgā klusumā. Nelikās, ka tas Marijai ļoti traucētu, viņa tikai dažkārt palūkojās uz aizvērtajām durvīm un grūtsirdīgi nopūtās. Beidzot, kādu brīdi lūkojusies griestos (tie bija pavisam parasti, balti griesti), meitene pievērsās lapiņai, notēmēja ar pildspalvu tieši rūtiņā, kas atradās pēc vārda “esmu”, un turpināja rakstīt.

Es esmu cilvēks. Mani sauc Marija. Mani vecāki viens otru ienīst. Es nesaprotu, kamdēļ viņi vēl dzīvo kopā, laikam gan tāpēc, ka bez strīdiem vairs nevar iztikt.
Es mācos skolā. Un man ir pilnīgi vienalga, cik izglītība ir liela greznība, mani neinteresē tas, ka citi “vispār nevar mācīties”, es ienīstu skolu. Tāpat kā ienīstu šo netīro pilsētu. Tāpat kā ienīstu mūsu noplukušo dzīvokli un mūžīgos vecāku strīdus.
Man ir gari, gaiši mati. Ne brūni, ne blondi, pa vidam. Jā, es vispār esmu gauža viduvējība ar savu vidēji garo augumu un viduvējām atzīmēm, un parasto ģērbšanās stilu. Vienmēr esmu apbrīnojusi čirkainus matus, bet, lai ko es teiktu, tomēr savējos pret tādiem nekad nemainītu, es tomēr mīlu savus matus. Patiesībā man patīk arī mans augums un atzīmes neinteresē. Ģērbšanās stils man ir gluži vienaldzīgs. Man pat ir vienalga, ka daudzi uzskata, ka esmu pavisam parasta. Es esmu pilnībā apmierināta ar sevi.
Man ir māsa. Dvīņumāsa. Viņu arī sauc Marija. Un viņa izskatās tieši tāpat, kā es, ja neskaita drēbes, tās Marija valkā citādas. Esmu sapratusi, ka par Mariju stāstīt nedrīkst. Nevienam. Tāpēc man nevar būt labākie draugi, jo labākajiem draugiem vienam par otru jāzina viss, bet par Mariju es stāstīt nedrīkstu. To man aizliedza ārsts un vecāki, un vēl vesela rinda cilvēku. Viņi domāja, ka esmu traka. Ārsts teica, ka mani skāris savdabīgs vientulības sindroms, kas izpaužas neparastā personības dalīšanās veidā, vai kaut kā tā. Tas ārsts bija gaužām garlaicīgs cilvēks, es un Marija par viņu vēlāk ilgi smējāmies. Ja tā labi padomā, tad Marija ir vienīgā, ar kuru kopā es jebkad smejos. Katrā ziņā Marija jau vairākus gadus ir mans noslēpums, mēs esam iemācījušās sarunāties domās un vispār nekādi neizrādīt, ka esam kopā. Izdodas tīri labi.
Pazīstu es viņu kopš vispār sevi atceros. Viņa ir pilnīgi tāda pati kā es. Varbūt tieši tāpēc es sev patīku.
Marija nedzīvo šajā pilsētā. Mēs abas esam nonākušas pie secinājuma, ka viņa nedzīvo arī uz šīs planētas. Lai gan tur, kur viņa dzīvo, esmu pāris reizes bijusi, un izskatās tur gluži kā dažviet uz Zemes, tomēr mums šķiet, ka tā ir cita planēta.
Marija dzīvo viena pati. Viņai pieder brīnišķīgs namiņš ielejā, netālu no lielas kalnu grēdas. Viņai nekad nav bijuši vecāki, kad Marija bija mazāka, viņu auklēja Dora. Tagad Marija retumis Doru apciemo, ja gribas ko īpaši garšīgu vai kļūst pārlieku garlaicīgi. Bet Dora nav viņas māte. Dora apgalvo, ka cilvēkus turp atnes krītošas zvaigznes. Es uzskatu, ka tas ir skaisti. Marija man piekrīt. Vispār mūsu domas bieži sakrīt. Un, atklāti sakot, ir tikai viens jautājums, kurā mēs nesaprotamies – Marija uzskata, ka dzīvot te ir labāk, pat neskatoties uz to, ka vecāki viens otru ienīst un katru dienu jāiet uz skolu, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņas planēta ir nesalīdzināmi pārāka.
Kopš mēs iemācījāmies aiziet viena pie otras, mēs to darām gandrīz nemitīgi. Marijas planētā nakts ir tad, kad te, uz Zemes, ir diena, un otrādi. Esmu pie viņas, kad te ir nakts, viņa ir pie manis, kad te ir diena. Tamdēļ skolā es solā vienmēr sēžu viena pati un pašā priekšā, jo tad bieži ierodas Marija, un viņai patīk visu skaidri dzirdēt. Viņai patīk arī mācīties. Šajā jomā viņu nesaprotu.
Dažkārt, kad es dodos pie viņas ciemos, un mēs ejam uz ezeru netālu no Marijas mājas, viņa baltajās smiltīs ar zariņu raksta formulas un rēķina matemātikas uzdevumus, ko iegaumējusi no galvas (jo matemātikas grāmatas, kā arī cietas lietas mēs nevaram pārvest no vienas pasaules otrā). Viņa rēķina labi un ātri. Es tā nemāku. Bet es nesaprotu, kā var rēķināt uzdevumus, ja gar ezeru skraida trīs baltie jēriņi, kuri Marijai jāpieskata. Tie ir visjaukākie radījumi, kādus es vispār esmu redzējusi, neskatoties uz to, ka neesmu pārliecināta, vai tie maz ir īsti jēriņi - tie nemaz neēd zāli, tikai laiza putekšņus no puķēm, kas aug kalnu pļavās (tās var uziet vietās, kur kalna klintis izveidojušas tādas kā ieplakas, un tādu te ir daudz), un tiem ir savādas aciņas: Oto – gaiši zilas, Sibillai – brūngani zaļas, bet Mirtai – lielas, brūnas ar medus krāsas lāsumiņiem (vārdus viņiem izdomāju es). Turklāt tie it nemaz nav paaugušies visu septiņu gadu laikā, kuros es tos pazīstu.
Marijas mājiņa, kā jau minēju, atrodas ielejā, un viņai katru dienu jāved savi jēriņi ganīt uz pļavām tuvējā kalnā. Par laimi kalns nav stāvs, un tāpēc, ja vien kāpj piesardzīgi, nekas ļauns nevar notikt.
Marija tika stāstījusi, ka jēriņi paši atrodot savus pieskatītājus, un katram ir savs jēriņš, tā nu gadījās, ka viņai tika veseli trīs, bet interesē tikai mācības pavisam parastā skolā! Ej nu saproti...
Dažkārt Marija mēģina man ieskaidrot kāda uzdevuma risinājumu, bet parasti viņai drīz vien apnīk, un viņa ieslīgst pati savās domās par šo vai to piemēru, bet es turpinu rotaļāties ar Oto vai Mirtu (Sibillai netīk, ka ar viņu spēlējas, viņa labprātāk viena pati mierīgi laiza putekšņus).
Tā nu ir sanācis, ka es vairāk dzīvoju Marijas dzīvi, kamēr viņa dzīvo manu. Viņa pat ir sākusi domāt par to, kā atrisināt strīdus manu vecāku starpā. Es nemaz nepalīdzu, un tas viņu sarūgtina. Bet es nevaru un negribu runāt ar saviem vecākiem.
Šonakt, kad es biju pie viņas ciemos (nakts bija te, pie Marijas tā bija diena), mēs atkal sastrīdējāmies, jo viņa gribēja, lai es vairāk palīdzu savai māmiņai, bet es savu māmiņu nevaru ciest, viņa mēdz uzbļaut par visādiem sīkumiem un teikt, ka es vairāk maisos pa kājām, nekā palīdzu, un Marija to zina, bet neņēma vērā. Dažkārt es strostēju viņu - baru par to, ka viņa tik maz rūpējas par jēriņiem. Un ja nu viņi noklīst, ja uzrāpjas par augstu kalnā, paslīd, nokrīt un nositas...
Kad mēs strīdamies, mēs parasti raudam. Un, pirms pametam viena otru, apskaujamies, atkal salīgdamas mieru.
Ne vienu vien reizi mēs esam runājušas par to, ka varētu apmainīties vietām. Es varētu būt tur, viņa te, viņai būtu īstas grāmatas, no kurām mācīties, īsti vecāki, kurus pieskatīt, īsta skola, uz kuru katru dienu iet, bet man būtu miers, klusums, pašai savs namiņš, un es varētu caurām dienām rotaļāties ar Oto un Mirtu (Kā jau teicu, Sibillai rotaļas nepatīk).
Bet tā nevar. Es Marijas pasaulē varu būt tikai neredzama, nejūtama būtne (jēriņi gan mani saredz un sajūt, bet cilvēki ne, vairākas reizes mēģinājām ar Doru, bet viņa tikai nobolīja acis un sāka smieties par Marijas apgalvojumiem). Tāpat ir ar Mariju te. Pie tam mēs varam būt vienā vai otrā vietā tikai abas kopā - viņa nevar atrasties te, kamēr es atrodos tur. Bet mēs ceram, ka ar laiku tas varētu izdoties, tāpat, kā izdevās runāšana domās un atceļošana vienai pie otras (no sākuma mēs to nepratām). Mēs trenējamies. Ļoti, ļoti vēlamies. Ja mums tas izdotos, tas būtu, es pat nezinu, neticami skaisti!

Tas pats vējš, kas bija plēvīti caur logu ienesis, pēkšņi sarosījās. Kā vērīgs klausītājs, stāstīšanas laikā tas bija sastindzis un tagad atcerējās, ka tā pienākums ir pūst. Un tas pūta. Un caurspīdīgais papīrītis pacēlās pie griestiem kā vientuļa, lidojoša laiviņa, lai pasmeltu ēnas un putekļus, kas karājās pie tiem, bet pēc tam nolaistos uz rūtiņu lapas, kuru Marija bija pametusi uz galda, aprakstītu ar maziem, līkiem burtiņiem, bez nevienas brīvas vietiņas, kur varētu vēl kādu vārdiņu iespiest.
Meitene paņēma vējjaku un atvēra durvis. Vējš tapa par caurvēju. Vijīga gaisa strūkla parāva plēvīti sev līdzi caur durvīm uz koridoru, kur Marija pašlaik vilka kājās zābakus.
“Kad tu vienreiz aizvērsies?!” atskanēja nikna balss no vecāku istabas. Marija nopūtās un noburkšķēja kaut ko līdzīgu vārdam “jā”. Tad viņa pameta dzīvokli, aiz sevis klusi aizverot durvis.
Plēvīte vientuļi gulēja uz kāju slaukāmā paklājiņa, ēnas tajā veidoja sarežģītu rakstu, ja vien plēvītes to mācētu, šī tagad droši vien nopūstos tik pat grūtsirdīgi kā pirms mirkļa to bija izdarījusi Marija.

Ralfam izdevās izvairīties no kārtējās peļķes, kas lūkojās viņā savu duļķaino, viltīgo pilsētas peļķu aci. Viņš priecīgi nosprauslājās, atskatījās uz to un iebrida taisni iekšā nākamajā. Pievērsis sava skumīgo acu pāra uzmanību slapjajām ķepām, Ralfs bezspēcīgi izbāza mēles galiņu un sparīgi nopurināja galvu, kā to mēdza darīt bezcerīgās situācijās. Lija. Suns izlēma pie reizes izpildīt arī vispārējās sausināšanas pasākumus un nopurinājās īpašajā suņu veidā, uz brīdi pārvērsdamies par ūdeni un dubļu pikucīšus izmetošu strūklaku. Kad viņš bija beidzis, melna zābaka purngals iegrima peļķē taisni viņa degunpriekšā, un zābaka īpašniece steidzīgi parāva kāju augšā, lai pakāptu malā un dotos tālāk. Ralfs sajuta iespēju. Ierūcās vēders, un suns veltīja meitenei savu neatkārtojamo, sevišķi skumīgo skatu. Viņa to redzēja. Neskatoties uz Ralfa gaužām noplukušo paskatu, meitene pieliecas un sabužināja spalvas uz viņa galvas. Sajūta bija patīkama, Ralfs aizvēra acis un sāka lēniem vēzieniem luncināt slapjo asti. Nekā ēdama viņa nedeva, bet arī tā bija labi.

“R-aaālf!” atskanēja viņa saimnieka uzstājīgā balss. Ralfs klusi, pateicīgi ieburkšķējās un, apmeties uz skaņas pusi, sāka lēkšot tās virzienā.

“Viņi pat sunīti man neatļauj paņemt...” viņa klusi, gandrīz čukstus teica un pielieca galvu, mati slapjās lēkšķēs nokārās pār seju. Marijas skatiens pētīja samirkušu izsmēķa galu, kas, iemīts dubļos, vēl arvien varēja lepoties ar savu bēši oranžo dzeltenumu.

“Māšel, saproti taču, māmiņai jau tā ir daudz rūpju, vēl sunītis tikai trūka...”

Ralfs dzirdēja kādu atbildam, nozuzdams aiz stūra.

Marija kārtējo reizi nopūtās, redzēdama, kā aiz mājas nozūd arī suņa astes galiņš.

“Tu jau dves kā tāda veca krāsniņa!” raižpilnu seju noteica viegli virmojošā būtne pelēkbrūnajā kleitā, kas gāja viņai blakus, neskardama zemi.

“Viņi atkal plēšas,” Marija paskaidroja, un viņas acis pacēlās pret debesīm, kurās drūzmējās satrakotu pavasara lietus mākoņu bars.

“Marij, tev taču vajadzēja palikt, pateikt, lai izbeidz, nu kaut ko darīt!” virmojošā būtne izzuda un atkal parādījās, kļūdama mazliet spožāka.

“Nesāc nu atkal! Tu taču zini, ka viņi par mani neliekas ne zinis,” Marija īdzīgi iebilda un iespēra kādam akmentiņam, kurš negribīgi atstāja savu vietu un krizdams izraisīja mazu orkānu tuvējā peļķē. “Lūdzu, šodien nestrīdēsimies, labi?” Marija piebilda, jo otra meitene klusēja, bet viņas sejā jautās drūma, pat dusmīga izteiksme. “Kā iet Oto?” meitene neveikli centās uzsākt sarunu par citu tēmu, skaidri zinādama atbildi.

“Tu taču zini, ka labi,” virmojošā būtne nemaz necentās būt laipna.

“Mīļo māsiņ, man tikko divas stundas bija jāklausās, kā viņi brēc, lūdzu, nesāc vēl arī tu!”

Par māsiņu nosauktā ieguva pavisam savādu sejas izteiksmi.

“Piedod,” viņa klusu noteica, lūkodamās kādā pamatīga auguma onkulī, kas paslīdēja abām garām kā milzīgs tankkuģis, savā svarīgumā Mariju pat nemanīdams.

“Es no rīta domāju, nu, tu jau zini...par pārceļošanu. Ja nu mēs izmēģinātu. No sākuma, atceries, no sākuma mēs varējām satikties tikai tur, pa vidu, tumsā. Un tad kopā nākt vai nu pie manis, vai doties pie tevis. Tagad taču tu zini ceļu pati. Un zinu arī es. Varbūt mums ir jāmēģina nonākt tur un no turienes doties uz nepareizajām pusēm?” pēdējos vārdus Marijas domas atsacījās māsai pasniegt kā pārliecinošus. Tie bija un palika baiļu pilni.

“Mēs varētu...” virmojošā meitene novilka, sākdama ar saliektu pirkstu berzēt zodu un saraucot uzacis - tas viss liecināja par to, ka viņa domā. Jau pēc mirkļa Marijai tika veltīts starojošs smaids: “Jā, mēs tiešām varētu tā mēģināt! Tikai...līdz vidum iesim kopā, labi?” nu jau meitenes teiktajā jautās nepārprotama nedrošība.

“Jā, noteikti,” Marija nopietni pamāja ar galvu un iedeva māsai roku.

 

Balodis uzknāba pāris sēkliņas. Garšīgas. Piebriedušas kūstošajā sniegā, tās piepildīja māgu, radot patīkamu apmierinātības sajūtu. Uz ceļa stāvēja divas meitenes, no kurām viena izskatījās savāda. Balodis centās nenovērsties no graudiem un reizē redzēt meitenes. Pēkšņi viņas saviļņojās un izgaisa. Putns pacēla galvu, kā neticēdams savai šķielējošajai acij, kas laikam gan bija rādījusi taisnību, jo meiteņu uz ceļa vairs nebija. Brīdi sašutis tirzājis šo sarežģīto mistēriju, balodis atkal visu uzmanību pievērsa ēšanai.

Viņas bija sadevušās rokās. Divas māsas. Gaišiem, izspūrušiem matiem. Katrai pāris cieši aizvērtu acu, kas cīnījās ar domu par to, ka visapkārt nav neviena gaismas stariņa. Abas nedroši spēra soļus tumsas vijīgajā ķermenī. Augumus varēja tik tikko saskatīt. Kā divas milzīgas tumsas molekulas meitenes virmoja līdz ar visu tumšo masu ar vienu atšķirību – viņām bija mērķis, noteikts virziens, kurā abas devās.

Viņas jau sen nebija te nākušas. Viņas bija atradušas ātrāku un vieglāku ceļu viena pie otras – caur domām. Un tumsa to zināja labāk par visiem. Tagad tā aptaustīja meiteņu ķermeņus gluži kā alkatīgs cilvēks, kas laiku pa laikam pārskaita visu, kas viņam pieder, lai pēc tam par to atkal aizmirstu un mestos jaunas mantas meklējumos.

Tumsa juta meiteņu domu. Tumsa zināja viņu vēlmes. Vēl jo vairāk, tā skaidri apjauta meiteņu pašas karstākās alkas, kas plūda no viņām kā gaisma no saules. Piepildīt tās bija grūti. Gandrīz neiespējami. Bet tikpat milzīga, kā mērķis, bija izaugusi meiteņu apņēmība. Viņas bija nolēmušas apmānīt pasauļu kārtību. Kļūt viena par otru. Samainīties. Viņas tuvojās tumsas sirdij, kas pulsēja līdz ar pārējo tās plūstošo ķermeni nevienmērīgā ritmā. Tur atradās pasauļu eja. Ja mācēja, no turienes varēja nokļūt, kur vien kāroja. Bet ne katrs šo vietu spēja uziet, un reti kurš - izmantot. Daudzi bija noklīduši tumsā, uz mūžu zaudējot iespēju no tās izkļūt. Meitenes spēra soli tumsas sirdī abas reizē, tajā pat mirklī saprazdamas, ka sasniegušas savu mērķi.

Visapkārt nodunēja. Tas bija tumsas sirdspuksts, kas atbalsojās tās ķermenī kā mēms kliedziens, locīdamies uz visām pusēm un drebēdams līdzīgi koku lapām lietū.

Viņas atvēra acis, saskatījās, skatienos jaucoties bailēm un neticībai, ko abas vairāk juta, nekā redzēja, apskāvušas viena otru, meitenes devās katra savā virzienā, atpakaļ neskatīdamās, tikai sperdamas soli pēc soļa uz neredzamā pamata.

Uz brīdi tumsa sajuta vēlmi sūtīt meitenēm pakaļ savas tumšās rokas, satvert un atvilkt atpakaļ, laukā no sirds, bezveidīgajā, plūstošajā ķermenī, tomēr nespēja izlemt - tā nebija pārliecināta, vai viņas savu vēlmi īstenojušas, un tos, kas devās mājup, tumsai nebija tiesību aizturēt. Jau mirkli vēlāk bija par vēlu, jo meitenes bija nozudušas, ieslīdējušas katra savā pasauļu pusē.

Marijai trīcēja kājas. Marijai trīcēja rokas. Meitene gāja uz priekšu pa tuneli. Tuneli, kurš veda uz viņas māsas pasauli, bet šoreiz Marija gāja viena. Un šoreiz viņa bija īsta, sataustāma un redzama, viņa to zināja, jo juta, kā kājas skar tuneļa zemi un juta, kā caurvējš pinas matos. Viņa smaidīja. Viņai trīcēja kājas un rokas, trīcēja viss ķermenis. Te bija tumšs, bet ne tik tumšs, kā tumsā. Un auksti. Slapjās, lietus izmērcētās drēbes lipa pie miesas. Tunelis priekšā smaidīja savu tumšo, bezzobu smaidu. Un Marija klabošiem zobiem smaidīja pretī. Viņas gājiens pārtapa skrējienā, vējjaka plandīja aiz muguras kā vijīgs, zilganpelēks vilnis un no plīvojošajiem matiem kūleņoja lietus lāses. Viņām bija izdevies!

“Urā!” Marijai pa priekšu kā ātrgaitas vilciens aiztraucās viņas prieka sauciens, klaudzinādamies ap katru tuneļa izcilni.

Tunelis noslēdzās ar plašu alu, kuras priekšā nakts mierīgajā, siltajā vējiņā vilnīja kalnu pļavas zemā, biezā zāle. Marija sagriezās virpulī, smiedamās norāvusi vējjaku, meitene to nometa zālē un mirdzošām acīm vērās zvaigžņotajās debesīs. Te smaržoja pēc vasaras. Un Marija neatminējas, ka jelkad būtu bijis citādi, te vienmēr bija vasara. Viņa smējās un smējās, līdz sāka sāpēt vaigi, un tad smējās vēl. Gaisā pacēlās iztraucētie nakts tauriņi un, to čaukstošajiem spārniem sakļaujoties un atveroties, meta lokus, ceļoties augšup. Marija apsēdās uz zemes, novilka zeķbikses, novilka zābakus, tad pielēca kājās. Turot vienā rokā novilkto apģērbu, ar otru meitene satvēra savu garo, zilo svārku malu un lēkšoja cauri zālei, šķērsām pāri pļavai – tieši uz māsas mājīgo namiņu.

Viņa stāvēja uz asfalta. Pilsētas spalgās skaņas ieskāva un apdullināja. Marija izberzēja acis, ieknieba sev rokā un sāka neticīgi purināt galvu, tad pēkšņā prieka uzplūdā palēcās un priecīgi iesmējās. Mirkli vēlāk viņas basās pēdas dipēja pa asfaltēto, auksto ceļu – meitene skrēja mājup. Pie māmiņas, pie tēta, pie grāmatu plaukta, pie savas istabiņas un gultas. Tikai mirkli viņa sevi norāja par tādām domām, atgādinādama sev, ka tas viss patiesībā pieder māsai, tomēr prātā izveidojās loģiska atbilde, viņas taču bija apmainījušās – tagad viņas pasaule piederēja māsai un otrādi. Marija uzlēkšoja pa kāpnēm, domās izstrādādama atbildes uz jautājumiem par to, kāpēc viņa tik savādā paskatā bijusi uz ielas, un, saberzējusi rokas, piespieda zvana pogu.

Atskanēja ritmiskais zvanu signāls, caur Marijas ķermeni izskrēja satraukuma tirpas. Durvis atvēra māmiņa. Marija metās viņai ap kaklu, viņa zināja, ka māsa tā nekad nedara, bet citādi nevarēja.

“Mammīt, es tevi tik ļoti mīlu!” viņa iespieda galvu mammas siltajā vēderā.

“Bet...Marij...Kas ar tevi noticis? Kāpēc tu gāji ātrā šādā izskatā? Un kur tu izraki tādu kleitu?!” viņa pacēla Marijas brūni pelēkās, garās kleitas malu un nopētīja audumu. “Es neatceros, ka kādreiz būtu tev tādu pirkusi...”

“Draudzene aizdeva. Man vajadzētu nomazgāties,” Marija lietišķi noteica un uz pirkstgaliņiem ienāca istabā. Dodoties uz vannas istabu, viņa aiz sevis atstāja mazu, dubļainu punktiņu taku. Tur nonākusi, meitene uzmanīgi pastūma uz augšu spīdīgo kloķīti, kas viņā raudzījās savu zili sarkano aci. No krāna izšāvās silts ūdens, izvilinot no meitenes priekpilnu nopūtu. Viņa aizvēra durvis, iekāpa vannā, noregulēja vajadzīgo ūdens temperatūru un, pabīdījusi mazu, apaļīgu puļķīti, kā to mēdza darīt māsa, iedarbināja dušu. Tad ļāva siltajai šaltij krist pār augumu. Kleita, protams, palika slapja, to atcerējusies, Marija novietoja dušu uz vannas dibena un, kleitu novilkusi, nosvieda uz zemes, tā nokrita ar paskaļu plīkšķi.

Pie sienas atradās plauktiņš, uz plauktiņa smaržīgas ziepes un šampūni, bet netālu no vannas karājās māsas dzeltenais, mīkstais dvielis. Marija kārtīgi noberzās ar sūkli, nemitīgi sajūsminādamās par šķidro ziepju aromātu, izmazgāja matus, nespēdama vien nopriecāties par to, ka putas ir tieši tādas, kā viņa tās bija iztēlojusies un visbeidzot noslaucījās dvielī, tad, aptinusi to ap augumu, devās uz istabu.

Viņa ķemmēja matus ar māsas ķemmi, reizē lasot grāmatu un lēkājot uz mīkstās gultas. No prāta neizgāja doma – rīt taču uz skolu! Viņa tikko noturējās nesākusi aiz prieka skaļi smieties.

Pirms gulētiešanas Marija aizskrēja uz vecāku istabu un noskūpstīja vispirms māmiņu, tad tēti, novēlēja viņiem labunakti un, atstājot viņus guļam gaužām pārsteigtus, devās uz savu istabu, kur, iekritusi gultā, gandrīz tai pat brīdī aizmiga.

Mazā plēvīte uz kāju slaukāmā paklājiņa pacēlās gaisā, apmeta kūleni un atkal nokrita. Lai gan šī meitene izskatījās gluži tāpat, kā tā, kas bija aizgājusi, tomēr viņa nebija vis tā pati.

Taureņu dzīve ir skaista. Taureņu dzīve ir vēl daudzkārt skaistāka, ja viņus netraucē. Apcerot gūto atziņu, kāds krāšņs īpatnis, kas varēja lepoties ar diviem baroka[1] greznuma cienīgiem spārniem, ar savu garo, slaiko kāju slaucīja putekšņiem aplipušos radziņus, mezdams ļaunus skatienus sniegbalta jēriņa virzienā. Ja ne šie nešpetnie radījumi...

Oto pārlaida savu sārto mēlīti dzeltenai pienenei, nogludinot tās izspūrušās ziedlapiņas, tad, samiedzis savas cilvēciskās, zilās acis, sirsnīgi nošķaudījās, zāle viņa priekšā noviļņojās, un gaisā pacēlās vēl pāris iztraucētu tauriņu. Oto apskrēja dažus apļus, apgūlās zālē un, izstiepis visas četras kājas pret gaišajām debesīm, apmierināti iebubinājās.

Turpat netālu pie ezera gulēja Marija. Meitene bija aizmiegusi acis, jo saule šodien smaidīja plati un nežēlojot lēja savu žilbinošo gaismu pār zemi. Bija tik silti, mierīgi un labi. Nē, nebija vis labi. Nelāgas nojautas māca Marijas sirdi, un prāts radīja arvien šaušalīgākas ainas. Māsa nebija devusi it nekādu ziņu – un ja nu viņai nebija izdevies?!

Zālē muzicēja sienāži vesels orķestris - visi pelēcīgi zaļos uzvalciņos.

Marija nemanīja, kā viņai klāt bija pielavījusies Mirta, tagad jēriņš nolaizīja meitenes seju un pretī saņēma veselu šalti smieklu. Meitene sāka aitiņu glāstīt, un Mirta patikā aizmiedza acis.

Sibilla piegāja pie ezera, kur, izstiepusi garo mēlīti, laka ūdeni. Tas viegli viļņojās no kutinošā pieskāriena izraisītajiem smiekliem. Brīdi viņu vērojusi, Marija novilka kleitu un devās peldēties. Ūdens bija auksts, bet saule iedrošinoši sildīja. Marija lieliem vēzieniem iepeldēja ezerā, pārvēršot ūdens mieru ap sevi pilnīgā haosā. Viņa ienira, iznira, atpūšoties slīdēja pa ūdeni uz muguras. Marijas pelēkzaļajās acīs saimniekoja bailes. Cauri domām maršēja baismu karaspēki. Izpeldējusi krastā, meitene nokrita zālē, vairs nevaldīdama asaras. Mirta jautājoši viņā raudzījās, klusi sabubinoties ar Oto, kurš tik tikko bija pielēkšojis. Pat Sibilla veltīja meitenei skatu, kurā atspoguļojās apmulsuma pilns jautājums.

Marija nolēma pati doties pie māsas. Viņa sakoncentrējās, domās neskaitāmas reizes atkārtodama savu vēlmi:

“Nokļūt pie Marijas, nokļūt pie...”

“Bums!” atbildēja domu ceļš, atgrūzdams Mariju atpakaļ. Un to pašu tas atkārtoja katru reizi, kad viņa mēģināja tikt tam cauri. Meiteni pamazām pārņēma bezcerība un vēl lielākas bailes. Un ja nu ar māsu bija noticis tāpat, ja nu viņas nekad, nekad vairs netiksies?!

“Bums, bums, bums...” Marija triecās domu sprostā, raudādama karstas asaras. Sibilla bija pienākusi klāt un tagad jēriņi meitenē raudzījās satrauktām, ieplestām acīm. Marija apskāva viņus visus reizē, meitenes asaras sabira Oto vilnā un ritēja pa to lejup kā lielas rasas lāses no rītiem.

Pēkšņi Marija juta, ka domu stīgas ietrīsas. Viņa zināja, par ko tas liecina – domu vēstule. Tas bija otrs ātrākais un vienkāršākais viņu sazināšanās veids - tikai jāizdomā vēstule, kārtīgi jāatceras vēlreiz un tad domās jānosūta otrai. Marija nepacietīgi gaidīja vārdus. Rindiņas nāca kūtri, it kā kāds tām neļautu brīvi pārvietoties, bet galu galā izveidojās vēsts:

 

“Marij!

Es patiešām esmu te! Un šodien biju skolā. Tas bija fantastiski! Mamma un tētis neko nav manījuši, es jau sāku tavas mantas saukt par savām, tā taču drīkst, vai ne? Tu arī manas vari saukt par savām, mēs taču esam pamainījušās. Esmu ļoti nogurusi, tāpēc šodien nemaz nemēģināju pie tevis doties, bet, ja tu vēlies, rīt es tevi gaidīšu.

Tava laimīgā, nogurusī māsa.”

Marijas bailes no kakla noslīdēja zemāk un sāka pulsēt aptuveni sirds rajonā. Tātad māsa vēl nezināja, ka viņas nemaz nevar viena pie otras doties, vai vismaz, ka Marija nevar nokļūt pie viņas.

“Māšel!

Es nevaru pie tevis aiziet, man kaut kas stāv ceļā!”

Viņa nekavējoties nosūtīja atbildi.

“Es arī nevaru, tikko mēģināju...”

“Tas nozīmē, ka vienīgais veids, kā mēs varēsim satikties ir ceļš cauri tumsai.”

“Bet, mās, tas ir ļoti bīstami, ja mēs to darīsim, tu taču saproti...”

“Tikai neatliekamos gadījumos...”

Viņas vēl sarunāja, ka sazināsies, vismaz vienreiz nedēļā un noteikti tad, kad būs kas interesants vai satraucošs stāstāms, tad, novēlējušas viena otrai veiksmi, atvadījās.

Jau pāris nedēļas vēlāk vēstuļu sūtīšanai zuda jēga. Viņas pārāk daudz zināja viena par otras dzīvi, jo agrāk bija to dzīvojušas pašas. Viss pārsteidzošais, ko kāda no māsām atklāja, otrai šķita kā tik pierastā un apnikusī ikdiena, no kuras, par laimi, izdevies aizbēgt, un viņas abas to zināja. Vēstules kļuva arvien retākas, līdz māsas viena ar otru sazinājās vairs tikai reizi nedēļā un pārsvarā tas bija pienākuma apziņas dēļ.

Marija jutās laimīga. Viņas dzīve tagad bija mierīga – bez strīdiem, bez skumjām, bez visa, visa tā ļaunā, kas viņu bija nomācis. Viņai patika pieskatīt jēriņus, patika peldēties ezerā un gulēt mīkstajā zālē. Viņai patika vērot sauli austam un rietam, viņai patika lūkoties zvaigznēs un gaidīt, kad kāda kritīs.

Viņas māsa klasē bija labākā skolniece, pārsteidza vecākus, skolotājus. Viņa nebija viduvējība. Viņa ģērbās skaisti, runāja skaisti, ēda skaisti, mācījās izcili un bija ļoti pacietīga un saprotoša. Visiem viņa patika. Vecāki vairs nestrīdējās, vismaz tā viņa stāstīja. Arī Marijas māsa jutās laimīga.

Tā bija pienācis vasaras aukstākais laiks. Katru dienu debesis klāja drūmu, pelēku lietus mākoņu sega. Saule parādījās reti. Naktīs bieži trakoja negaisi.

Marijas namiņš bija mazs. Viena istabiņa. Tur atradās apaļa krāsns mute, no kuras pret jumtu tiecās garā skursteņa rīkle. Tai blakus stāvēja koka paliktnītis, uz kura bija sakrauti zariņi un palielākas pagalītes. Turpat bija piesliets arī cirvītis. Netālajā mežā Marija vāca nolūzušos koku zarus – tos, kurus viņai pietika spēka sacirst. Viegli tas nebija, un tajās dienās jēriņi ganījās netālu no mājas, kur, protams, putekšņi nebija ne tik daudz, ne tik garšīgi, kā kalnu pļavās. Tomēr malka bija nepieciešama, it sevišķi naktīs, kas tagad kļuva dzestras.

Otrai krāsns malai bija pieslējies vidēji liels, melns katls apaļu dibenu, tas bija novēlies uz sāna un, sēri atvēris savu melno muti, klusēja, lūkodamies uz apkvēpušu apaļu katlu turētāju, kurš lepojās ar trīs galos sarullētām kājām.

Netālu no durvīm stāvēja zems, apaļš koka galdiņš, uz kura bija novietota slaika māla vāzīte, kurā meitene ik nedēļas ievietoja jaunu augu. Tagad tajā atradās plaukstošs ceriņa zars, kura smarža, sapinusies negaisa spiedīgajā, biezajā gaisā, pletās pa visu istabu.

Otrā mājeles galā sienā kā vientuļa acs bija iegūlis lodziņš, tā palodzīte bija pastiepta pret istabu kā tukša plaukstiņa. Vienā malā lodziņam atradās Marijas gulta. Tā bija zema un plata. Uz gultas bija uzklāts balts palags, pār to sega baltā pārvalkā. Visa gultas veļa bija nobārstīta maziem, sarkaniem sarežģītas formas ziediņiem, to māsai bija uzdāvinājusi Dora, kad viņa pārcēlās dzīvot uz šo namiņu. Otrā lodziņa pusē, blakus gultai, stāvēja mazs skapītis ar vairākām atvilktnēm. Tur glabājās lielā koka ķemme, ko Marija lietoja jēriņu ķemmēšanai, viņas pašas ķemme un pāris citu noderīgu sīkumu.

Vēl istabā bija vecs šūpuļkrēsls, kas, tajā šūpojoties, mēdza čikstēt. Bet gar sānu sienu stiepās garš, paplucis un diezgan biezs paklājs - tur gulēja jēriņi. Pie durvīm savus trīs kalsnos pirkstus pret griestiem bija pastiepis pakaramais, uz kura karājās Marijas vējjaka, divas šalles, cepure un garas, brūnas bikses. Netālu no pakaramā atradās plats, putekļiem klāts plaukts, ko Marija jau labu laiku bija domājusi noslaucīt, bet neatlika laika.

Tas noslēdzās pie augsta skapja sienas. Tā augšdaļā Marija glabāja traukus, mazliet zemāk atradās visi viņas pārtikas krājumi – ogas, rieksti, skābenes, augļi, sēnes, vārdu sakot - viss, ko varēja atrast mežā un kalnos. Tur, protams, bija arī šis tas no iepriekšējās reizes, kad viņas māsa bija apciemojusi Doru. Pašlaik pārtikas krājumi strauji tuvojās beigām, jo jau labu laiku Marijai nebija sanācis doties tos papildināt negaisu dēļ. Par laimi māsa bija sarūpējusi žāvētu ogu krājumus un kaltētas tējiņas vēl no pagājušā gada, tos tad Marija izmantoja, tomēr pārlieku ilgam laikam ar tiem arī nepietiktu. Tas nozīmēja, ka drīz jādodas pie Doras.

Vienā no skapja nodalījumiem stāvēja liela māla krūze, kurā lēni viļņojās dzidrais kalnu strauta ūdens. Skapja apakšā, lielākajā nodalījumā, atradās sarullēts matracis, guļammaiss un vēl viena liela vilnas sega. Māsa tos izmantoja, kad devās no namiņa prom uz vairākām dienām. Skapī atradās arī siksnas, ar kurām varēja segas un matraci sastiprināt un izveidot tādu kā mugursomu.

Šo guļamkārtu dažkārt deva ciemiņiem. Tie parasti bija ceļinieki, kas pie māsas mēdza uzkavēties, lai atgūtu spēkus vai, ja laika apstākļi kļuva pavisam neciešami. Par pateicību viņi parasti atstāja kādu dāvanu. Marija patiesībā ļoti gaidīja, kad kāds ieradīsies. Ciemiņi mēdza būt ļoti dažādi un bieži noslēpumaini. No viņiem parasti varēja izdabūt dažādus dēku stāstus. Marijai tie ļoti patika, arī māsai tie šķita interesanti, taču Marijas degsme un alkas dzirdēt šos stāstus nebija salīdzināmas ar māsas piezemēto interesi.

Ārā noducināja pērkons, un vēsa vēja šalts izskrēja caur namiņu, nodrebinādama atvērtā loga slēģus un sakustinādama vaļā stāvošās durvis. Netālu atskanēja Marijas nepacietīgais sauciens. Laikam jau Sibilla atkal niķojās. Pēc mirkļa istabā iedipināja Oto, tad Mirta. Sibillu Marija bija satvērusi aiz priekškājām, par ko aitiņa nebūt nebija apmierināta, tomēr Marija negribēja, lai tiepša izmirktu - tā varēja saaukstēties. Kad meitene Sibillu beidzot bija iedabūjusi namiņā, aitiņa neapmierināti ieblējās un devās paklāja virzienā, kur jau gulēja abi pārējie jēriņi. Marija tikmēr aizvēra logu un durvis, istabā kļuva pavisam tumšs.

Vējš pieņēmās spēkā neticami ātri, drīz vien namiņš nodrebēja pie katras brāzmas. Marija, kura bija noģērbusies un uzvilkusi māsas garo, silto naktskreklu, palīda zem segas un satvēra kāju īkšķus. Tā viņa mēdza darīt, kad bija maza un no kaut kā baidījās, tas radīja nepamatotu, bet mierinošu drošības sajūtu.

Marija ilgi gulēja un klausījās. Kļuva ļoti auksti. Pērkons dārdēja, vējš auroja, viņai pat šķita, ka viņa dzird satraukti šalcam ezeru un lūztam koku zarus mežā. Pēc kārtējā šaušalīgā grāviena, kam sekoja varena lietus šalts, Marijai šķita, ka viņa dzird kādu klauvējam. Sākumā meitene nolēma, ka tas tikai tā liekas, tomēr, kad skaņa atkārtojās, viņa izlēca no gultas, atbīdīja čīkstošo bultu, kas tās turēja aizvērtas, un atdarīja durvis. Viņas naktskrekls sāka neprātīgi viļņot, un sejā iesitās ledainas lietus lāses.

Ārā uz sliekšņa stāvēja kāda būtne tumšā, plandošā apmetnī. Marija pavirzījās malā un pamāja ar roku, aicinādama iekšā. Viņa nemaz nemēģināja pārkliegt vētru. Stāvs ienāca, un meitene aizdarīja durvis, atviegloti nopūzdamās.

“Novelciet apmetni, es iekuršu uguni!” Marija vēlēja, cenzdamās slēpt savu priecīgo satraukumu aiz parastas viesmīlības maskas.

Meitene sameta malku krāsniņā, klusi dungodama kādu dziesmiņu, klausīdamās, kā viņas pats pirmais ciemiņš lēni, apdomīgi rīkojas aiz muguras.

Marijai mājās glabājās pāris melnu akmeņu[2], tie tad arī kalpoja par liesmiņas uzšķīlējiem, vēl viņai bija krietns krājums izkaltētu sūnu, kuras viegli aizsvilās un aizdedzināja arī malku.

Malka aizdegās ātri, un garas liesmas nemierīgi ietiecās skursteņa rīklē, izgaismodamas tās apkvēpušas sienas. Marija nopūtās, raudzīdamās, cik ātri pazūd grūti rūpētā malka, tad, apspiedusi vēlmi nekavējoties aplūkot ciemiņu gaismā, viņa lēni pagriezās un jautāja:

“Vai varu piedāvāt tēju, vai varbūt ko iekožamu?”

Tas bija ne visai garš vīrelis biezām, baltām uzacīm, garu, viļņainu un ceļotājam labi koptu bārdu. Marijai patika viņa acis - tās bija smaidīgas, un krāsns uguntiņas, tajās atspīdot, priecīgi lēkāja. Tomēr ap viņa smaidīgo muti liecās un vijās nepārprotami skumjas rievas, un skumjas varēja samanīt, cieši ieskatoties acīs.

Par savu klātbūtni ieblēdamies paziņoja balts jēriņš ar vienu noļekušu, melnu ausi.

“Tas būtu vareni, meit! Vai atradīsies kaut kas silts arī Sārai?”

Marija zināja, ka jēriņi dzēra arī tējas, viņiem gan garšoja vislabāk, ja tās bija atdzesētas. Meitene zināja arī to, ka par visām tējām vairāk jēriņiem garšoja no pļavas ziediem gatavotās.

“Jā, protams.”

Marija paņēma katlu, ielēja tajā ūdeni no māla krūzes, priecādamās, ka vakar bija sanācis aiziet to pasmelt, iesvieda katlā vienu buntīti smaržīgas tējas un ar garu, melnu āķi pakāra katlu krāsnī virs trakojošās uguns.

Meitene uzmeta aci ciemiņam, kurš jau bija iesēdies krēslā un, pacēlis caurumainajās vilnas zeķēs tērptās pēdas pret uguni, aizvērtām acīm smaidīja. Viņa jēriņš gulēja pie krēsla sāna, klusi dūkdams.

Marija devās pie skapja un sabēra trauciņā riekstus, ogas un vēl dažus no Doras ceptajiem cepumiem, ko glabāja īpašiem gadījumiem. Trauciņu meitene ievietoja ciemiņam klēpī, par ko viņš, atverot acis, pateicās. Kamēr meitene devās pēc segas, krēsls ar klusu čīkstu uzsāka ritmisku šūpošanos, tā liektās slieces slīdēja augšup lejup, gari un sēri sačukstoties ar grīdas dēļiem.

Marija izņēma no skapja segu, uzlika uz tās divas lielas krūzes un uzmanīgi atgriezās pie plīts. Viņa novietoja krūzes uz galda, apsedza ciemiņu ar segu, saņemdama vēl vienu “pateicos”, un veltīja īsu skatu Oto, kurš, atvēris acis, izdeva aizsmakušu, priecīgu skaņu un lēni piegāja ciemiņa guļošajai aitiņai, modinādams to ar draudzīgu ņerkstienu.

Marija zināja, ka drīz vien arī Mirta būs augšā, un viņi noteikti pamodināts Sibillu. Tātad tēja sešiem. Meitene izņēma no pagultes garo tējas sili. Tā bija gaiša koka ar gaišbrūniem tējas ornamentiem tās plakanajā vēderā. Sile nebija pārāk dziļa, lai dzēriens varētu ātri atdzist. Ciemiņš patreiz slavēdams ēda cepumu. Marija ar garo āķi noņēma katliņu no uguns un pielēja silīti ar krūzīti, tad nolika to patālu no uguns – lai dziest. Meitene iesmēla karsto, smaržīgo dzērienu sev un ciemiņam. Pasniegusi vīriņam krūzi, Marija piebīdīja krāsnij tuvāk savu gultu un, satvērusi rokās savu krūzi ar silto, kūpošo šķidrumu, ietinās segā.

Aiz muguras atskanēja tējas šļaksti silē, tā bija pietiekami atdzisusi, un jēriņi vienmēr zināja, ja tēja bija pietiekami atdzisusi.

“Vai vēlies dzirdēt kādu stāstu?” vīriņa dzirkstošais skatiens pēc ilga klusuma brīža beidzot pievērsās Marijai, kura bija tikko valdījusies neprasot. Meitene pamāja, un viņas skatienā jautās neviltota dedzība.

“Nu tad klausies ar.” Vīriņš pacēla acis pret griestiem. Marijai šķita, ka ciemiņa skatiens kļūst skumjš, bet iespējams, ka tas bija tādēļ, ka tajā sabira ēnas, ko meta namiņa griesti.

“Tas bija vairākus gadus atpakaļ, kad es vēl biju pavisam jauns. Mēs ar Sāru tikām nogājuši visai lielu attālumu, turklāt pa stāvu un bīstamu kalnu ceļu. Mums bija dots uzdevums – jāatrod kāda īpaša kalnu puķe, kas aug netālu no tā virsotnes. Šī puķe bija vienīgais, kas spēja glābt mazas meitenītes dzīvību, redzi, viņas zvaigzne bija sadūrusies ar klinti, un bērns bija stipri savainots. Gaidījās tā, ka mēs gājām garām namiņam, kurā dzīvoja sieviete, kas bērnu bija atradusi. Viņa zināja recepti kādai burvju dzirai, kas spēja dziedēt brūces, bet vienīgā sastāvdaļa, kas trūka, bija šī puķīte. Sieviete stāstīja, ka tā ir maza, balta un ļoti trausla, viņa to dēvēja par mākoņu asaru. Mēs steidzāmies, tomēr pagāja trīs dienas, līdz nokļuvām kalna virsotnē. Laiks bija karsts, saule cepināja, un mēs bijām pārguruši, taču netikām redzējuši nevienu pašu mākoņu asaru. Izmisums auga, bailes par mazo meitenīti arī.

Mēs kāpām lejup pa citu ceļu. Trešās dienas vakarā uzgājām ezeru, nolēmām pie tā pārnakšņot, jo vairs nejaudājām paiet. Apgūlāmies tāpat, uz zemes. Bija silti, bet ne karsti, jo ūdens ezerā dvesa saltu elpu. Es pat nemanīju, kā aizmigu.

Sapņu nebija, pārāk liels nogurums mani māca. Tomēr pašā nakts vidū manā miegā iejaucās sēra dziesma. Tā nelika miera tik ilgi, līdz es pamodos. Un tad es to ieraudzīju. Būtni ar lielajām, skumjajām acīm. Viņa stāvēja virs ezera. Pie ūdens pieskārās tikai astes galiņš. Lūkojoties manī, būtne dziedāja.

Es piecēlos un tuvojos. Taču viņa bija dziļi ezerā, un ūdens bija stindzinoši auksts, es tajā nespēju iebrist un, pat ja mēģinātu peldēt, tālu netiktu. Tāpēc tikai stāvēju un raudzījos viņā ieplestām acīm. Viņa pārstāja dziedāt, un pār ezeru nolaidās klusums. Viņas stāvs tuvojās. Es jutu, kā caur ķermeni izskrien tirpas. Ūdens zem viņas baltojošās astes spuras tik tikko manāmi viļņojās. Viņas lūpas smaidīja, bet acīs vēl joprojām jautās neaptveramas skumjas. Viņa pienāca man pavisam tuvu, pacēla roku, norādot uz kaut ko man aiz muguras. Es pagriezos, un tur tā bija - maza, trausla puķīte. Viens balts ziediņš lēni līgojās vakara mierīgajā vējā. Es atkal palūkojos uz viņu, jo jutu, ka viņa izkustās. Tagad ievēroju zilganas, vēsi vizošas zvīņas uz viņas vaigiem. Viņas acīs jautās lūgums, sāpes un ciešanas. Es apjuku. Es nesapratu, ko viņa vēlas. Negaidot manā galvā ieskanējās balss, viņas lūpas neizkustējās.

“Es esmu nāra. Vai zini, kāds ir nāru liktenis? Mēs nedrīkstam pieskarties nevienai dzīvai būtnei, jo tad tā mirst. Mūsu dzīvība ir blāva, bet sīva. Mēs nevaram nomirt. Mūsu nāve atnāk līdz ar bērnu. Vai zini, nāru bērni aug to sirdīs. Un, kad tie ir gatavi nākt pasaulē, tad nārai jāmirst. Nārām nav lemts redzēt savu bērnu. Mums ir dots spēks piepildīt citu vēlmes, kuras mēs pazīstam un sajūtam, bet par to liegta dzīve. Es tev palīdzēju. Vai tu palīdzēsi man? Es vēlos, lai tu manu bērnu nogādā citā ezerā. Te ir pārāk drūmi – melnas klintis kā tukšas, kroplas rokas klāj ezera dibenu. Lielacaini, tumši radījumi klīst pa brūno ūdenszāļu vijumiem. Es nevēlos, lai mana bērna pasaule būtu šāda.”

Es biju apjucis, šis lūgums likās tik vienkāršs, gandrīz pašsaprotams. Viņas acis bija skumju pielijušas, tās lūdzoši raudzījās manī. Toreiz šķita, pat muļķīgi atteikt. Es neatbildēju, bet tas nebija vajadzīgs, nāra jau zināja manu lēmumu, viņa palocīja galvu un atkal sāka dziedāt, viņas rokas iegrima caurspīdīgajā ķermenī, apgarotā seja tikai uz mirkli ieguva sāpjpilnu izteiksmi. Nāras plaukstas satvēra ko bāli vizošu un vilka ārā no krūtīm.

Nāra gaisa. Pēdējais, ko redzēju, bija viņas zūdošās plaukstas, kas turēja zilgani vizošu bumbiņu. Tā bija aptuveni tik liela, kā dūre. Kad plaukstas izgaisa, tā krita, es paspēju to notvert, pirms tā saskārās ar ūdeni. Tās iekšpusē bija sudrabaini zils šķidrums un mazs, melns ķermenītis, saliecies pusaplī. Es to ievīstīju baltā drāniņā un paslēpu somas apakšā.

Sāra bija pamodusies un raudzījās manī jautājošu skatienu. Mēmo ezeru apgaismoja vēsā mēness gaisma. Es saudzīgi noplūcu mākoņu asaru. Mēs devāmies ceļā.

Nonācām namiņā brīdi pirms ausa saule. Sieviete sēdēja pie meitenītes gultas. Bērns bija pavisam bāls, gandrīz kā nedzīvs. Tikko ieguvusi ziediņu, sieviete sāka gatavot virumu.

Mani nemitīgi nodarbināja pārdomas par nāras nāvi, es centos no tām izvairīties, tomēr, jo vairāk centos, jo tās kļuva uzmācīgākas. Es nespēju pieņemt ko tik šausmīgu, kā nāvi, nemaz neredzot savu bērnu. Tikai tad apjautu, cik smags bija uzdevums, ko biju uzņēmies.

Mazā meitenīte izveseļojās jau pēc nedēļas. Viņu nodēvēja par Volki[3] - godinot mākoņu asaru, kas to bija izglābusi. Sāra un es drīz pēc meitenes atveseļošanās devāmies prom.

Pašlaik esmu ceļā uz turieni. Vēlos vēlreiz redzēt Volki. Jūtu, ka ilgi vairs pa šiem laukiem neklīdīšu,” Vecītis nopūtās.

Marija slepeni noslaucīja vairākas asaras. Kad viņa palūkojās uz vecīti, acīs bija lasāms jautājums:

“Jūs patiešām...”

“Meitēn, piedod, nezinu, kāpēc tev to stāstīju, aizmirsti!” ciemiņa balss pēkšņi bija kļuvusi drūma un rūgtuma pilna.

“Vai jūs atradāt citu ezeru?”

Marijas jautājumam sekoja ilgs klusums, tikai pagales sprakšķēja kamīnā, un vējš gaudoja aiz sienām.

“Tas ir sarežģīti. Redzi, nāras mēdz būt ļaunas, un, zinot viņu likteni, es nespēju viņas pie tā vainot, pat, ja apzinos, ka cietsirdībai attaisnojuma nav. Kamēr Sensuiju[4] nav ielaista ezerā, viņai nav jāpiedzīvo sāpes, kuras grauž citas nāras. Viņa ir drošībā.”

“Vai es drīkstu viņu apskatīt?” arī šim jautājumam sekoja klusums.

“Nedomāju, ka tev vajadzētu.”

Marija pacēla acis un lūkojās vecītim tieši sejā, viņš novērsās.

“Jūs nedrīkstat neļaut tai dzīvot. Viņas māte jums lūdza...”

“Tu nesaproti...”

“Es zinu vietu, kur viņai noteikti patiktu.”

“Aizmirsti par to, aizmirsti, ko es tev stāstīju, tie tikai vecuma murgi...”

Pēkšņi istabā sāka skanēt kāda balss. Tā bija tāla un klusa. Dziesma bija skumja. Un Marija uzreiz saprata, kas ir dziedātāja. Marijas skatiens ieurbās vecītī kā ass šķēps.

“Viņai ir tiesības dzīvot!” dusmas kūsāja no meitenes stāva, sega bija nokritusi uz zemes, un viņas naktskrekls lēni šūpojās caurvējā. Vecītis raudāja.

“Ja tu apsolies viņu pieskatīt...Piedod...Man nevajadzēja...Es nedrīkstēju! Tagad man vairs nav laika...” viņa domas pinās pašas savos pavedienos un neveikli klupa pār lūpām. Marijai kļuva viņa žēl. Uzmācās vainas apziņa, meitene saprata, ka ir muļķīgi kādu nosodīt par tādu izvēli, vīrelim zināmā mērā bija taisnība. Turklāt Marija apzinājās, ka viņa vēlējās nāru atbrīvot arī ziņkārības dēļ.

“Es nekur negrasos pārcelties, man laika būs gana, domāju, ka nāra būs laimīga - ja būs kāds, kas ir tās draugs, diez vai tai vajadzētu kļūt ļaunai...” Marija klāstīja, kļūdama arvien nedrošāka.

“Meitiņ, bet nekad neaizmirsti, cik nārām grūti, nekad, lai kas notiktu, lūdzu, pieskati Sensuiju! ” vārdi bija klusi, Marija tos tik tikko dzirdēja, jo pret jumtu brāzās kārtējā lietus šalts. Meitene neatbildēja. Ir brīži, kad šķiet, ka notikušo atcerēsies visu mūžu, tāds bija šis brīdis, tāds bija šis teikums.

No rīta meitene bija augšā pirmā. Viņa sagatavoja vīriņam līdzi dodamās pārtikas groziņu. Uzvārīja brokastu tēju un salika trauciņos šo to uzkožamu. Debesis bija noskaidrojušās, un pa atvērto logu ieplūda saules siltā gaisma.

“Labrīt!” meitene sveicināja ciemiņu, kad viņš atvēra acis. Iepriekšējā vakara notikumi bija kļuvuši tāli un nereāli. Marija to nevēlējās pārdomāt, viņa nebija pārliecināta.

“Vai jūs paliksiet arī šodien?”

“Nē, palūk, kāds ārā laiks, es došos, vēlos nonākt pie Volkes, cik ātri vien iespējams,” viņš pieklusa, bet Marija juta, ka vīriņš vēlas vēl ko teikt. Beidzot viņš saņēmās: “Meitēn, tu patiešām...”

“Es...” meitenes seja apmācās, domas joņoja caur prātu nemitīgi atsizdamās pret barjeru, kura vēstīja nāras drūmo likteni, ja Marija tai nedos iespēju dzīvot. Meitene atminējās visu, ko bija dzirdējusi par nārām tur, savās bijušajās mājās, nekā ļauna jau nebija, ja varēja paļauties uz pasakām. Arī māsa neko nebija stāstījusi, šīs bailes viņai pēkšņi šķita nepamatotas un muļķīgas – kāpēc lai nāras būtu ļaunas?! Atmiņā atausa arī vīreļa stāstītais un atgriezās nedrošība, “...mēģināšu.” Meitene noteica, neskatīdamās vecītim acīs.

Marija norādīja uz galdu, mēmi vēstot, ka brokastis gatavas. Viņi ēda klusējot. Kad bija paēduši, Marija iedeva vecītim groziņu ar pārtiku. Meitene tur bija ielikusi daudz, viņas skapis bija gandrīz tukšs. Vecītis pateicās. Likdams to savā somā, viņš uz brīdi sastinga, tad iebāza roku dziļāk, kaut ko satvēra un ilgi aplūkoja, uzgriezis Marijai muguru.

“Meitiņ, kā tevi sauc? Gribu zināt, kam man pateikties,” viņa balss bija klusa un čerkstoša - nogurusi.

“Marija.,” meitene īsi atbildēja.

“Sargi to,” pagriezies viņš ielika meitenes pasniegtajās plaukstās baltu mutautiņu, kura maliņas greznoja sarežģīts mežģīņu raksts, tajā bija ievīstīts kas apaļš. Pat cauri audumam bija saskatāms blāvi zils mirdzums. “Un...sargi sevi...” viņš piebilda, savelkot uzacis un piemiedzot acis, ap kurām savilkās grumbiņas.

“Aha...” Marija novilka, noskatoties, kā vecītis aiziet.

Meitene pēkšņi jutās apjukusi - viņa stāvēja sava namiņa durvīs, rokās turēdama kaut ko ļoti, ļoti vērtīgu un bīstamu. Viņa nepacēla mutautiņu, šķita, ka, ja viņa to darītu, varētu notikt kas slikts, tā vietā meitene ienesa to istabā un novietoja savā gultā.

Mūžīgi bumbiņa nevarēja tur palikt... Marija uzmeta aci atlikušajai pieticīgajai pārtikas daļai. Nebija ilgi jādomā, lai saprastu, kas jādara – bija jādodas pie Doras un jāsadabū kaut kas ēdams, tikai tad varēja prātot par nāras ielaišanu ezerā.

Bija vēl kas, Marija centās par to nedomāt, tomēr šķita negodīgi neko neteikt māsai, jo viņa, lai gan reti, tomēr stāstīja visu. Bet kāda iekšēja balss teica, ka māsa ar to it nemaz nebūs apmierināta, turklāt negribējās viņu uztraukt. Nolēmusi, ka māsai paziņos tikai tad, kad nāra jau būs piedzimusi, meitene tomēr nespēja apklusināt visus pašpārmetumus, bet pamazām tas piemirsās – bija jāgatavojas ceļam.

Marija sarullēja matraci, segas, ielika maisiņā pārtiku. Atlikušo ēdmaņu meitene novietoja lielā bļodā uz galda, gadījumā ja kāds ierodas viņas prombūtnes laikā, turpat viņa nolika arī tukšo māla krūzi un pāris buntītes tējas. Sensuiju meitene ielika platajā brūno bikšu kabatā. Matus saķemmēja uz augšu un sasprauda ciešā mezglā, uzlika galvā brūno platmali, no kuras malas pār seju krita tumša ēna un, pasaukusi jēriņus, devās ceļā.

Debesis bija skaidras, gaiss dzestrs. Marija gāja ātri, jēriņi skrienot meta ap viņu lokus, nobaudīdami pļavu puķes. Meitene prātoja par nāras bērnu, kas kuļājās viņas kabatā. Vai Marija būs pietiekami laba draudzene īstai nārai, vai Sensuiju spēs būt laimīga? Tādus un vēl neskaitāmus citus jautājumus viņa sev uzdeva, nespēdama rast atbildes.

Meitene nopūtās, satvēra kādu smilgu un ar veiklu kustību izvilka vienu no tās posmiem no kātiņa, tad ielika smilgu mutē un apmierināti izbaudīja saldo sulu. Tas bieži palīdzēja, ja kas nomāca, tomēr šoreiz nespēja aizdzīt smagās pārdomas.

Patīkams laiks pieturējās visu dienu. Naktī, kad Marija iekārtojās uz guļu zem liela ozola, debesīs mirguļoja neskaitāmas zvaigznes. Viņa apgūlās uz muguras, apēda pāris lazdu riekstu, aptaustīja Sensuiju un visbeidzot, jēriņu balto muguru ieskauta, aizmiga.

Rīts atnāca ar miklu miglu. Marijas drēbes bija kļuvušas mitras. Jēriņu vilna piebērta rasas pērļu. Migla bija tik bieza, ka varēja saskatīt tikai to, kas atradās ne vairāk kā divu soļu attālumā. Meitene izņēma no somas virvi, aplika to katram jēriņam ap kaklu un visbeidzot apsēja sev ap vidukli. Ja viņi sāktu iet jau tagad un ieturētu iepriekšējās dienas tempu, tad jau vakarā būtu pie Doras. Marija neskaitāmas reizes bija gājusi šo ceļu kopā ar māsu, viņa to zināja kā savus piecus pirkstus, tāpēc nolēma, ka migla nebūs pārlieku liels traucēklis.

Rasā samirkušās garās smilgas, kas dažviet sniedzās pat līdz gurniem, samērcēja bikses. Miglas vāli tinās biezi jo biezi, un šķita, nemaz netaisās izklīst. Meiteni pārņēma spokaina sajūta. Kabatā pēkšņi sāka dziedat Sensuiju, un viņas glāsmainā balss ietinās miglā kā segā, kļūdama vēl maigāka. Marija juta kā pār muguru pārskrien tirpas. Viņa apstājās un pārbaudīja vai ar jēriņiem viss ir kārtībā, tā bija, ja neskaita to, ka viņi bija pamatīgi izmirkuši.

Migla neizklīda vēl labu brīdi un, kad tas beidzot notika, Marija secināja, ka ir novirzījusies no ceļa un atradās netālu no kalna. Tas nozīmēja vēl visai lielu papildus loku, kas jāveic. Viņa klusi nopūtās un atsāka brišanu par pļavu.

Sensuiju pieklusa brīdi vēlāk, kad dienas saulē bija izžuvušas Marijas bikses.

Doras namiņu viņi sasniedza, kad debesīs jau atkal spīguļoja zvaigznes. Lodziņā, kas bija vērsts uz iestaigāto celiņu mājas priekšā, dega gaiša, silta uguntiņa. No mazā dūmenīša uz mājas jumta augšup cēlās jautra dūmu strūkliņa, nemierīgi vīdamās, grozīdamās un liekdamās. Meitene pieklauvēja, un gandrīz tai pat mirklī durvis atvērās. Tur stāvēja sieviete. Viņas mati bija savijušies neskaitāmās glītās sprogās ar pelnu dzeltenu nokrāsu. Brūnajās, mīļajās acīs mirdzēja neizsmeļams prieks, bet ap tām pletās smaidīšanas radīto grumbiņu vilnīši. Tādi pat vilnīši iezīmējās arī lūpu kaktiņos, kas tagad bija savilkušies uz augšu priecīgā smaidā.

“Marija!” viņa iesaucās, un jau nākamajā mirklī meitene atradās Doras ciešajā, sirsnīgajā apskāvienā.

“Dora, tu mani nožņaugsi,” Marija murmināja, klusi ķiķinādama pie sevis.

“Un es kā zinādama šodien izcepu veselu kalnu cepumu. Cik ilgi tu paliksi?”

“Es nezinu,” Marija atbildēja, raisot nost virvi no sevis un pēc tam no jēriņiem.

“Labs ir, iešu noņemt tēju, tā jau droši vien gatava,” sieviete vēl joprojām smaidīja. Cits domātu, ka smaidam drīz jānoplok, taču Marija skaidri zināja, ka Dora smaida gandrīz vienmēr. Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem tik ilgi smaidīt, viņas ar māsu bija iecēlušas Doru ļoti spēcīgu cilvēku kategorijā, jo pēc šī eksperimenta vēl labu laiku vaigu muskuļu sāpju dēļ nespēja pacelt lūpu kaktiņus uz augšu.

Marijas pieskatāmie apsveicinājās ar Rebo – Doras slinko auniņu. Viņš kā pierasts pacēla savas gaišās, vienaldzīgās acis un aprauti nošņaukājās savā neatkārtojamajā veidā.

“Vai es varu kā palīdzēt?” Marija jautāja, novērsusies no jēriņiem un vērodama, kā Dora darbojas.

“Nē, atpūties, viss jau tūlīt būs gatavs,” Dora atbildēja, lejot tēju jēriņu silē. Marija apsēdās iepretim kamīnam un, ieelpojusi patīkamos aromātus, kas vijās visapkārt, tīksmē aizvēra acis. Nē, patiesi, nekas no šīs pasaules neatgādināja par vienmuļību, garlaicību un skumjām, kas viņu bija mākušas, dzīvojot kopā ar vecākiem.

Brīdi vēlāk atskanēja jēriņu tējas dzeršanas skaņa, ko pavadīja vairākas priekpilnas skaņas no viņu puses. Dora atnesa vēl vienu krēslu un novietoja to blakus Marijas sēžamajam. Tad atripināja palielu koka mucu un, to novietojusi stāvus, uzklāja baltu galdautiņu kruzuļotu maliņu un novietoja uz improvizētā galda divas kūpošas tējas krūzes un divus traukus – uz viena atradās mazie, apaļie Doras cepumiņi, uz otra brūni, mirdzoši pīrādziņi, kuri nodevīgi smaržoja pēc sēnēm.

“Nu kā tad iet?” Dora uzsāka sarunu.

Marija pasmaidīja: “Vai tad nu neredzi, man ir galīgi beidzies ēdamais.”

Dora iesmējās: “Tev jau tā mūždien gadās. Bet kā citādi?”

“Nekas jauns, kā jau vienmēr. Vienīgi...” te Marija pieklusa, viņa īsti nezināja, kā lai iesāk “...aizvakar pie manis bija ciemiņš. Viņš atstāja man ko īpašu.”

Doras seja kļuva nopietna, ko tādu pieredzēt varēja ļoti reti, tas Marijai atņēma krietnu daudzumu drosmes.

“Viņš jau negribēja, es pati vēlējos,” Marija nemanot sāka vecīti attaisnot. Sekoja klusuma brīdis, kura laikā Marija prātoja kā labāk pavēstīt Dorai par vēso bumbiņu, kas spiedās pie viņas stilba. “Viņš man atstāja Sensuiju - nāras bērnu,” Marija to teica pavisam klusi. Doras vienmēr tik sārtajos vaigos ielija bālums. Marija sāka nožēlot, ka pastāstījusi, viņa taču tā nemaz nebija gribējusi, bet bija tik pierasts, ka Dorai vienmēr varēja stāstīt visu, ka tas gluži nejauši paspruka.

“Tu taču to neesi vēl ielaidusi ezerā?” sieviete baiļpilnā balsī jautāja.

Marija neatbildēja uzreiz. Viņa bija apjukusi Doras reakcijas dēļ.

“Nē,” meitene beidzot noteica, lūkodamās Doras baiļpilnajās acīs.

“Vai tas ir tev līdzi?” Dora jautāja.

“Nav,” Marija meloja - nojauta teica priekšā, ka, ja viņa pateiktu, ka Sensuiju ir kabatā, tad nāru nekad neredzētu. Melot nebija viegli, tomēr šoreiz tas bija sanācis gandrīz automātiski – tā viņa bija pieradusi attiekties pret māti, ar tēvu meitene gandrīz vispār nerunāja, pēkšņi viņa sajutās ļoti nelāgi un gribēja atzīties, ka tomēr ir, bet ierunājās Dora:

“Tev tas jānogādā pie kādas burves, kas spēj to iznīcināt,” viņas balss drebēja.

Marija apjuka vēl vairāk: “Kāpēc?” viņa jautāja, juzdama, ka sirds nodreb bailēs.

“Nāras ir bīstami radījumi, bīstami un viltīgi, neviena dzīve nav droša, ja tuvumā atrodas kāds nāras apdzīvots ezers,” Dora skaidroja, balsij nepārstājot trīsēt un acīs parādoties asaru lāsēm.

“Bet kāpēc?” Marija ieplēta acis, juzdama, kā viņas sirds neprātīgi sitas un vieta ap stilbu, kur atradās bumbiņa, kļūst auksta.

“Viņas ir ļaunas. Tu taču zini, kas notiek, ja nāra pieskaras kādai dzīvai būtnei – tā mirst. Tas ir lāsts, kas pavada nāras visu to dzīvi. Un tādēļ viņas ienīst cilvēkus, it sevišķi tādus, kas iemīlējušies. Viņas nespēj panest to, ka citiem dots kas tāds, kā viņām nekad nevar būt,” pār Doras bālajiem vaigiem ritēja asaras.

Marijas roka neviļus ieslīdēja kabatā un aptaustīja apaļo dārgumu. Viņa atcerējās stāstu par Sensuiju māti: “Bet visas nāras taču nav tādas.”

“Esmu tādu satikusi, vairs to nevēlos piedzīvot.” Dora noslaucīja asaras.

Marijai bija zudusi jelkāda apetīte. Pēc Doras lūguma meitene ar piespiešanos apēda divus sēņu pīrādziņus un cepumu.

“Rīt mēs dosimies pie tevis, lai...” Marija neklausījās, ko Dora teica tālāk, viņa piecēlās un devās uz guļamistabu (agrāk tā bija bijusi viņas māsas istaba, tagad Dora tur žāvēja tēju, bet Marijas gultu neaiztika, tā vienmēr palika tukša, it kā gaidītu meiteni atgriežamies). Meitene zināja, ka viņas māsa tā nekad nebūtu rīkojusies, bija skaidrs, ka Dora tikai vēlējās palīdzēt, turklāt viņa saprata, ka ar šādu izturēšanos sievieti ļoti sāpina, bet Marija nespēja apspiest bailes un sāpes, kas bija uzbangojušas viņas pašas sirdī. Viņa dusmojās nepamatoti, un tas dusmas vēl vairāk uzkurināja.

Meitene izņēma no kabatas Sensuiju, novilka bikses un kreklu, tad iekrita gultā un apsedzās. Pabāzusi galvu zem segas, viņa prātoja, ko gan tik ļaunu nāra varēja izdarīt Dorai, ka viņa tās tā ienīda. Baltā drāniņa zaigoja zilu gaismu, Marija to noslidināja, skatienam atklājās mirdzoša ovālas formas bumbiņa, tās iekšpusē, kā jau vecītis tika stāstījis, gulēja saliecies bērniņš, miniatūrās actiņas bija aizvērtas, bet kāju vietā tam bija maza, zaļgana astīte.

“Sensuiju, tu taču neesi ļauna?” Marija klusi jautāja, drīzāk gan pati sev, nevis nārai. Viņa ievīstīja bumbiņu drāniņā un paslēpa to zem spilvena. Meitene ilgi nevarēja aizmigt, galvā jaucās dažādas domas. Miegs atnāca ļoti vēlu naktī.

Kad Marija nākamajā dienā pamodās, Dora sēdēja pie viņas gultas un turēja plaukstā zilo bumbiņu, nenovēršot no tās skatienu. Aukstas tirpas pārskrēja pār muguru, iedomājoties vien, ko Dora jau būtu varējusi izdarīt. Marija pielēca sēdus, bet pēc bumbiņas nesniedzās – Dora to varētu atlaist, un tad tā sašķīstu pret dēļu grīdu.

“Tev nevajadzēja man melot,” Dora skumji teica, vēl joprojām lūkojoties bumbiņā.

“Piedod, es tā negribēju, es vienkārši...” meitene aprāvās, brīdi domāja un tad nobeidza sakāmo, “...apjuku.”

“Es nespēju aizmigt,” sieviete pieklusa, un Marija ievēroja, ka Doras acis saraudātas. Meitene nekad nebija redzējusi sievieti tik skumju, uzmācās vainas apziņa.

“Dor, piedod, es...”

“Kuš!” sieviete pārtrauca Mariju. “Tev bija taisnība, es nedrīkstēju tā rīkoties, tu mani pārsteidzi nesagatavotu.” Viņa atkal uz brīdi pieklusa, likās, ka meklē īstos vārdus. “Nāra nogalināja manu mīļoto,” balss bija vēsa un pamirusi, Marijai juta, ka nodreb. “Bet visas nāras jau nav...”

“Piedod, piedod, lūdzu, piedod!” Marija raudāja, apķērusies Dorai ap kaklu.

“Bērniņ, es ticu, ka tu šo radībiņu vari izaudzināt par labu un kārtīgu nāru,” Dora centās balsij piešķirt parasto, jautro toni, tomēr tas neizdevās, tikai padarīja balsi vēl baisāku. Sieviete paslidināja plaukstu ar vizošo bumbiņu zem spilvena un, noglāstījusi Marijas pieri, devās prom.

Torīt Marija ilgi neizgāja no istabas, viņa neizņēma bumbiņu no spilvenapakšas, tikai prātoja un prātoja, juzdamās arvien nomāktāka. Uzdevums, kurš no sākuma bija šķitis tīrais nieks, tagad bija kļuvis neizsakāmi sarežģīts. Lai mazliet atvieglinātu sirdi, meitene izdomāja vismaz desmit ne visai jaukus vārdus, kādos nodēvēt savu ciemiņu, taču skaidri apzinājās, ka viņš nu noteikti pie vainas nebija, jo tieši Marija bija tā, kas viņa stāstīto neņēma vērā. Viņa, saprotams, varēja nāru atdot Dorai un lūgt, lai to aiznes pie raganas, Marija bija pārliecināta, ka sieviete neatteiktu, bet viņas sirdsapziņa, kura, starp citu, arī bija paguvusi tikt nodēvēta vārdos, ko neņemos atkārtot un ko Marija droši vien bija aizguvusi no vecākiem, kuru valoda strīdu laikā īpaši daiļrunīga vis nebija, šādu ideju absolūti atsacījās caurskatīt. Beidzot, sapratusi, ka citas izejas nav, Marija nolēma īstenot savu plānu, neskatoties uz neko.

Meitene, nodzīvoja pie Doras nedēļu, palīdzēja dārza darbos, mājas solī. Viņas ar Doru pāris reizes aizgāja uz mežu, kur neseno lietavu un tagad saules lutinātas bija sazēlušas visdažādākās zālītes, puķītes un citi meža labumi.

Vakarā, kad meitene nolēma doties mājup, atkal uzmācās bailes. Cenzdamās par nāru nedomāt, viņa sasēja buntītēs vēl izklātās un žūstošās zālītes, noslaucīja visus plauktus un pat izberza grīdu, kaut bija to izdarījusi jau vakar, tomēr tas nelīdzēja, domas nemitīgi klīda prātā un nebija aizdzenamas.

Lielāko daļu nakts meitene pavadīja nomodā, plānodama, ko darīs situācijā, ja nāra tomēr izrādīsies ļauna. Viņa vienmēr varēja lūgt palīdzību Dorai. Meitene stingri nolēma neko nevēlēties.

Kad Dora viņu modināja, Marijai šķita, ka viņa tik tikko iesnaudusies.

“Ja kas notiek, zini – esmu tavā rīcībā,” Dora teica, palīdzēdama Marijai uzlikt plecos pārpildīto mugursomu.

“Es zinu, paldies!” Marija noskūpstīja Doras sārto vaigu.

Pirmā diena bija saulaina, otrā jau kļuva sutīga, un bija manāms, ka drīz gaidāms negaiss, dienas beigās debesīs drūzmējās tumši lietus mākoņi, kļuva drēgns, Marija cerēja, ka paspēs nokļūt mājās pirms lietusgāzes, taču neizdevās. Tamdēļ, kad viņi pārradās mājās, visi bija cauri slapji. Marija novilka drēbes, jēriņi nopurinājās un skumīgi vilkās uz savām guļvietām. Meitene tikmēr iekūra krāsni. Drīz vien telpu izgaismoja lēkājoša uguntiņa. Sensuiju bija sākusi dziedāt līdz ar lietusgāzēm, arī tagad, Marijas slapjajās biksēs, kas bija nomestas uz zemes, viņa turpināja savu skaisto, sērīgo dziesmu. Marija tās pavadījumā ķemmēja jēriņus, kuru vilna bija pieķepusi dubļiem. Tad, izķemmēja arī savus matus un, dziesmas ieaijāta, iemiga.

Nākamais rīts atnāca miglains un mitrs. Marija nesa Sensuiju uz ezeru, un jēriņi viņai sekoja, spēlēdami savas ierastās, jautrās rotaļas. Sensuiju kabatā sajuta mitrumu un atkal sāka dziedāt. Marija ieklausoties aizvēra acis un paklupusi gandrīz nokrita uz akmeņainās kalnu takas, taču pēdējā brīdī tomēr izdevās saglabāt līdzsvaru.

Kad priekšā parādījās ezers, migla jau sāka izklīst. Tā pamazām kļuva caurspīdīga, līdz izgaroja pavisam, atstādama gaisā virmojam savu miklo dvēseli. Sensuiju vēl joprojām dziedāja. Marija izvilka viņu no kabatas un aplūkoja rīta saules gaismā. Bumbiņa zaigoja un meta uz zemes visapkārt zilus saules zaķus.

“Sensuiju, es tevi tagad ielaidīšu ezerā. Šis ir skaists ezers, es nekad savā mūžā skaistāku neesmu redzējusi, ceru, ka tev tur patiks.”

Meitene lēni tuvināja nāras sirdi ezera virsmai. Sensuiju dziesma pārtapa nepārtrauktā, vibrējošā neatkārtojamu skaņu plūdumā. Marijai šķita, ka ūdens sniedzas nāras bērnam pretim, kā priecādamies par ilgi gaidītu satikšanos. Marija iegremdēja plaukstas ūdenī, tas apņēma zilo bumbiņu, lēni vibrēdams. Un tad tā aizripoja - prom uz ezera vidu pa krāsainajiem, gludajiem oļiem. Zivis savām izvalbītajām acīm to ziņkāri aplūkoja un bakstīja purniņiem – sak, varbūt Marija ko ēdamu atnesusi - jau brīsniņu vēlāk tās vīlušas atkal aizpeldēja savās darīšanās. Ēnu un gaismu spēle ezera dibenā drīz vien paslēpa bumbiņu skatienam. Marija atgūlās vēl mitrajā zālē un lūkojās debesīs.

“Mās, es tikko ielaidu ezerā nāras bērnu. Viņu sauc Sensuiju.”

Marija nebija īsti pārliecināta, vai māsa ko zināja par nārām, vismaz Marija neatcerējās, ka māsa būtu tās pieminējusi.

“Tu prātu vai esi izkūkojusi?!”

Njā, laikam zināja gan...

“Es taču viņu audzināšu”

“Man liekas, ka tevi pašu vajadzētu vēl izaudzināt...”

Māsas atbildes bija pagalam piktas. Marija gandrīz apvainojās... gandrīz. Tomēr nolēma, ka zināma daļa taisnības māsai ir, tāpēc, samierniecisku nolūku vadīta, atbildēja visai diplomātiski:

“Tu nepiktojies, es tev neprasu viņu pieskatīt, ziņošu, kad notiks kas jauns...”

“Tu esi traka.”

“Jau teicu, ziņošu, kad kaut kas notiks.”

 

---

[1] Baroks - Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, formu brīvība, kustība un monumentalitāte.

[2] Kramu sitot pret metālu uzšķiļas dzirkstele. Krams mēdz būt dažādās krāsās, tai skaitā arī melns - krams dabā atrodams minerālu veidā ar dažādiem piemaisījumiem, kas arī piedod noteiktu nokrāsu.

[3] Wolke tulkojumā no vācu valodas - mākonis.

[4] Sehnsucht tulkojumā no vācu valodas – ilgas, ilgošanās.

Kails noglāstīja galvu savam guļošajam jēriņam. Patlaban ausa saule, un pirmie saules stari bikli klanījās un sarka - kā kaunēdamies par to, ka debesis pametuši visu nakti. Migla kalna ieplakās slēpās arvien dziļāk un dziļāk biezajos egļu mežos, bēgdama no jaunās dienas. No lejas līdz zēna ausīm atklīda vien dažas, tik tikko dzirdamas putnu balsis, kas, veikušas garo ceļu, bija aizmirsušas savu pienākumu skanēt un lēni izplēnēja mierīgajā vējā. Zēna plecus sedza biezs lāčādas apmetnis. Uz pelēkbrūnajiem matiem atdusējās cepure, apsegdama sarežģītās formas ausis. Kājas bija ieautas ne visai biezās, bet pēc skata ļoti izturīgās ādās un apsietas tumši brūnu ādas striķīti, veidojot uz lieliem trīs šķērsus krustus.

Nola sakustējās un īsi nožāvājās, tad palūkojās Kaila gaišajās, saulkrēsliņu[1] krāsas acīs. Viņas miklais purniņš piedūrās Kaila neapģērbtajai rokai, puisim tika veltīts lūdzošs skatiens. Viņš saprata un uzvilka cimdu, jo plauksta jau bija kļuvusi sārta no sala.

“Un tev nav auksti?” viņš jautāja Nolai.

Aitiņa aizvēra plakstiņus un izdeva noliedzošu, zemu skaņu. Zēns vēlreiz noglāstīja viņas galvu, šoreiz sejā iezagās smaids, bet acīs rūpjpilna izteiksme.

“Piedod, ka ievilku tevi visā šajā... Tu zini, ka es citādi nevarēju, man bija jāiet...”

Nolas cilvēciskajā skatienā parādījās dusmu zibšņi. Viņa ar galvu iebakstīja zēnam sānā un nikni nosēcās. Zēns vairs neko neteica, bet viņa sejas izteiksme bija skumju un žēluma pilna. Šādos brīžos atmiņā atausa mežs. Leknā zāle. Meža puķes. Upītes. Meža laumu lukturīši naktīs, kad viņas lasīja zvaigžņu zibšņus savām pilīm koku dobumos. Nožēla sakāpa krūtīs un izplēta savus tumšos spārnus.

Pēkšņi Kaila seju sašķobīja sāpju grimase, un viņš, izdvesis klusu kunkstu, sastinga, piespiedis roku krūtīm tur, kur nerimstot pukstēja sirds.

“Tagad nebaidies. Tava sirds tev nemelo. Tu esi briesmās. Tā meitene, ko tu redzēji, bija klinšu ragana. Viņa nevēlējās tev darīt pāri. Tu nedrīksti viņu vainot notikušajā, bet, Kail, ja tu neatradīsi zāles, tu mirsi. Un vienīgā vieta, kur tu tās vari meklēt, ir pilsēta, kas atrodas tālu, tālu prom no šejienes. Viņa man to parādīja sapnī. Skaista pilsēta. Tur mīt daudz gudru cilvēku, kam lūgt padoma, bet tikai viens no viņiem spēs palīdzēt tev. Es viņu neredzēju, jo viņš stāvēja ēnā. Bet es zinu, ka tu viņu pazīsi. Kail, tev ir jādodas ceļā nekavējoties.”

Reizē ar meitenes balsi zēna atmiņā atausa arī viņas uztrauktās, pelēkās acis un vienmēr izspūrušie, sūnu zaļie mati, viņas dzeltenīgi bālā āda un mazās, bēšās lūpiņas. Viņa bija bijusi Kailam gluži kā māsa. Viņi kopā pavadīja bērnību un nešķīrās arī, kad pieauga. Viņu abu lielajā, skaistajā mežā, kur runājās ar upēm, skraidelēja līdzi strautiņiem, meta kūleņus līdz ar maziem, bailīgiem ežiem un siltās vasaras naktīs dejoja vēja dejas kalnos.

Saltas tirpas izskrēja caur ķermeni iedomājoties, ka tas viss viņam tika atņemts vienā naktī, brīdī, kad viņš ieskatījās klinšu raganas acīs. Naids savērpās biezā ņurckulī un bungoja pie sirds ar savu nesaudzīgo veseri, katrs tā pieskāriens izraisīja sāpīgu nopūtu un palēnināja sirds kustību, līdz, kļuvusi pavisam klusa, tā tikai reizumis iedunējās.

Nola piespieda savu mīksto muguru viņa vaigam un uztraukti purpināja. Saule bija uzlēkusi, milzīgs gaismas vilnis pārpludināja ēnaino klints muguru, savērpdamies neskaitāmās lejup krītošās straumēs. Kails atvēra asaru pilnās acis un cieši saknieba sausās, sasprēgājušās lūpas. Zēns cēlās lēni, katrs uzmanīgāks vērotājs būtu pamanījis, cik milzīgas grūtības tas viņam sagādāja. Kails sāka iet, sperdams īsus, smagus soļus. Nola viņam sekoja, laiku pa laikam pamezdama raižpilnus skatienus saimnieka virzienā.

Kalns bija stāvs, tikai šaura, reti izmantota taciņa vijās lejup kā tumša, sastingusi upīte, mirusi aukstajās klintīs. Vietām kā zaļas salas pletās apsarmojušu zāli apauguši laukumiņi. Bet tālu zem tiem viļņoja zaļā paklājā saplūdušas, neizšķiramu koku galotnes.

Likās, ka iešana zēnam atdod spēkus - jo vairāk soļus viņš spēra, jo žirgtāks kļuva un gāja ātrāk. Pūta auksts, bet vājš ziemelis, kas netika cauri ne zēna biezajam apģērbam, ne aitiņas baltajai vilnai.

Vakarpusē viņi atrada šauru spraugu klintī, kas veda uz alu ar zemiem, slīpiem griestiem.

Tā bija kā radīta pārnakšņošanai. Zēns izklāja savu mēteli uz zemes, Nola apgūlās viņa guļvietai blakus. Abi aizmiga, kalna klusās elpas ieaijāti.

Nakts aizvilināja sev līdzi sapņus, nozibinot savu krāšņo zvaigžņu kleitu. Rīts klauvēja pie alas sienām nosalušu vēja dūri. Kails kā vienmēr pamodās agri un sagatavojās ceļam. Drīz vien viņi abi ar Nolu turpināja savu nogurdinošo ceļojumu pa vienmuļo apkārtni. Vējš bija pieņēmies spēkā un sāka ēsties cauri drēbēm, draudēdams ieķerties ar saviem asajiem zobiem miesā. Kails šodien gāja ātrāk, un aitiņa ar mokām spēja uzturēt uzņemto tempu.

Līdz vakaram viņi bija sasnieguši kalna piekāji, kur iekārtojās uz naktsguļu resnā kokā, kura žuburotie zari veidoja tādu kā būri netālu no lapotnes. Kailam atkal uznāca lēkme, un viņš sarāvās čokurā, iekrampējies mazā zariņā. Nola bažīgi viņā lūkojās – lēkmes sāka palikt biežākas.

Tajā naktī Kails sapnī atkal redzēja Laiju, šoreiz tā bija atmiņu aina, kurā meitene skaidroja, kā sasniegt pilsētu:

“Tā ir tālu, kā jau minēju. Vienīgais, pēc kā vari vadīties, ir zvaigžņu zīme debesīs,” viņa ar nagu ieskrāpēja savādu ornamentu uz lielas liepas lapas, ko pēcāk pasniedza Kailam, norādot zvaigžņu atrašanās vietu debesīs. “Tev jāiet tām pretim. Kad tās spīdēs virs tevis, būsi sasniedzis pilsētu.”

Sapnis beidzās, un viņu savā varā sagrāba jautru saules zaķīšu gūzma. Tie griezās, lēkāja un parādījās arvien jaunās vietās. Kad Kails piecēlās, Nolas oranži brūnās acis pavirzījās sānis - aitiņa bija viņu vērojusi.

Bija karsti, tāpēc viņš novilka mēteli, salocīja to un, brīdi domājis, ievietoja kāda koka dobumā. Viņi turpināja ceļu cauri mežam.

Liepas lapa bija sabirzusi jau pirms diviem mēnešiem, tomēr to viņam jau sen kā nevajadzēja, virziens, kurā jādodas, Kailam bija zināms gan dienas, gan nakts laikā, zēns to sajuta.

Pēc divām nedēļām klinšainā kalnu grēda bija nozudusi no redzesloka. Kails atkal jutās labāk, tagad viņš gandrīz nemaz vairs negulēja, kājas pašas nesa uz priekšu. Naktīs zēns lūkojās debesīs, kur viņa acis spēja ieraudzīt tikai un vienīgi trīspadsmit zvaigznes, kuras veidoja ornamentu, ko viņš nespēja izmest no prāta pat tad, kad gulēja. Un šis velna ducis mirdzošo punktiņu bija pietuvojies pavisam tuvu. Kails lēsa, ka palikusi mazāk kā nedēļa, ko iet, līdz tās būs virs viņa galvas.

Viņš bija kļūdījies. Pēc trīs dienām, kurās zēna kājas spārnoja cerību putni, viņi nonāca pie purva. No tā vēdīja trūdu smaka. Kā līķauts pār slīkšņu pletās šķidra migliņa, paslēpdama skatam tumšos akačus, kas spulgoja starp nodzeltējušo zāli un neskaitāmajiem ciņiem kā caurumi zemē. Retajos, kroplajos kociņos savām alkatīgajām rokām bija ieķērušās dzīvības sulu sūcošo augu stīgas. Tagad Kails katru nakti ilgi vērās debesīs un no rīta ilgi svārstījās, līdz izvēlējās virzienu, kurā doties. Viņi virzījās uz priekšu lēni, jo bija jāiztausta katrs zemes pleķītis priekšā, citādi viņus aprītu kāds no akačiem. Bieži nācās mest lielus lokus ap purva ezeriem, kuros ūdeņi bija melni un sastinguši, un, lai kā censtos, nevarēja saskatīt to dibenus.

Vēl pēc divām nedēļām pārguris un murgu nomocīts Kails sasniedza purva malu, kur, savas žuburainās rokas izplētušas, dižojās resnas egles. Nola neatgāja no Kaila ne soli. Viņa arī bija novārgusi un jau ilgu laiku nebija it neko ēdusi, bet rūpes par saimnieku bija spēcīgākas nekā izsalkums. Un patiesi, zēns sabruka teju uz katra soļa, viņa acis sāka pildīties pelēkas vienaldzības dūmakas.

Pagāja vēl nedēļa, kuras laikā viņi nebija gulējuši ne mirkli. Kails bija tik novārdzis, ka Nolai šķita - viņš vairs nekad neatkopsies.

Kādu rītu viņi nonāca pie lēzena kalniņa, kurš bija klāts zaļu zāli, te beidzās ēnainais egļu mežs. Priekšā stiepās zaļš, vējā viļņojošs klajums. Un tur, ne pārāk tālu, zaigoja milzīgs ezers, bet ezera vidū atradās trīs salas. Uz salām kā sēnītes bija saauguši mazāki un lielāki namiņi, kas, saules stariem atlecot no dažādu krāsu un formu jumtiem, norādīja uz debesīm vizošiem gaismas pirkstiem.

Kails pacēla acis. Viņš izslējās taisni. Nola aiz saviļņojuma apgūlās zālē, jo nevarēja nostāvēt – trīcēja kājas. Viņi bija sasnieguši savu mērķi.

Un atkal šķita, ka zēns ar katru soli kļūst arvien spēcīgāks. Lai gan drēbes bija sadriskātas un netīras, tāpat, kā Kaila novārgušais ķermenis, zēns ieguva gluži citādu paskatu, nekā pirms tam, viņa acīs parādījās skatiens, kurā Nola spēja uziet cerību, mērķi. Likās, ka pilsētas ieraudzīšana Kailam devusi jaunu dzīvību. Nola atpalika, kad zēns to pamanīja, viņš aitiņu satvēra ap vidukli un sāka nest.

Vakarā abi sēdēja pie ezera. Kails bija izmazgājis drēbes, kuras jau bija paspējušas izžūt, iztīrījis un izskalojis Nolas kažociņu, nomazgājies pats:

“Nol, tu mani izglābi, bez tevis es nekad nebūtu nokļuvis te.”

Viņš lūkojās aitiņā, kas nodarbojās ar kādas mārpuķītes[2] laizīšanu - mazie, baltie ziediņi slējās biezajā, sulīgajā ezera zālē, cik tālu vien sniedzās skats. Kaila kājas kuļājās ezera gaišzilajā ūdenī, tas bija silts, zēns apēda pāris meža zemenes, kas aicinoši smaržoja plaukstā. Šodien pārmaiņus pēc spīdēja saule, mākoņi bija kā aizslaucīti no debesīm. Zēns pievērsās kādai laiviņai, kas gāzelējoties slīdēja salu virzienā. Viņš bija nākamais pārceļamo rindā. Lielais, laipnais baltmatis, kura plauksta bija tik milzīga, ka Kailam likās, tajā varētu ietupināt Nolu, bija uzsmaidījis un paskaidrojis, ka viņš esot pārcēlājs, ka laivā pietiekot vietas diviem un ka nākamā rindā ir meitene, ko zēns bija atradis sēžam ezera krastā. Tā nu viņš tagad gaidīja savu kārtu, nepacietīgajam skatienam nu jau lēkājot pa pilsētas namiņu jumtiem.

Laiva apstājās pretējā krastā, pārcēlājs palīdzēja meitenei izkāpt, un tad laivas purngals pagriezās uz Kaila pusi. Nola, sapratusi, ka drīz jābrauc, žigli aptekalēja vēl pāris mārpuķīšu ziedus. Drīz vien pārcēlājs bija krastā, un brūnā koka laiva zvalstījās, pret sāniem sitoties zemajiem ezera vilnīšiem.

“Nu tad, puis, dosimies?” viņš smaidīja laipnu, platu smaidu.

Kails nepacietīgi pamāja un ielēca laivā, pirms tam tajā saudzīgi iecēlis Nolu.

Laiva pārvietojās gariem, līganiem lēcieniem, aiz tās kā zilas lentas vijās plato airu atstātās pēdas ezera viļņotajā virsmā. Saule bija uzvilkusi savu krāšņo, sarkano vakartērpu, un tās mirdzošais ķermenis ietinās sārtā dūmakā, sārtām gaismu spēlēm pārklājot arī ezera virsmu. Kails vērās lejup, kur zem rožainās vizmas ūdens tinās tumsā. Viņi iepeldēja ūdensrožu audzē, atskanēja plunkšķis – tur dzelmē pazuda varde. Ezers acīmredzot vietām bija sekls - te, cauri lielajām, zaļajām lapām, vietumis pavīdēja gaiši zemes plankumi. Drīz atkal tos aizstāja melnā tumsa.

Neskaitāmu spārnu švīksti kā saraustīta elpa pārskrēja pār laivu, vairāki viļņu loki bēga no vietas, kur debesīs bija pacēlušies gulbji. To te bija vairāki desmiti. Lielie, baltie spārni krāsojās sārti un, klāti mazām ūdens lāsītēm, zaigoja.

Pārcēlājs uzsāka dziesmu, zemais tonis likās rūcam kā pērkons. Tomēr dziesmas melodija bija tik maiga, ka mīkstināja vareno, dārdošo balsi:

“Reiz vakarā,

Saule kad rubīnos tērpās,

Reiz vakarā dzirdēju dziedam

Nāru debess jumam.

 

Par zvejnieku asaras tā lēja,

Pilns ezers to pietecēja.

Par zvejnieku, kas klusēja,

Jo ezera dzīlēs dusēja.

 

To nāra mīlēja kvēli

Un tamdēļ dziedāja žēli,

Jo neprata glābt to no nāves,

Tik nāvi tam dāvāt spēja.

 

Reiz vakarā,

Saule kad rubīnos tērpās,

Es redzēju raudam nāru,

Un vīstam tās vizošo asru...”

Dziesmas apburts, Kails nemaz nebija manījis, kā tika pietuvojies pilsētas krasts, un, kad airu šļaksti apklusa līdz ar dziesmu, bet laiva atdūrās krasta dūņās, viņš uz mirkli jutās pagalam apjucis.

“Milzumliels paldies!” viņš noteica, izceldams Nolu uz dēļu piestātnes un izkāpdams no laivas pats.

“Milzumliels lūdzu,” pārcēlājs priekpilnu skatienu vērās zēnā, “un veiksmi tev!”

“Es pateicos,” zēns atbildēja, jokojot palocīdamies, viņa sejā ievilkās greizs smaids, taču, kad viņš atkal ierunājās, tas bija pazudis, “man tā noderēs.”

“Lai tā būtu,” pārcēlājs lēni pamāja ar galvu un ar airiem iestūrēja laivu atpakaļ ezerā.

Kails pacēla roku sveicienam: “Skaista dziesma!” viņš nosauca airētājam pakaļ.

“Jā gan...” airētājs skumji atrūca, bet to Kails vairs nedzirdēja, jo viņa skatiens nu jau slīdēja pār pilsētu, apbrīnodams tajā katru akmentiņu.

Uz priekšu kā vizoša čūska aizvijās no gludiem, zaļiem stikliņiem veidota taka. Starp stikliņiem savas galviņas bija paslējušas ilzītes[3], un zēns gāja uzmanīgi, lai neuzmītu kādai no miniatūrajām, smalkajām puķu sejiņām. Ceļa malās kā daudzkrāsains paklājs stiepās pļavas, puķu bija ļoti daudz. Gan zemu, gan augstu un dažviet, kur ziedēja kuplas kastaņas, zem un ap tām snaikstījās vīteņaugi. Un šķita, ka putnu te ir tik pat daudz kā ziedu, to treļļi skanēja visapkārt no katra koka un, kā Kailam likās, pat no pļavas.

Nola, klusi bubinot, laizīja kādu lielu, sārtu ziedu. Kails izdzirdēja aiz muguras soļus un pagriezies ieraudzīja sevī lūkojamies divas ieplestas acis. Tās piederēja meitenei, kura rokās turēja veselu klēpi ziedu.

“Sveika,” Kails neveikli noteica un pacēla Nolu uz rokām.

“Aha...” meitene novilka, joprojām lūkojoties zēnā pārsteigtu skatienu.

Kails sajutās neērti un pārlaida brīvās rokas plaukstu pāri sejai - vai kaut kas nebija kārtībā.

“Sveiks!” meitene beidzot noteica un, uzgriezusi viņam muguru, sāka iet pilsētas virzienā.

Saules sarkanie gaismas mirkļi, nemitīgi zibot, izraibināja meitenes muguru un Kaila apjukušo stāvu.

Kails mirkli vēlāk sekoja, īsti nezinādams, kāpēc. Meitene nozuda namiņā, kas atradās pašā pilsētas nomalē. Tā bija vienkārša koka būdele, bet nokrāsota dzeltenā krāsā. Uz tās sienām bija uzzīmētas vairākas milzīgas, šķības, bizbizmāres, bet sienu pakājē plauka rinda milzum lielu margrietiņu, kuras ieskāva zaļa, bieza zāle. Kad zēns gāja garām namiņam, viņš redzēja caur lodziņu sevī lūkojamies apaļīgu bērna sejiņu sārtiem vaidziņiem, lielām, ieapaļām acīm un īsiem, tumšiem matiņiem, gluži kā meitenei pļavā, tikai mazāku.

Viņš novērsās un izlikās, ka meitenes sejiņu nav ievērojis, jo jutās neērti, ka tik uzkrītoši pētījis mājiņu, nevēlēdamies atskatīties, zēns pielika soli.

Stikla ceļa abās pusēs slējās māja pie mājas, un to muguras spiedās kopā it kā namiņi vēlētos viens otru balstīt. Tās bija tik dažādās krāsās, ka žilba acis. Lai gan bizbizmārīšu uz sienām vairs nebija. Dažādi lodziņi pētoši vērās Kailā, un viņš te jutās neomulīgi. Zēnam nebija ne jausmas, kur sākt meklēt. Viens gan bija skaidrs, šodien to darīt nevarēja. Ielas bija gluži tukšas, un zēns nevēlējās klauvēt pie namiņu durvīm. Saule pazuda aiz apvāršņa, un pilsēta ietinās dūmakainā, tumši zilā krēslā. Bija pārlieku vēls.

Zēns kūtri soļoja, meklēdams kādu vietiņu naktsmājām. Pēkšņi stikla ceļš zem viņa kājām sāka zalgot, likās, ka miljoniem mazu gaismiņu iesprostotas stikla bumbiņās un šaudās no vienas malas uz otru, ārā netikdamas. Iezalgojās vēl kāds gabaliņš ceļa. Kails palūkojās uz augšu, kur atradās gaismas avots. Gaiši mirguļoja divas augstas laternas. Iedegās trešā, Zēns sāka skriet tās virzienā.

Kāds vīrs lēni kāpa lejup pa kāpnēm, lietišķi paņēma tās rokā un devās pie nākamās laternas, kad viņš bija pie tās uzrāpies, iedegās arī tā.

“Labvakar!” Kails iesaucās, kad vīrs nokāpa uz zemes.

“Vakars patiešām ir labs!” vīriņš atbildēja, mazajām kājiņām tipelēdams pa ceļu uz priekšu.

“Esmu mazliet apjucis...” Kailam neienāca prātā nekas labāks, ko teikt.

“Ak tā...no kurienes tad tu nākdams?” viņš nevērīgi jautāja, novietodams kāpnes pie nākamās laternas.

“Agrāk es dzīvoju mežā,” Kails klusi atbildēja, tad, pacēlis galvu, lūkojās debesīs. Un tur tās bija, kā trīspadsmit asaras vizuļoja viņa ceļa mērķis – zvaigznes. Tieši virs galvas. Zēnam šķita, ka viņš dzird kādu savādu balsi, un viņš palūkojās uz laternu, kas tik tikko bija iedegusies, tā izplatīja vēsu, zilu un ļoti spožu gaismu. Vīriņš jau kāpa lejup pa kāpnēm, un Kails nezināja – vai bija ilgi lūkojies zvaigznēs, vai vīrelis neticami ātri uzrāpies pa kāpnēm.

“Ko tad tu meklē te?” vīrelis jautāja, steidzīgi dodamies pie nākamās laternas.

“Palīdzību...” zēns klusi nopūtās.

“Klau, zēn, man ir jāsteidzas, vēl daudz laternas, ko iedegt, vai es tev varu kā palīdzēt?”

Kails lūkojās, kā mazais vīrelis rāpjas augšup pa kāpnēm, tad klusi nopūtās, pacēla Nolu un, novēlējis veiksmi, devās prom.

Iedegās laterna, un mirkli vēlāk pa stikla ceļu aizdipēja vīreļa pēdas.

Kails nolēma doties atpakaļ uz pļavu. Zili zaigojošais ceļš pletās zem kājām kā milzīga pūķa āda. Drīz vien tas atkal kļuva tumšs. Garām paslīdēja namiņš ar ķēmīgajām mārītēm. Vēl daži soļi, un pēdas iegrima pļavas zālē, garākie stiebri sakļāvās ap kājām, paslēpdami tās savu ēnaino biezokņu tumsā. Kails nogūlās zem kādas lielas kastaņas un, maigi glāstīdams Nolas balto vilnu, iemiga.

---

[1] Saulkrēsliņš – šeit domāts ozolīšu saulkrēsliņš (nosaukums latīņu valodā – thalictrum aquilegifolium), tas ir gaišā, brūngani violetā krāsā.

[2] Domāta ilggadīgā mārpuķīte (bellis perennis) – maza (aptuveni 3 cm diametrā), apaļa puķīte, baltiem ziedu kurvīšiem un dzeltenu vidiņu.

[3] Domātas dzeltenās ilzītes (anthemis tinctoria) – mazas, baltas vai dzeltenas puķītes, bieži sastopamas savvaļā, tām pastāv arī daudz kultūras formu, taču te domātas savvaļas ilzītes.

Bija laiks, kad modās putni. To dziesmas traucās gaisā, modinādamas citu vēl dusošo radību. Ezers zem miglas segas klusi elpoja. Zāle iesanējās, zeme klusi iedunējās, un dipošais skriešanas troksnis ielauzās rīta trokšņu pasaulē.

Tā bija Marija, kas skrēja. Un viņai sekoja jēriņi. Meitene smējās, viņas vaigos bija iesities sārtums. Oto miklais purniņš iedūrās meitenes sānā, un viņa, saliekusies līkumā, nokrita zālē pie ezera:

“Labi, labi, padodos, tu uzvarēji!” Oto turpināja bakstīt meitenes sānu ar miklo purniņu, viņa, smieklu asarām ritot pār vaigiem, atgaiņājās, nemitīgi atkārtodama, ka padodas un lūgdama, lai Oto beidz, jo pārlieku kut.

“Labrīt, Marij!” no ezera dzīlēm atskanēja klusa, mazliet skumja balss.

Marija juta, ka nodreb. Oto bailīgi pakāpās pāris soļus tālāk no ezera un klusi sāka laizīt putekšņus no tuvējās puķes.

“Tu...” Marija apjuka, neviļus pavirzīdamās tālāk no ezera, kurā pirmīt bija ieslīgušas dažas matu šķipsnas. Bija pagājušas trīs dienas un it nekas neliecināja, ka nāra atrastos ezerā, tas iedvesa meitenei šķietamu bezrūpību.

Nāra smējās, bet viņas smiekli likās auksti, tādi – bez dzīvības, “Jā, es jau varu runāt.”

“Kā tu jūties?” Marija centās apvaldīt trīsas balsī, bet tas nekādi nesekmējās.

“Nebaidies no manis... Es tev pāri nedarīšu, tu taču mani izglābi.”

Marijai nez kāpēc pēc šiem vārdiem kļuva vēl baigāk, viņa tāpat ,sēdēdama uz zemes, pavirzījās tuvāk Oto, nenovērsdama skatu no ezera.

“Es jau tikai...” Marija vervelēja, nezinādama, ko darīt.

“Es taču teicu, ka mani izglābi!” nāra meiteni pārtrauca, balsī ieskanoties tādam par nedzīvam priekam.

“Tu patiešām jūties labi?” Marija gribēja nāru redzēt, bet nebija par to īsti pārliecināta, šķita, ka vēlreiz pajautāt par nāras labklājību bija visdrošāk.

“Manas acis vēl ir ciet, aste laikam nav izaugusi, es vēl nevaru uzpeldēt augšā, bet man patiesi gribas tevi redzēt, tava balss un viss, ko tu sacīji šķita tik jauki...” nāra skaidroja, viņas teiktajam nezaudējot skumjo pieskaņu.

“Vai tu esi noskumusi?” nāras komplimenta iedrošināta, Marija jautāja.

“Nē...” balss joprojām šķita skumja. “Vai tad tu atminies mani jebkad dziedam kaut ko jautru? Tāda gluži vienkārši ir mana balss.”

“Ak tā...” Marija novilka.

“Šovakar es kļūšu par pilnvērtīgu nāru...”Sensuiju pārtrauca ieilgušo klusumu.

“Ak tā...” tikai to pateikusi, Marija saprata, ka atkārtojas.

“Kāpēc tu no manis baidies, pati taču biji tik droša, ka vari mani izaudzināt par labu nāru..”

Nez kāpēc meitenei šķita, ka vārds “labu” izklausījās zobgalīgs.

“Es gluži vienkārši nezinu, ko domāt...” meitene nolēma, ka atklātība situāciju sliktāku nepadarīs.

“Klausies, lai pierādītu, ka es tevi tiešām uzskatu par draugu, es tev dāvāšu ko tādu, kas nevienam citam nav lemts...”

“Nē, paldies, man neko nevajag, es neko nevēlos!” to sakot, meitenes elpa aizrāvās.

“Marij, ja tu man neuzticies, tad labāk ej prom.”

Meitene zināja, ka šis ir izšķirošais brīdis, ja viņa aizietu, varētu taisnā ceļā doties pie Doras, bet tad pie raganas, kura iznīcināja nāras.

“Piedod... Es, saproti mani...” Marija stostījās.

“Tas notiks naktī, es parūpēšos par tavu drošību, tikai dari, ko es saku, labi?”

Marija pamāja, pēc brīža saprazdama, ka tas ir muļķīgi – nāra taču viņu neredzēja:

“Labi!”

“Tu, meitenīt, redzēsi manu ievētīšanu.”

Šī bija ilgākā diena, ko meitene bija pavadījusi šajā pasaulē. Jēriņi drīz pēc tam, kad nāra bija apklususi, atkal sāka savas jautrās un bezrūpīgās rotaļas, bet Marijai nebija spēka tajās piedalīties, meitenei bija bail. Viņa nevēlējās uzsākt sarunu ar nāru, jo negribēja dzirdēt vēso balsi. Marija tikai gulēja zālē uz muguras, domādama par neskaitāmām lietām un cenzdamās aizgaiņāt bailes. Kad pienāca vakars, jēriņi, sapratuši, ka šovakar mājās neies, sagūlās meitenei visapkārt.

Marijas uzmanību piesaistīja skaidrās nakts debesis, kurās mirguļoja neskaitāmas zvaigznes, meitene bija ievērojusi kādu zvaigžņu zīmi, ko agrāk nebija redzējusi. Viņa saskaitīja trīspadsmit zvaigznes un, nolēmusi, ka jāpārtrauc klusēšana, sīki un diezgan skaļi aprakstīja ornamentu, pat nedomādama, ar kādu nolūku to dara:

“Blakus pašai lielākajai zvaigznei ir vēl divas, tad aiz tām stiepjas triju zvaigžņu rinda, vistālākā zaigo ne tādā krāsā, kā citas, un sānos vienā pusē izvietojušās četras, bet otrā trīs zvaigznes. Tas izskatās pēc liela, lidojoša pūķa.”

“Man šķiet, ka es zinu, kas tas par zvaigznāju...” Sensuiju ierunājās. Marija, juta uz rokām parādāmies zosādu, “...tas noteikti ir pūķa sirds ducis. Vai zini, pūķa dvēselei ir trīspadsmit dzīvību, bet tikai vienā no šīm dzīvēm pūķis ir spējīgs radīt pēcnācēju. Ja pūķim tas neizdodas, tad viņš savas trīspadsmit dzīves izdzīvo vēlreiz, jo citādi nevar rast miera.”

“Sensuiju, kā tu to zini?” meitene neticības pilnā balsī jautāja, cenzdamās tikt galā ar satraukumu.

“Es nezinu, man vienkārši... ienāca prātā...” Sensuiju balss aprāvās. Ezera dzīles iezaigojās blāvi zilā krāsā. Iečaukstējās tuvējie krūmi, no tiem parādījās neskaitāmas vēsi vizošas gaismiņas.

“Marij! Aizspied ausis un aizver acis! Marij, klausi! Aizspied ausis un neskaties!” Sensuiju balss bija svešāda, dobja un zema, Marija tomēr to pazina. “Tūlīt un nejautā neko!”

Meitene paklausīja, kā bija solījusi, kaut juta visos locekļos ielīstam baiļu trīsas.

“To nebūs redzēt,

Nebūs dzirdēt,

Nebūs just -

 

Kā nolādēto dvēseles kust.

 

Ikvienam tādās klusās naktīs

Būs sapņu apskāvienos zust.

 

To nebūs redzēt,

Nebūs dzirdēt,

Nebūs just.

 

Kā zvaigžņu gaisma

Saplūst elpā baltā,

Un sirds no tumsas dzīlēm augšup pukst.”

Tās bija mazas laumiņas, kas dziedāja. To miniatūrās mutītes vienotās kustībās izdvesa klusas, draudīgas skaņas. Smalkie ķermenīši graciozi kustējās, viļņojot gaisīgajām, sīkajām kleitiņām. Viņu kājiņas tik tikko skāra ezera virsmu, izraisot vizošus vilnīšus. Spicas austiņas bija pašķīrušas garo matu šķipsnas, un to smailie gali pacēlās virs laumiņu galvām. Laumiņu plaukstās dzirksteļodami dusēja zvaigžņu zibšņi, un dzirksteles atlēkdamas iekrita ūdenī, kur, slīdot lejup, lēni dzisa.

Un tur, ezera krastos, bija vēl kas. Būtnes ar gariem, pelēkiem matiem. Pelēcīgi baltu ādu un kraupainiem pirkstiem. To mati krita pāri uz leju noliektajām galvām. Bet rokas kā nokaltuši koku zari bija pastieptas uz priekšu ērmotā lūgšanā. Sadriskāts apģērbs klāja nošļukušo miesu. Kārnas, līkas kājas balstīja izdēdējušos rumpjus.

Marijai galvā iezagās sals. Sala tik stipri, ka likās, galva tūlīt pārsprāgs. Ezers sāka spļaut ārā ūdeni, kas vairākās strūklās šāvās uz augšu un kļuva tumšs, bet tad, krizdams lejup, atkal iezaigojās.

Mirkli vēlāk sāpes bija pagaisušas. Marija visu redzēja no augšas, viņa nevarēja pakustēties un skatījās it kā caur liektu stiklu. Tur no ezera dzīlēm augšup cēlās viņas Sensuiju. Baltu, zilgani mirdzošu seju. No ausīm uz leju zem smailajiem vaigu kauliem stiepās zvīņas gaiši zaļām maliņām. Sensuiju acis bija aizvērtas. Zvīņas klāja visu nāras kaklu un krūtis, arī ap rokām bija apvijušās vairākas zvīņu rindas. Uz vēdera vizēja balta āda, bet zem nabas nāras ķermeni atkal klāja cieši viena pie otras piekļāvušās zvīņas, tur sākās Sensuiju krāšņā, zaļi bālā aste, kuras galā viļņoja blāvi rožainas, platas un ļoti skaistas spuras. Marija ievēroja arī spuras uz nāras elkoņiem, tur tās bija veidotas no plēves, kas stiepās starp trīs gariem, asiem dzelkšņiem, uz elkoņiem spuras bija gaišzaļā krāsā. Sensuiju bija gari, gandrīz balti mati. Ar tik tikko jaušanu, zeltainu mirdzumu. Viņas rokas bija sakrustotas uz krūtīm, sejā mierpilna izteiksme, nāra smaidīja. Viņa bija skaista, biedējoši skaista.

Laumiņu dziesma bija pārvērtusies, tagad to balsīs nebija vairs ne miņas no draudīguma - tās bija tik gaisīgas, ka šķita izkūstam tikko izplūstot no laumiņu mutītēm. Sakustējās zvaigžņu zibšņi to rokās. Vēl joprojām dzirksteļodami, tie tagad cēlās augšup, bet laumiņas bija sadevušās rokās un ielenkušas Sensuiju sarežģītā dejā virzījās uz apli. Ūdenī veidojās gredzenveidīga iedobe, kas kļuva arvien dziļāka. Zvaigžņu zibšņi saskaroties iedegās neizturami spilgtā gaismā, melni plankumi dejoja gar Marijas acīm un, lai kā meitene centās kaut ko saskatīt, galu galā viņai nācās aizspiest plakstiņus.

Skaņas attālinājās, Marija negribēja prom, viņai kļuva bail, likās, ka kāds rauj cauri tumsai neizsakāmā ātrumā. Gar viņas seju plīvoja slapjas matu lēkšķes, un meitene pat nespēja saprast, vai tās bija viņas pašas, vai piederēja kādam citam. Pēkšņi viņa apjauta, ka tā lidot nevar mūžīgi, priekšā noteikti bija kaut kas, kur viņa ietrieksies. Sirds sāka dauzīties neizturami ātri, bailēm sagrābjot Mariju savā varā.

Un tad meitene saprata, ka sapņo. Tā bija tāda apjauta, pēc kuras paliek mazliet vieglāk, bet ne mazāk bail. Viņa vēlējās pamosties. Un tas arī izdevās. Marija atvēra acis, taču nācās tās uzreiz aizmiegt, jo tieši sejā spīdēja saule. Bija vēls rīts. Pār Marijas seju pārslīdēja Oto mīkstā, garā mēle. Meitene piecēlās sēdus un atvēra acis tieši laikā, lai redzētu, kā ezerā nozūd rožains astes spuras gals.

Acumirklī viņa pielēca kājās. Pieskrējusi ezeram, meitene skaļi sauca Sensuiju.

“Tas bija sapnis?” Marija jautāja, kad nāras galva parādījās virs ūdens viņas skaistajām, zaļajām acu varavīksnenēm spēlējoties ar neskaitāmām noslēpumainām ēnām.

“Jā un nē, tu gulēji, bet redzēji patiesi notiekošo,” Sensuiju skaidroja. “Ja tu paliktu nomodā, Marij, tu jau būtu mirusi. Laumu balsi dzirdēt nedrīkst neviens, tāpat kā skatīt Klinšu raganas acis, vai pieskarties nārai. Tie, kas dzird laumu balsi, tai pat brīdī mirst, gluži tāpat, kā tie, kas pieskaras nārai. Tie, kas ieskatās klinšu raganas acīs, lēni pārvēršas par akmeni.”

“Kāpēc viņi visi bija te?” Marija jautāja, atsēzdamās zālē.

“Viņi izpildīja nāras piedzimšanas rituālu, pieņemu, ka daļu no tā tu redzēji. Zini, tas nav lemts it nevienam, izņemot tos, kas tajā piedalās. Es palūdzu, lai klinšu ragana tev sūta sapni, viņas to var, tāpat kā nāras spēj piepildīt vēlēšanās, un laumiņas sagūstīt zvaigžņu gaismu.”

“Paldies, tas bija skaisti...” Marija čukstēja, lūkojoties Sensuiju acīs. Meitenei šķita, ka viņa pat spētu nārai uzticēties, bet tam bija vajadzīgs laiks...

“Es nu iešu...” Sensuiju klusi noteica. Ūdens ap nāru saviļņojās. Virs tā parādījās Sensuiju zaļi zaigojošā aste un rožainā astes spura, viņa apmeta gaisā kūleni, visa ievizēdamās saules gaismā. Netālu lidoja tauriņš, tas pieskārās nāras astei. Marija ar šausmām noskatījās, kā tauriņš pārvēršas putekļos, kurus aiznesa vējš. Viņas acis pievērsās Sensuiju sejai. Brīdi, pirms nāra nozuda ūdenī, Marija redzēja šausmu izteiksmi ieplestajās, zaļajās acīs. Sensuiju iznira:

“Ko tu vēl gaidi!” nāras acis bija asaru pilnas.

Marija ļoti labi saprata, ka nāra gribēja, lai viņa vēla, bet Marija tā nevarēja, viņa bija sev apsolījusi būt piesardzīga, būtu neapdomīgi to visu tagad izpostīt.

“Lūdzu, tici man, es tevi lūdzu...” nāras balss pārvērtās čukstā.

“Sasodīts! Ja tev tas ir tik svarīgi,” Marija, cīnoties pati ar sevi, caur sakostiem zobiem izspieda, “es vēlos, lai tas atkal būtu dzīvs!”

“Paldies,” Sensuiju raudot pacēla plaukstas pret debesīm. Gaisā sabiezēja mākonītis, kas pārvērtās par apjukušu tauriņu. Kukainītis, apmetis pāris neveiklu loku, atguvās un turpināja savu ceļu. Sensuiju, sekojot tam ar acīm, veltīja kukainītim savādu smaidu. Marija noslaucīja asaras no vaigiem.

“Tu viņu izglābi...” meitene čukstēja.

“Es to nespētu, ja tu nevēlētos. Tu to izglābi,” Sensuiju ielūkojās Marijas acīs. “Marij, vai tu apsoli, ka neaiziesi?”

Marija palocīja galvu par zīmi, ka apsola.

“Paldies!” Sensuiju pazuda ezera ūdenī.

Marija atsēdās zālē. Viņas skatiens kavējās pie tauriņa, kurš vēl joprojām turpināja savu ceļu pār ezeru. Pēkšņi viņas sejā parādījās izbīlis, brīdi vēlāk to aizstāja vilšanās:

“Sensuiju, kā tu varēji...”

 

“Kā viņa jūtās?” Reimārs sēdēja savā lielajā krēslā. Grumbiņas ap acīm sev vien zināmā veidā bija padarījušas acis ļoti skumjas.

“Mazliet labāk,” Maija pakniksēja. “Un kā veicas ar slepenās sastāvdaļas meklējumiem?” meitenes balsī jaucās nepacietība, tikko jaušamas sāpes un piesardzība. Viņas īsie, tumši brūnie mati sveču apgaismotajā istabā meta nevienmērīgu ēnu līniju uz pieres. Mazās, šaurās lūpiņas runājot gandrīz nemaz nepapletās.

“Nekā,” Reimārs skumji noteica, lūkojoties meitenes acīs.

Meitene pakāpās soli atpakaļ un nolieca galvu, viņas seju ieskāva ēna.

“Es varu doties pati, tikai kādam jāpieskata Meju, es nevaru ņemt viņu līdzi...viņa ir pārāk vārga,” pēc laba brīža meitene aizžņaugtā balsi ierunājās.

“Mēs jau esam to pārsprieduši, tas ir pārāk bīstami, tev to atrast un atnest būtu neiespējami, saproti...” burvis nopūtās, “...mums atliek tikai gaidīt.” Viņa balsī bija jaušams nogurums un bezspēcība.

“Nav palicis daudz laika... Es varu vismaz mēģināt...” meitene runāja klusi.

“Ej mājup, izmet šo domu no galvas,” Reimārs noteica asāk, kā bija vēlējies.

Meitene pakniksēja un, klusi šņukstēdama pameta burvja namiņu, atstājot viņu iegrimušu domās.

Maija atvēra smagās koka durvis ar greznajiem metāla rotājumiem. Tās izdeva griezīgu čīkstu un iestrēga zemes valnī, ko bija izveidojušas jau labu laiku atpakaļ. Reimāru tas acīmredzot neuztrauca, vismaz, kamēr varēja tikt ārā un ienākt iekšā. Meitene aizstūma durvis abām kājām atspērusies zemē. Noslaucījusi no vaigiem asaras. Viņa palūkojās uz burvja namu. Tas nebija visai plats, toties augsts gan. Pašā tā galā atradās draudīgi uz sāniem nosvēries tornītis, uz kura tupēja zaļiem plankumiem klāts vara pāvs. Māja visā tās augstumā bija veidota no koka, greznota dažādiem grebumiem, tās lejasdaļu klāja sūnas, bet gar dienvidu sienu līdz pašam tornītim stiepās vīnogulāji, resniem, sarepējušiem stumbriem un lielām, zaļām lapām, starp kurām slēpās mazu, zaļu vīnodziņu ķekari. Patiesībā nams izskatījās ļoti vecs un nebūt ne īpaši kopts. Maija iespēra pa durvīm un, sasitusi kāju, sāpēs savieba seju. Uz vaigiem atkal parādījās asaras, un meitene sāka skrējienu uz mājām.

Meja jau gulēja. Viņas tumšie matiņi bija sabiruši uz spilvena kā nokaltušas lapas. Rociņas katra uz savu pusi pastieptas, sedziņa noslīdējusi. Maija pavilka sedziņu augšup un noskūpstīja māsu uz pieres:

“Dusi, manu eņģelīt, gan es izdomāšu, kā tev palīdzēt!”

Maija ilgi nevarēja aizmigt. Prātā jaucās dažādas domas. Reimārs bija viņu tēvs un varens burvis, tomēr Maija vairs nespēja izturēt viņa atrunas par slepeno sastāvdaļu, par to, ka nav nekādu ziņu - vai tiešām viņš nesaprata, ka Meja jutās ļoti slikti?!

Laiks gāja, bet Reimārs nespēja pateikt neko jaunu. Maijai zuda pārliecība par to, vai viņš vispār paspēs māsu izglābt.

Neviens nezināja, kas ar Meju noticis, viņa kādu dienu vienkārši vairs nespēja ne piecelties no gultas, ne parunāt. Mazliet vēlāk viņas abas bija pārcēlušas prom no Reimāra tumšā nama - dzīvot tuvāk pļavai. Mejas gultiņu novietoja pie loga, kur viņa varēja lūkoties puķēs, tupot gultā sēdus, kad bija pārlieku nogurusi no saules. Agri no rītiem Maija māsiņu veda ārā, un tad Mejai bija ļauts zīmēt uz namiņa sienām, tā bija māsiņas mīļākā nodarbe.

Maija ilgi lūkojās meitenītē. Kas gan varēja būt noticis?! Kāda slimība bija māsu piemeklējusi.

Meitenei šķita, ka viņa tikko aizmigusi, kad pie durvīm kāds klauvēja. Viņa izlēca no gultas un tās atvēra. Tur stāvēja Reimārs. Zem viņa acīm kā melni ieplesti spārni vīdēja divi tumši loki. Plecus klāja melns vilnas apmetnis, kādu Maija nekad agrāk nebija redzējusi. Viņš uzlika savas lielās plaukstas uz Maijas pleciem. Tikai tagad, rīta gaismā, Maija ievēroja, cik tēvs novārdzis.

“Meit, es maldījos. Tā nebija īstā slimība. Es vakar pārlasīju itin visu, ko varēju par to atrast, bet daži simptomi nav izskaidrojami... Viņa nebūtu tik ilgi izturējusi, ja tas būtu purva drudzis, turklāt tas it nekādi neizskaidro nespēju runāt. Maijiņ, man šķiet, ka viņa ir runājusi ar nāru...” pēc šiem vārdiem Reimārs pieklusa. Viņš Maijai nebija stāstījis, kas ir slepenā sastāvdaļa, ko viņš meklēja. Un nebija stāstījis arī to, ka viņš bija tas, kurš meklēja. Tas bija kāds ļoti rets ūdens augs – sirmpodiņš. Tas auga klinšu spraugās, no kurām izlīda tikai naktīs. Tā nu teju katru nakti viņš dzēra dziru, kas kakla sānos ievilka žaunu spraugas un nira sirmpodiņa meklējumos. Tas nu jau ilga mēnesi. Kakls no nemitīgās ādas plēšanas bija apskārtis un iekaisis, bet Reimāram trūka laika to ārstēt, jo viņš augām dienām meklēja vairāk informācijas par purva drudzi un veidiem, kā to ārstēt. Pie viņa ciemojās neskaitāmi burvji no pilsētas un no tālienes. Un viņš nemitīgi izsūtīja jaunas vēstules ar uzaicinājumiem. Tomēr viņš nespēja atrast veidus, kā mīkstināt mazās Mejas ciešanas. Šonakt Reimāram beidzot bija izdevies sirmpodiņu atrast un noplūkt pirms tas pazuda klintī, un tieši šonakt viņš saprata, ka viņa meitiņu nebija piemeklējis purva drudzis, jo, nirstot augšup, cerību spārnotu sirdi, viņš bija ieraudzījis garām pazibam nāras ķermeni. Tas bija apvērsis viņa apsvērumus kājām gaisā. Viņš steidzās pie meitām, tiklīdz bija izrāpies no ezera.

“Kāpēc tev ir slapji mati?” Maija sarauca uzacis.

“Tas tagad nav svarīgi,” viņš nomurmināja, pieejot pie Mejas gultiņas un paceļot viņu uz rokām.

“Tēti? Kur tu nesīsi Meju?” Maija klusi jautāja. Viņas balss aprāvās, un acis sastinga pie asiņainajām strīpām uz Reimāra kakla. Tās vilkās ciet tik ātri, ka to varēja novērot.

“Nāc līdzi un nejautā neko.”

Maija klausīja.

Reimārs sēdēja krēslā, muguru atliecis. Uz galda stāvēja papīrs, bet uz papīra dejoja spalvaskāts. Uz katras lapas rakstot vienu un to pašu:

“Steidzama sapulce centrālajā laukumā, ierasties līdzko iespējams!”

Kad tas bija uzrakstīts, vēstule salocījās, no tās stūriem izauga garas, tievas kājeles, un tās devās prom, nokāpjot lejup pa galda kāju. Maija to aizrautīgi vēroja, pamodusies bija arī Meja, un viņas skatienā bija saskatāma sajūsma.

Asiņainās svītras uz Reimāra kakla bija pazudušas. Ieraudzījis, ka meitenes vēro vēstules, viņš pasmaidīja, un pēc viena rokas mājiena vēstules sāka locīties par tauriņiem, kas izslīdēja caur atvērto logu, vēcinot savus četrkantīgos spārneļus.

“Iesim, meitenes!” Reimārs pacēla Meju uz pleciem un satvēra Maijas roku. “Mūs jau noteikti gaida.”

Viņam bija taisnība. Pilsētas laukumā bija sapulcējušies vairāki desmiti satrauktu burvju. Citi vēl rīta čībās un dažs labs pat ar naktsmici galvā. Laukumu pildīja nerimtīgas sačukstēšanās radītā dūkoņa.

“Labrīt!” Reimāra balss bija drūma, nospiedošo efektu papildināja viņa skumjā un nogurusī seja. “Mūsu pilsēta ir briesmās. Ezerā dzīvo nāra. Vakar es viņu redzēju.” Pūli pāršalca jauna čukstu jūra. Taču drīz tā pieklusa, jo Reimārs atsāka runāt: “Lai viņu pārvietotu, tā no sākuma jānotver, būs nepieciešams plāns. Bet to tagad ne. Jūs visi zināt par manas meitiņas slimību. Man šķiet, ka viņa ar to runājusi. Tas mūs nostāda vēl ļaunākā stāvoklī, jo, ja tā ir, tad nāra nebūt nav labdabīga. Ejiet mājās, parunājiet ar ģimenēm, noskaidrojiet, vai kāds nav viņu redzējis vai vēl ļaunāk, ko vēlējies, stingri noliedziet savām ģimenēm doties ūdens tuvumā. Vecāko padome, ieturēsim apspriedi manā namā!”

Reimārs uzgrieza pūlim muguru un kopā ar meitām devās uz savu māju, viņiem sekoja pāris burvju, nopietnām sejām, viņi nesarunājās. Pūļa murdoņa pamazām pazuda aiz muguras.

Beidzot viņi sasniedza māju. Maiju un Meju nosēdināja lielā, mīkstā krēslā istabas stūrī. Burvji sasēdās ap galdu un klusi apspriedās. Maija dzirdēja, ka tika runāts par maģisko mūri, kas norobežo pilsētu no ezera. Par veidiem, kā notvert nāru. Un vēl daudz ko citu. Beidzot, beiguši apspriedi, burvji piecēlās - visi reizē, kā parasti notika šādās sapulcēs - un devās prom, viņu sejas bija drūmas un nopietnas. Reimārs atvadījās vēl šo to piekodinādams katram no viņiem, Maija nedzirdēja.

“Kā lai mēs palīdzam Mejai?!” meitene jautāja, kad Reimārs notupās lielā krēsla priekšā.

“Meja, vai tu runāji ar nāru?” Reimārs pievērsās jaunākajai meitai. Viņam par lielām izbailēm mazā palocīja galvu. “Vai tu ko vēlējies?” meitene vēlreiz piekrītoši pamāja. Tad izstiepa rokas uz sāniem un tās savicināja. “Tu gribēji mācēt lidot?” Reimārs ieplēta acis. Meja palocīja galvu, viņas actiņās parādījās asaras, un meitene apķēra Reimāra kaklu. “Ir tikai viens...” Līdz galam pateikt viņš nepaspēja, jo atskanēja klauvējiens pie durvīm. Maija nolēca no krēsla un aizskrēja tās atvērt. Aiz durvīm stāvēja zēns, ko viņa bija redzējusi vakar pļavā.

“Ko tev vajag?” Maija nelaipni jautāja, viņai bija bail un nepavisam negribējās, lai kāds tagad traucē.

“Es...emm...” zēns stostījās.

“Maija, kas tur ir?” Reimārs skaļi jautāja.

“Kāds zēns,” Maija nevērīgi atbildēja.

“Laid viņu iekšā!” Reimārs noglāstīja Mejas galviņu un devās durvju virzienā.

“Kas tu esi? Un ko vēlies?” viņš vaicāja zēnam, noskatīdamies, kā Maija aizskrien pie māsas un apsēžas krēslā.

“Mani sauc Kails, esmu mērojis lielu attālumu, lai lūgtu jūsu padomu,” Reimāra skatiens bija nepacietības pilns, tas steidzināja Kaila runu, “Man teica, ka es jūs pazīšu līdzko ieraudzīšu, tā bija. Es ieskatījos acīs...”

“Klinšu raganai,” Reimārs nobeidza, šausmām iezogoties sejā. ”Nāc līdzi,” viņš satvēra zēna roku un veda viņu augšup pa kāpnēm. Pakāpieniem ieliecoties un griezīgi čīkstot, viņi ātri virzījās uz priekšu. Kāpnes palika arvien šaurākas, līdz Reimāram bija jāatlaiž zēna roka, jo margas teju nespiedās pie sāna. Sienas oda pēc pelējuma. Kailam prātā atausa purvs, viņš pameta bailīgu skatienu atpakaļ, Nolas tur nebija. Zēns apstājās un jau nākamajā mirklī juta, kā viņa roka atkal tiek satverta: “Neuztraucies, es palūdzu viņu palikt lejā.”

Zēns klusēja. Sekodams burvim, vēl pāris mirkļus raudzījies lejup, viņš atkal pievērsa skatienu kāpnēm. Priekšā bija pagrieziens, aiz kura sekoja krēslains laukumiņš, sienā atradās arkveidīga eja, no kuras augšmalas lejup karājās tumšzaļas vīteņauga lapas. Viņi devās iekšā. Kaila skatiens sekoja augam, kura lapas vijās gar telpas sienu. Mazi izaugumi tā sānos bija ieķērušies dēļu spraugās un noturēja auga stumbru pie sienas. Tas, piebiris pilns ēnu un putekļiem klāts, padarīja telpu vēl tumšāku, un telpa nebija no gaišajām. Auga stumbrs pazuda izvijoties pa logu, pār kuru kā zaļi aizkari karājās vēl vairākas tā stīgas. Telpā valdīja vārga, pelēcīga gaisma, kas vietumis atklāja skatienam noputējušus grāmatu plauktus. Daži plaukti nebija tīrīti tik ilgi, ka likās – nav iespējams saskatīt to, kas zem putekļiem. Dažos Kails ievēroja vairākas apslaucītas grāmatu muguras, tās acīmredzot nesen bija lietotas. Telpas vidū atradās liels galds, pie kura apsēdās Reimārs. Kails to pamanīja, tikai tad, kad burvis sāka šķirstīt kādu grāmatu.

“Apsēdies, puis!” Reimārs noteica, norādot uz krēslu pretējā galda pusē. Viņa skatiens, vēl joprojām meklēdams, klīda pār grāmatas lielajām, iedzeltenajām lapām. Beidzot burvja sejā pavīdēja apmierināta izteiksme, viņa pirksts pieskārās lapai un, Reimāram lasot, lēni virzījās uz leju, burvja lūpas kustējās bez skaņas, un pierē ievilkās rievas.

Grāmata aizkrita ar skaļu būkšķi. No tās atdalījās putekļu mākonītis, kas mēmi planēja istabas puskrēslā.

“Tagad sēdi mierīgi un aizver acis,” Reimārs klusā balsī ierunājās, tuvodamies zēnam. Burvis pagrieza krēslu pret sevi, prom no galda. Kaila acis bija aizvērtas. Kad Reimārs pacēla roku, tā drebēja. Viņam bija bail uzzināt, cik tālu pārvērtības notikušas. Bija pagājuši vairāki mēneši, kopš sapņa, ko viņam tika sūtījusi klinšu ragana : “Glāb zēnu, lūdzu, glāb zēnu...” viņas ciešanu pilnā balss un izdēdējušais rumpis vēl joprojām dzīvoja burvja pagurušajā atmiņā, kas nu jau ilgu laiku nemitīgi tika nodarbināta. Šis noteikti bija tas zēns, bet vai laika pietiks. Ļoti iespējams, ka bija jau par vēlu. Reimārs klusi ierūcās, viņa labā roka zaudēja krāsu, sāka balēt un visbeidzot kļuva neredzama. Burvis nemierīgi pamīņājās, koncentrējis skatienu uz zēna krūtīm, viņš sakustināja neredzamos labās rokas pirkstus, tie klausīja. Lēni, uzmanīgi viņa neredzamā roka iegrima Kaila miesā. Reimāra seja arī sāka zaudēt krāsu, uz vaigiem parādījās balti laukumi, uz pieres izsitās auksti sviedri no piepūles. Šī bija ļoti sarežģīta burvestība, nedrīkstēja pieļaut, ka viņa roka atgūst iepriekšējo formu, pie tam bija jābūt ļoti piesardzīgam taustot. Viņa plauksta sajuta sirdi pukstam, Reimārs pie sevis klusi skaitīja, uztverdams sirds ritmu. Visbeidzot, kad sirds sarāvās, viņa roka to satvēra un maigi saspieda. Kails iekunkstējās, plankumi uz Reimāra sejas kļuva lielāki. Beidzot ar sāpjpilnu gārdzienu, Reimārs izrāva roku no zēna krūtīm, nokrizdams uz ceļiem. Kails tai pat brīdī piespieda abas plaukstas krūtīm. Viņa sirds mirkli pukstēja ļoti ātri. Reimāra labā roka parādījās uzreiz. Tā bija tāda pati kā vienmēr, it kā nekas nebūtu noticis.

“Viena ceturtā daļa...viena ceturtā daļa tavas sirds ir kļuvusi par akmeni. Tev vēl ir laiks, zēn...” Kails izskatījās apjucis. “No brīža, kad tu ieskatījies viņas acīs, tava sirds pārvēršas par akmeni. Kail, tu esi izturējis ļoti ilgi. Bet zini, tā jebkuru brīdi var stāt pukstēt. Parasti sirds nepārdzīvo pusi...” Reimārs piecēlās no krēsla un devās izejas virzienā, bet, pusceļā apstājies, atkal ierunājās: “Un vēl, viņa centās tev palīdzēt, cik vien spēja. Zēn, tu zini, tu nedrīksti ienīst, tas procesu paātrina.”

Reimārs kāpa lejup pa kāpnēm, tās kaitinoši čīkstēja un brakšķēja, atgādinot par to, ka ilgi nav labotas. Viņš pēkšņi sajutās ļoti noguris. Pēdējie mēneši nebūt nebija bijuši no vieglajiem. Un tagad šis zēns... Reimārs zināja, ka nav it nekā, kas Kailam varētu palīdzēt. Vēl nav. Pirms Mejas saslimšanas, viņš bija ilgu laiku pavadījis zāļu meklējumos. Iespējams, ka tas bija iemesls klinšu raganas ziņai – viņa domāja, ka Reimārs spēs palīdzēt. Bet viņš taču nebija zāles atradis. Un viņam nebija it neviena pavediena, nekā, ar ko meklējumus turpināt. Domas klīda tālāk. Reimārs atminējās sarunu ar mazo Meju. Viņš toreiz bija aizņemts ar kādas cerīgas sastāvdaļas izpēti, viņam nebija laika meitu uzklausīt. Viņa vaicāja, vai Reimārs var izdarīt tā, lai viņa lidotu. Asaras izsprāga burvja acu kaktiņos. Ja vien viņš toreiz Meju būtu uzklausījis...

Vienīgais veids, kā Mejai palīdzēt, bija notvert nāru un cerēt, ka viņa noņems meitenītei uzlikto lāstu. Reimārs nodrebēja, nokāpdams uz grīdas, viņš zināja, ka tas ir gandrīz bezcerīgi. Nāras spēlējas ar cilvēkiem un viņu alkām - dodot ko vienu, viņas atņem citu, bieži daudz svarīgāku. Bet lāstu nāras spēj uzlikt tikai un vienīgi tad, ja tas, kuram lāsts paredzēts, izsaka vēlēšanos, ko nārai jāizpilda. Bija vēl kas, kas viesa cerību – Meja taču nelidoja, tas nozīmēja, ka viņas vēlēšanās nebija izpildīta, tātad arī lāsts nevarēja būt pilnīgs. Burvis juta baiļu tirpas pārskrienam muguru – ja jau mēmums un spēka zudums līdz pat nespējai kustēties bija tikai lāsta blakus parādības, tad ko ar viņa meitiņu būtu izdarījis pats lāsts?!

Maija ķemmēja māsas matus, Meja bija aizmigusi. Reimārs, paziņojot par savu klātbūtni, grūtsirdīgi nopūtās, sabiedēdams meiteni.

“Kas viņš ir, un ko viņam vajag?” meitene jautāja, attapusies no izbīļa un īsti neapzinādamās, ka atkārto pirmos divus tēva uzdotos jautājumus.

“Palīdzību,” Reimārs noglāstīja Mejas galviņu.

Maija viņā vērās jautājošu skatienu, bet Reimārs neko vairs neteica. Viņš bija noguris, ļoti, ļoti noguris. Viņš apsēdās krēslā un paņēma guļošo meitu klēpī. Maija nokāpa no krēsla malas, un ieņēma pagalam kareivīgu pozu. Uz kāpnēm atskanēja soļi. Drīz tur parādījās Kails, viņa acis spulgoja, mati bija nekārtīgi un drēbes nevīžīgas.

“Kas man ir jādara?!”

Reimārs klusēja, pār acīm gulēja smagie plakstiņi. Viņam trūka spēka zēnam ko solīt. “Ko vien vēlies, izmanto atlikušo laiku, zēn,” Reimāra balss bija klusa, bet skaidra. Kails nobālēja. Tad pēkšņi pieskrēja burvim, klāt:

“Bet jums bija man jāpalīdz, neviena cita nav, neviena paša...”

“Es nevaru...” burvja roka aptvēra Kaila plaukstu. “Neviens nevar...”

Kails, sejā vīdot šausmām, lēni atkāpās, Nola izbijusies sekoja, Kails aitiņu nemanīja un paklupa, aizķerdamies aiz mazā, siltā ķermenīša. Viņš nokrita uz zemes un izdvesa sāpjpilnu skaņu. Piespiedis abas rokas pie sirds, zēns sarāvās čokurā. Tik sāpīgi vēl nekad nebija bijis, iespējams, ka cerība bija sāpes mazinājusi. Nolas mitrā mēle lasīja asaras no Kaila vaigiem. Viņam šķita, ka viņš deg. Un viņam gribējās sadegt.

Zēns juta, ka paceļas. Liega mūzika apvijās ap ķermeni, bija vēsi. Ķermenim pieskārās kaut kas auksts, sāpīgas aukstuma adatiņas sadūrās vietā, kur zēns bija sajutis pieskārienu. Tam sekoja vēl un vēl pieskārieni, līdz likās, ka viss ķermenis ir aukstuma apņemts. Sala.

“Mosties...mosties, mosties, mosties...” meitenes balss iezagās apziņā.

Viņa acis bija atvērtas. Bet zēns apjauta, ka tās ir viņa sapņu acis. Viņš palūkojās apkārt, bet neko neredzēja.

“Mosties, mosties, mosties!”

Kāds mīcīja viņa seju. Un tas palīdzēja apjaust, kur viņš atradās, tas palīdzēja atvērt acis. Meitene raudāja. Pāri viņas sīkajai galviņai ar lielajām acīm kā salīcis koks vai drīzāk tumsnējs putns slējās burvja varenais stāvs. Bet Kails negulēja uz zemes, viņš atradās aptuveni metru virs tās.

Reimāra seja pārvērtās. Viņš izskatījās pārsteigts un apjucis, noguruma ēna, kas klāja seju, bija izplēnējusi.

“Es zinu!” burvja balss skanēja satraukti trīsot.

“Ko, tēti, ko tu zini?” meitene kaunīgi pagrieza seju, cenšoties istabas ēnās noslēpt asaras.

Reimārs jau skrēja augšup pa kāpnēm. Kails lēni nolaidās uz zemes. Kāpņu kunksti un čīkstieni apklusa, atskanēja vairāki būkšķi un plīstoša stikla skaņas. Atkal iečīkstējās kāpnes.

Reimārs nolēca uz zemes, atskanot būkšķim, ko pavadīja krakšķu koris. Ieraudzījis zēnu, viņš kaut ko nočukstēja, un Kails ar spēju rāvienu atkal pacēlās gaisā. Nola bailēs iepīkstējās, viņas ķermenis vairākas reizes izmisumā palēcās, cenzdamies aizsniegt zēnu. Bet viņai tas neizdevās, tāpēc, smilkstot gluži kā sunītis, aitiņa pieplaka zemei.

Reimāram rokās bija liela grāmata, ko viņš drudžaini šķirstīja, nepārtraukti murminādams. Rūpju rievas viņa pierē ievilkās dziļākas kā jebkad agrāk.

“Kur tā ir!?” viņš iesaucās, dusmām balsī jaucoties ar izmisumu. Grāmatas vāki iešņirkstējās, atvērtā lapa nošķaudījās, izspļaudama putekļu burbuli, kas gandrīz tai pat momentā izplēnēja, un vairākas lapas kūtri pacēlās, ļimdamas pašas zem sava svara. Reimāra acu priekšā iegailējās sudrabaini burti, un tai pat brīdī viņš sāka lasīt, balsij iegūstot zemu un skaidru toni:

“Lai ir

Tev sirds

No gaismas kūļa,

Lai mirdz.

 

Lai tavās

Krūtīs

Debess raisās,

Un pasaule

Ar gaisu maisās!”

Kails ieplēta acis, brīdi pirms no viņa ķermeņa izšāvās neizturami spilgta gaisma, mēmi sakustējās zēna lūpas.

Kad gaisma izdzisa, likās, ka telpa kļuvusi vēl daudzkārt tumšāka. Maija vairākas reizes samirkšķināja acis, lai beidzot ieraudzītu zēnu, kas apjucis lēni kustējās mazu gabaliņu virs zemes.

“Kas...”

“Tas ir vienīgais veids,” Reimārs viņu pārtrauca “redzi, maģijas ir dažādas un katrai no tām raksturīgi savi noteiktumi veiksmīgai izpildei, jo maģijas, tāpat, kā jebkas cits, ko mēs darām var būt nepilnīgas tikai dažu sīkumu dēļ, vai, šajā gadījumā, nedarboties noteiktos apstākļos. Klinšu raganas dzīvo mežā. Viņas atrodas nemitīgā saskarē ar zemi, kas uztur tās pie dzīvības. Šī pati zeme ir tā, kas nodrošina arī šo būtņu maģijas darbību. Saproti, ja tu nesaskaries ar zemi, tad maģija tevi neskar, sirds pārvērtības ir apturētas un tu vari dzīvot, vismaz man tā šķiet. Un vēl, zēn, maģija rada barjeru starp tevi un visu to, kas saskaras ar zemi, tas nozīmē, ka tu nevarēsi pieskarties nekam, kas jebkādā veidā saistīts ar zemi un līdz ar to uztur tās spēku sevī.”

Reimārs teica vēl ko, bet Maija to vairs nedzirdēja, viņas skatiens kavējās pie zēna, pie viņa pārsteigtās sejas, kurā atspoguļojās izbīlis un neziņa, tas slīdēja gar zēna ķermeni, līdz apstājās pie tā, kas viņu noturēja gaisā – diviem baltiem spārniem, kas lēni kustējās. Garās, baltās spalvas klājās viena pār otru veidodamas blīvas, mirdzoši baltas rindas. Meitene sakustējās, viņa klusi aizgāja aiz zēna muguras, kur spārni savienojās ar viņa ķermeni. Drēbe ap tiem bija saplēsta un starp sadriskāto audumu bija saskatāma brūna vairākās krunkās savilkta āda. Kails pagrieza galvu un Maija juta, ka nosarkst.

“...pie spārniem pieradīsi, par to neuztraucies, tie tagad būs tavs pārvietošanās līdzeklis...”

Viņa dzirdēja tēvu stāstām, pati tajā laikā lūkodamās grīdā un juzdama Kaila pētošo skatienu.

“Paldies!” zēns noteica, un Maija, nojauzdama, ka Kaila skatiens atkal atgriezies pie Reimāra, raitiem solīšiem devās pie māsas, kura arī lūkojās notiekošajā pārsteiguma pilnu sejas izteiksmi. “Bet Nola?”

“Viņa var tev sekot,” Reimārs izskatījās apjucis.

Maijas ziņkārīgais skatiens aizslīdēja pie Kaila, zēns izskatījās mierīgs. Pelēcīgi brūnie mati bija nekārtīgi, un aplupusī cepurīte nozudusi, spārni ritmiski cēlās un plaka.

“Ja es lidošu, viņai būs grūti man sekot, turklāt, ja uz zemes notiek kas nelāgs, es nespēšu palīdzēt. Jābūt veidam, kā es viņu varu ņemt līdzi lidojot,” zēns skaidroja, uzacīm saraucoties un sejā ieslīdot šaubu ēnai.

Reimārs saspringti domāja. Beidzot viņš palaida lielo grāmatu, kas tā arī palika planējot gaisā, pacēla roku un kaut ko novervelēja, rokā parādījās diezgan rupja, pēc izskata paveca, bet vēl spēcīga virve.

“Maijiņ, kur mēs likām to ābolu grozu, nevaru atcerēties?” Reimārs jautāja, berzēdams zodu un saspringti domādams.

“Bēniņos, tur, kaktā, tagad atceries?”

“Paldies, bērniņ!” Reimārs atkal pacēla roku un no kāpnēm lidodams parādījās liels grozs. Atlaidis virvi, Reimārs atkal pacēla roku, likdams tuvākā dīvāna pārklājam uzvirpuļot gaisā, tas vairākas reizes salocījās un kārtīgi iegūla grozā.

“Nu, aitēn, izmēģināsi?” burvis laipni vaicāja, novietodams grozu uz zemes, pa to laiku virve jau sējās Kailam ap vidukli, nepieskardamās zemei. Nola paklausīgi ierāpās grozā un nācās atzīt, ka tas bija pat ļoti piemērots.

“Ja grozs pieskarsies zemei, tad virve ap tavu vidukli pavilksies platāka nepieskaroties. Tur arī visa gudrība,” Reimārs noteica, nu jau berzēdams pakausi. Virves otrs gals apsējās ap groza rokturi un virve, kā jau burvis bija teicis, kļuva platāka, nepieskaroties zēna viduklim. “Mjā, grūti būs arī ar pārtiku, ja tev to nepasniegs kaut kas lidojošs, tu to nevarēsi paņemt, bet to var labot, pag, man šķiet, ka tieši te...” viņš iegrima domās nemitīgi murminādams. Lielā grāmata beidzot sakustējās un, lidojot augšup pa kāpnēm gandrīz ieskrēja kāda citā, daudz mazākā. Mazā, košā grāmata, slinki svelpdama, aizplanēja līdz Kailam un apstājās zēna acu priekšā. Uz spilgti zaļā, dzelteniem lāsumiem klātā grāmatas vāka, luminiscējošiem, rozā burtiem bija rakstīts: “Maģisko palīgu uzburšanas un kontroles rokasgrāmata.”

“Lidojošo nodaļa!” Reimārs noteica un grāmatas lapas, koši mirguļodamas, pāršķīrās, atklājot skatienam divas bildes ar maziem pūķīšiem. Lapas lēni pāršķīrās, Kailam pretī raudzījās putnelis un ļerpatveidīgs, neizprotams radījums.

“Izvēlies!” Reimārs pamācīja, bildēm slīdot gar Kaila acīm.

Atšķīrās lapaspuse, kur no bildītes pretī smaidīja maza laumiņa, viņas atvēruma kaimiņiene bija miniatūra raganiņa, kas mirkšķināja ar aci. Nākamajā lapā bija divi palieli putni. Viens liels un balts, kādu Kails nekad agrāk nebija redzējis:

“Vai varētu, lūdzu...”

“Koa...a..” Reimārs acīmredzot atkal bija par kaut ko aizdomājies, “...ā, khm, sudrabkaija, laba izvēle, liels, varēs uznest visu ko, izturīgs, jūras putns...”

Kails jutās apjucis, Reimārs sasita plaukstas, un putns izbāza no grāmatas galvu, tad vienu spārnu, pēc tam otru, visbeidzot parādījās kājas un aste. Pacēlusies gaisā, kaija skanīgi iebrēcās, un Kailam putns pēkšņi šķita milzīgs:

“Bet vai mežā, kur ir manas mājas, viņa vispār kaut ko varēs nomedīt?”

Reimārs apdomājās, putna spalvas bija gaišas, radījums bija pieradis pie atklātām vietām, piekrastes, piemēram:

“Nē, laikam nederēs viss.” Putns izgaisa, un lapas atkal sāka šķirties, mirdzinot savas žilbinošās krāsās vizošās malas. Kails sāka prātot, līdz beidzot pieklājīgi ierunājās:

“Man šķiet, ka visnoderīgākā būtu pūce.”

Reimārs apmierināti pamāja ar galvu un noteica: “Pūce.”

Grāmata atkal pašķīrās par vairākām lapaspusēm uz priekšu, un Kaila skatienam atklājās jau pazīstamāki dzīvnieki.

Galu galā Kails izvēlējās kastaņbrūnām strīpām un raibumiem klāto maskēšanās meistari meža pūci[1], kas bija bieži sastopama viņa mežā, zēns tās bija iemīļojis, ne tikai tumšo, izteiksmīgo acu dēļ, viņam patika pūces dažādie saucieni naktī. Dzīvnieciņš klusi parādījās no grāmatas lappuses, un pēc Reimāra mājiena notupa uz zēna pleca.

“Pati tā medīs reti, ēst viņai daudz nevajag, tikai tik, lai uzkrātu maģisko enerģiju un spētu uzturēt reālu ķermeni, nogalināt to praktiski nav iespējams, jo briesmu brīžos pūce vienkārši, tā teikt, nomet ķermeni,” Reimārs klāstīja.

“Zēn, ja tev ko vajag, tu noteikti vari nāk... lidot pie manis,” Reimārs gandrīz pārteicās, par ko ļoti samulsa. “ Tev tur būs kāds, kas palīdzēs?”

“Jā,” zēns noteikti pamāja.

“Tas labi, tas ļoti labi...”

“Es nu iešu...”

“Veiksmi!” Reimārs izrāvās no viņu nospiedošajām jaunajām pārdomām, lai atvadītos, tad domīgi pagriezās un, Kailu vairs neņemdams vērā, devās kāpņu virzienā. Maija, apjauzdama, ka “iziešana” caur durvīm var sagādāt zēnam zināmas grūtības, tās atvēra līdz rievai, kas neļāva durvīm atdarīties pilnībā un tad, izdarījusi vairākus niknus spērienus, nevarīgi noplātīja rokas. Kails sakļāva spārnus un, piespiedies pie durvju stenderes, ejot visai savādā veidā – šķita, ka zeme viņu atgrūž, gluži kā želeja – izslīdēja pa durvīm. Maija pa tām izlika arī Nolu, kura joprojām sēdēja groziņā, mēģinādama aptvert visu tikko notikušo.

---

[1] Meža pūce, latīņu valodā strix aluco, sastopama Eiropā, Āzijā un Āfrikas ziemeļrietumu daļā. Pieaugušas pūces garums parasti ir no 37 līdz 39 cm. Svars no 450 līdz 550 g.

Bija pagājušas divas nedēļas, kopš viņš nāru tika atdevis meitenei, neskaitāmas dienas nogurdinoša ceļojuma. Smeldza visas maliņas, un acis arvien biežāk aizēnoja melni plankumi, vēstīdami par drīzo spēka izsīkumu. Nātans noglāstīja Sāras sprogaino galviņu. Vējš zuzēja viņa baltajā bārdā, ko vecītis iedams sukāja ar ķemmi retiem koka zobiem.

“Vairs jau nav tālu, vairs jau ne...” viņš klusi noteica, uzmundrinādams gan aitiņu, gan pats sevi.

Sāra klusi ieblējās un paklausīgi sekoja. Aiz klints bluķa, kas, sūnām apaudzis, gulēja ceļa malā, pavērās skats uz mazu namiņu. Pie namiņa atradās neliels, bet ļoti skaists un daudzveidīgs dārzs - garšvielu aromāts, sapinies vēja elpā, reibināja, bet saldo augu smarža lika siekalām saskriet mutē. Nātans veltīja īsu skatu strautiņam, kas nu jau urdza pavisam tuvu taciņai. Pieliecies viņš pasmēla sauju dzidrā ūdens un apslacīja sakarsušo pieri, tad, pasmēlis vēl sauju, ļāva aukstajām ūdenim atveldzēt slāpes.

Nātans ļāvās nomierinošajam klusumam. Viņš apsēdās biezajā zālē un noāva kājas. Nolēmis nomazgāt ceļa putekļus, vecītis apslacīja pēdas un paberzēja tās ar savām raupjajām rokām, dubļi notecēja zālē un drīz vien pazuda, kā nebijuši. Miers plūda viscaur vecīša domām un jūtām, viņš bija sasniedzis savu ceļa mērķi un jutās piepildīts.

Beidzot, atpūties un nolēmis pieveikt atlikušo niecīgo ceļa daļu, Nātans piecēlās. Spēris dažus soļus, viņš saskatīja dārzā sēžam kādu sakumpušu stāvu. Sirdij notrīsot, vecītis pazina vecajā sievietē to pašu, kas tika vārījusi dziru, lai glābtu Volki. Viņš pienāca pavisam tuvu un apstājās tikai pāris soļu attālumā, vecenīte nereaģēja – acīmredzot gulēja.

“Labdien!” aiz muguras atskanēja laipna balss, un Nātans pagriezās. Tur stāvēja jauna meitene ar gariem, zeltainās bizēs sapītiem matiem. “Kā varu palīdzēt?”

Nātans nepaspēja atbildēt, jo, pirms viņš ko teica, ierunājās vecenīte, kas, balss iztrūcināta, laikam taču bija pamodusies:

“Mans sens draugs...” viņa noteica un, atspiedusi līku koka spieķi pret akmeņaino dārza taciņu, pieslējās kājās.

“Labi, vecmāmiņ, nāc, palīdzēšu tev ieiet istabā!” meitene balstīja sievietes salīkušo stāvu ar savu skaisto augumu. “Un...” meitene saminstinājās, nezinādama, kā dēvēt vīrieti, “...jūs arī!”

Nātans klusēja, nebija, ko teikt, viņš jutās pārlieku laimīgs.

Visu vakaru Volke centās uzsākt sarunu, bet gan vecmāmiņa, gan vecītis nebija runīgi, tamdēļ viņa galu galā padevās. Atstājusi uz galda lielu bļodu ar pašiem smaržīgākajiem un mīkstākajiem persikiem, ko vien bija spējusi dārzā uziet, meitene abus vecīšus pameta, norādīdama viesim uz istabas durvīm, kur viņu gaidīja jau sagatavota guļvieta.

Viņi nepārmija ne vārda, viss tāpat bija skaidrs. Beidzot Nātans piecēlās, negribēdams aizsnausties turpat – viesu istabā – un devās uz meitenes norādīto istabu, pieklājīgi novēlējis labunakti vecenītei.

Nātans sen nebija gulējis tik ērtā gultā, palagi smaržoja tik pat medaini un reizē maigi, kā brīnišķīgie persiki, kas kusa mutē, matracis iegrima tik dziļi, ka neviļus ienāca prātā mākoņi. Viņam pat sametās mazliet kauns, ka tādā gultā atdusas viņa vecišķais un vēl joprojām ne visai tīrais ķermenis.

Viņš bija tik noguris, ka jau dažus mirkļus vēlāk ieslīga miegā.

 

Neparasta, bet pazīstama sajūta pamodināja viņu naktī. Logā lūkojās mēness, un tā vēsā gaisma krita vecītim tieši pāri sejai.

“Sveiks...ja vien tu zinātu, kā gribēju tevi redzēt...” balss bija vēsa, skumja un biedējoši pazīstama. “Tu neizpildīji solījumu, ko devi manai mātei...” bālās lūpas tik tikko pavērās nārai runājot pārējā seja slīga ēna, caur kuru bija saskatāmi zaļi zibšņi no lielajām, skumjajām acīm. “Vai ir godīgi, ka tu tagad esi te, laimīgs, bet tā ir tikai tamdēļ, ka mana māte tev palīdzēja?” Nātans bija pieslējies sēdus, viņš redzēja nāras pienbalto ādu, kas vēsi mirdzēja mēness gaismā, aste slīga pāri gultas malai, kur viņa sēdēja, un rožainās spuras gandrīz pavisam nozuda ēnās uz grīdas. “Bet tu pat neizpildīji viņas solījumu...” nāras skatiens urbās vecītī.

Sapratis, ka glābiņa vairs nebūs, viņš klusi nopūtās:

“Nabaga bērns, ko esmu tev uzgrūdis...” un ar skumju mieru bija gatavs pakļauties savam liktenim, ko jau bija apjautis.

“Es Marijai pāri nedarīšu, viņa mani izglāba, tu, muļķi...ja es varētu, es liktu tev izdzīvot to, ko tu liki izdzīvot man, tu nespēj pat nojaust, kā tas ir – būt ieslodzītam, nezinot, kad tiksi atbrīvots un vai vispār tiksi atbrīvots. Un es pat nebiju neko noziegusies...” nāra pieklusa, Nātans juta, ka viņas vērīgais skatiens jautājoši pēta. Bet viņš klusēja, nebija tādu vārdu, kas spētu atsvērt viņa nodarījumu, tomēr tagad Nātans zināja, ka rīkojies pareizi, tikai, atdodams nāru mazajai Marijai, viņš bija izdarījis briesmīgu kļūdu.

“Tu neko neteiksi? Lai tā būtu... Es jau sacīju, ka nespēju tev likt izciest, to, ko tu liki izciest man, bet es nevaru pieļaut, ka tu turpini baudīt nepelnīto laimi šeit...” noglāstot vecīša vaigu, Sensuiju pieliecās pie viņa sejas un ieskatījās dziestošajās acīs:

“Piedod, bet tu to biji pelnījis...”viņas balss skanēja tik skumji, ka Nātanam acīs sariesās asaras, tas bija pēdējais brīdis viņa dzīvē. “Kāpēc tu mani neatbrīvoji, kā biji solījis...” Sensuiju nočukstēja, pirms izgaisa. Balsī nebija dusmu, tikai skumjas.

Kad nāra bija izgaisusi, notika kas savāds – visa istaba iezaigojās zeltainā krāsā, Sāras kažociņš izira un pārvērtās gaistošos putekļos, viņa ieguva pavisam citu ķermeni, lai cik savādi, tomēr šis ķermenis bija identisks Volkei. Lai nu kā, tas eksistēja tikai mirkli un tad izgaisa kā mēdz izgaist sapnis, kad esi pamodies.

Bija sliktāk, nekā Marija bija iedomājusies, viņa pat nevarēja aiziet uz mājām. Sensuiju izlikās nedzirdam meitenes saucienus, nāra slēpās kaut kur ezera dziļumos un nemaz nedomāja rādīties. Pirmo nakti Marija pavadīja zem klajas debess, nespēdama sev piedot muļķīgo kļūdu, meitene visu nakti raudāja. Noguruma pieveikta, viņa aizmiga agri no rīta.

Marija bija pārsteigta, kad nāra nākamajā rītā viņu pamodināja, priecīgi smaidīdama – tā, it kā nekas nebūtu bijis, it kā viņa it nemaz nebūtu saukusi:

“Nu tā, viss nokārtots, tagad es varu būt ar tevi kopā, skat, ko esmu tev uzdāvinājusi!”

Paraudzījusies nāras norādītajā virzienā, Marija uzreiz nespēja noticēt savām acīm – netālu no ezera malas stāvēja viņas mājiņa, durvis bija vērstas pret ezeru un aicinoši atvērtas: “Ej nu, ej taču!” Sensuiju bija satraukta un smaidīja. Marija paklausīja.

Ceriņš, kurš jau labu laiku bija nokaltis, bija nomainīts, tā vietā vāzē atradās paliels gardēnijas[1] zars, Marija saskaitīja septiņus baltos, ziedus, to aromāts bija tik spēcīgs, ka likās – smaržo vai visa istaba. Viņa pavērsa seju pret Sensuiju, kura, atbalstījusies ar elkoņiem pret oļoto ezera krastu, raudzījās pa durvīm iekšā: “Tev patīk?” viņa pacilātu smaidu sejā jautāja.

“Kāpēc tu tā darīji?” Marija klusi jautāja, neizlaizdama no skatiena nāras acis.

“Beidz, es tev sagādāju dāvanu...”

“Sensuiju, kā tu tā varēji?!” Marija viņu pārtrauca, juzdama, ka pār vaigiem sāk ritēt asaras.

“Tev prātā bija nelāgas domas, es nevēlējos, lai tu mani pamestu...” Sensuiju kļuva nopietna.

Marija nobālēja – ja nāra tiešām spēja lasīt domas, tad jau viņa zināja arī to, ka meitene bija plānojusi vajadzības gadījumā iet pie raganas, lai lūgtu palīdzību nāru nogalēt. Marija baiļu pārņemta palūkojās nārā. Sensuiju apstiprinoši pamāja: “Jā, tieši šīs idejas es arī domāju.”

Marijai nebija, ko atbildēt, tāpēc viņa klusēja.

“Kā mēs varam būt draudzenes, ja es esmu tava gūstekne?” Marija beidzot jautāja.

“Tā nav, es gluži vienkārši nodrošinājos,” Sensuiju skaidroja.

“Nē, es esmu tava gūstekne, bet draudzība nav tāda, draudzība ir spēja uzticēties, tā nevar...” Marija iebilda.

“Tu taču man neuzticies, vai tas nozīmē, ka mēs nevaram būt draudzenes?” Sensuiju sarauca savas skaistās uzacis, un viņas skatienā jautās neviltots izbrīns.

“Nē, ne tā, mēs varam, bet uzticība ir jāiemanto,” Marija skaidroja.

“Bet šādi ir daudz drošāk,” Sensuiju noteica tonī, kas nešaubīgi lika saprast, ka šī tēma ir izbeigta. Marija tikai mēmi nogrozīja galvu un atsēdās uz gultas malas, cenzdamās nedomāt ne par ko, jo, kas gan bija domas, ja tās nebija personīgas...

“Te neviens nenāks, es par to parūpēšos...” nāra nošņāca, kad Marija iedomājās, ka kāds viņu varētu izglābt. Sensuiju veltīja meitenei niknu skatienu un, uzgriezusi viņai muguru, iepeldēja ezerā, nozuzdama dzelmē.

Marija nopūtās. Pēkšņi prātā ienāca kāda doma, meitene to nepaspēja apslāpēt, viņa atcerējās par māsu, par domu vēstuli.

“Tu to nevari...” no dzelmes atskanēja balss, un Marijas sirds pamira. Meitene skaidri zināja, ka tādā veidā ar Sensuiju neiedraudzēsies, viņa patiešām jutās kā cietumā, sliktākais, ka to nekādi nevarēja slēpt, veltīgi bija arī izlikties, jo Marija nespēja kontrolēt savas domas, nekad nebija nācies to darīt.

 

---

[1] Domāta jasmīnveida gardēnija, latīņu valodā – gardenia jasminoides. Eiropas ziemeļu daļā šo augu audzē traukos, kā nelielu telpaugu, bet piemērotos apstākļos tas var izaugt par pat līdz 10 m augstu koku. Auga ziediem piemīt spēcīgs aromāts. Ķīnā to ziedus kaltē un iegūst aromātisku tēju.

Debesis bija zilas, tādas pašas, kā iepriekšējo reizi, kad viņa tās bija skatījusi. Lapas plīvoja vējā, radot uz nevarīgā ķermeņa haotisku ēnu spēli. Acis sāka smelgt no piepūles, un viņa tās aizvēra, zinādama, ka drīz atkal ieslīgs murgainā miegā.

“Kur tu esi?” jautājums iezagās zūdošajā prātā un tā arī nekļuva par skaņu.

Pāri koka raupjajai mizai slīga baltas trauslu matu lēkšķes, nebija vairs ne miņas no agrāk tik kuplajiem un veselīgajiem meža meitas matiem. Izskatījās, ka meitenes ķermenis kūst. Cauri pelēkajai ādai, kas slīga lejup, it kā vēlēdamās atdalīties no ķermeņa, spīdēja balti kauli.

Saņēmusi visus spēkus, Laiju atvēra acis, meitene vēl dažus mirkļus lūkojās blāvajās debesīs, viņas sasprēgājušās lūpas veidoja vārdu:

“Kail...”

Uz lapas iezuzējās milzīga, krāsaina spāre, bet to meitene vairs nedzirdēja, viņa jau atkal atradās bezspēka nomāktajā, bezsapņu pasaulē.

“Viņa ir tik vārga...tik vārga” balss skanēja cauri vītolam, vijās ap katru tā zariņu un čukstēja līdz ar lapām. “Kur viņas skaistie mati? Mati...” balss koka mizā guva vairākas atbalsis un tad pacēlās augšup, tur izzuzdama. “Mēs varam palīdzēt...ēt...ēt?” jautājums izšalca cauri sudrabainajām lapām, un, kaut arī atbildes nebija, drīz vien balss atkal iešalcās, pilnībā saplūzdama ar koka ikdienišķajām skāņām - tikai īpaši vērīgs klausītājs spētu no tām izšķirt klusu nopūtu.

Šķita, ka koks runājas pats ar sevi. Laiju sejai pārslīdēja dienvidus saules stari, zariņi, kas atradās tuvāk, pavirzījās tā, lai viņas seja atkal atrastos ēnā. Koks par meiteni rūpējās! Vērīgi ieskatoties, varēja redzēt, ka ap Laiju ķermeni koka miza ir īpaši gluda, citur tā bija daudz raupjāka. Meitene gulēja tādā kā iedobumā, un visu viņas ķermeni no karstās saules sargāja kustīgu zaru jumts.

Vītols ietrīsējās visā tā varenajā augumā, apkārtējos kokus pāršalca tāda kā vēja pūsma, tā virzījās no līkā vītola uz visām pusēm, drebinādama apkārtējo mežu. Radās savāds iespaids – it kā koki visapkārt sačukstētos, nododami kādu noslēpumainu ziņu:

“Malku dzīvības sulas...sulas, nodot Lielajam Pelēkajam...Pelēkajam...”

Īsā laika sprīdī ziņa veica milzīgu attālumu, tomēr galamērķi nesasniedza, atsitusies pret Mirstošu koku tūkstošiem, tā pagaisa, nogurušai koka dvēselei čukstot:

“Malku...dzīvības...”

Vietā, kur agrāk zaļoja bagāts un skaists mežs, tagad pletās nokaltušu koku izkropļotie ķermeņi. Ne vītols, ne kāds cits no kokiem mežā nezināja, ka lūgums tikpat nebūtu izpildāms.

Kails nekavējoties pameta burvju pilsētu, lai dotos mājup, uz mežu, pie Laiju. Viņš vēcināja spārnus, sākdams arvien vairāk ar tiem sarast, ap dienas vidu zēns pat bija iemanījies atpūsties planējot pa vējam.

Tomēr vēl nebija pienācis vakars, kad viņš jau izjuta neierastā pārvietošanās veida neizbēgamās sekas. Smeldza mugura – spārnu vēcināšanai, saprotams, bija jāizmanto muskuļi, kurus agrāk zēns neizmantoja ne uz pusi tik daudz. Beidzot, atradis piemērotu koku, viņš satvēra virvi un uzvilka augšā groziņu, uzsmaidījis Nolai, zēns ielika grozu padusē un nolaidās uz koka lapotnes. Viņa pēdas lapām, protams, nepieskārās. Zēns nolūkoja kādu zaru izveidotu žuburu, kur iestiprināja Nolas grozu. Viņš apgūlās uz vēdera, lai nenogulētu spārnus un, brīdi cīnījies ar pārguruma izraisīto bezmiegu un muskuļu sāpēm, tomēr aizmiga.

Viņš jau bija pārstājis skaitīt dienas - lidoja, kad pamodās, neskatoties uz to, vai bija diena, vai nakts, tāpat aizmiga, kad vairs nespēja palidot – kad beidzot sasniedza kalnus. Tas uzmundrināja – viena trešdaļa ceļa jau bija veikta. Viņš nestājās arī, lai sadabūtu ēdienu, pūce pat bez pavēles, vienmēr uznesa ogas, sēnes un citas ēdamas lietas, ja tādas pamanīja. Zēns bija priecīgs, ka izvēlējies šo gudro, veiklo radījumu, viņš zināja, ka neviens cits zvēriņš te nebūtu derējis tik labi.

Ceļojums bija viņu pamatīgi nogurdinājis, tomēr vēlme nonākt mājās un satikt Laiju deva jaunu spēku.

Un kādu dienu viņš patiesi ieraudzīja tik pazīstamos meža paugurus un kokus. Prieks, kāds zēnu pārņēma, nebija vārdos aprakstāms. Spārni traucēja brīvi pārvietoties starp koku stumbriem, tāpēc viņš, nelielu attālumu neveikli klumpačojis pa zemi, kas atgrūda viņa pēdas, atkal pacēlās virs koku lapotnēm un lidoja. Viņš sauca Laiju, bet meitene nekur nebija atrodama.

Zēns turpināja meklējumus trīs dienas, gan mēģinādams pārvietoties ejot, gan lidodams virs koku lapotnēm, bet meiteni atrast nevarēja. Toties kādu rītu viņš atrada ko citu, kas lika krūtīs uzbangot jau aizmirstam niknumam – lielā vītolā gulēja klinšu ragana.

Ceļojuma laikā Kails bija izgatavojis sev loku, lai briesmu gadījumā varētu aizsargāt sevi un Nolu, tagad, atvilcis tā stiegru, viņš uzmanīgi, lai nepamodinātu briesmoni, pielavījās tuvāk. Bulta klusi iesvilpās, atdalīdamās no loka, notika kas neparedzēts, tās ceļā nostājās Nola, un bulta ieurbās aitiņas sānos. Aitiņa nevarīgi ieblējās, nokrita uz zemes un sāka izzust. Kails, nespēdams noticēt pats savām acīm, raudzījās, kā aitiņa pieņem Laiju izskatu. Parādība, pastiepusi rokas pret Kailu, raudāja, zēnam likās, ka meitene lūdz palīdzību, tomēr viņa izgaisa, neko nepateikusi. Dusmu un rūgtuma nomākts, zēns pat nedomāja, kāpēc Nola, kas zināja, ko nozīmē bultas, bija stājusies tās ceļā, viņš atvilka stiegru, gatavodamies izšaut vēlreiz:

“Apstājies!” atskanēja klusa balss, un no koka stumbra parādījās bāla meitenes seja. ”Izbeidz!” būtne atkārtoja, redzēdama, ka Kails nenolaiž ieroci, bet bultas gals pārvietojas, tēmējot uz viņu: “Vai tad tu nepazīsti Laiju?” meitenes seja vaicāja, lūkodamās Kaila acīs.

“Driāda...” Kails pārsteigts noteica, bet ieroci nenolaida. “Kur, kur ir mana Laiju?!” viņš iesaucās, apjautis driādas teiktā jēgu.

“Es viņu sargāju...” driāda klusi nopūtās.

“Tā nav Laiju!” sapratis, ka driāda runā par koka zaros guļošo klinšu raganu, zēns iesaucās un atkal notēmēja uz aizmigušo būtni.

“Nāc, apskati viņu tuvāk!” no koka stumbra Kailam priekšā parādījās zars, kas acīmredzot bija domāts, lai zēnam būtu vieglāk nokļūt lapotnē.

“Viņa pamodīsies un aizbēgs, ja es viņu nenogalināšu tagad,” Kails rūgti noteica un sagatavojās šāvienam.

“Viņa nepamodīsies...viņa ir pārlieku nogurusi, vairs viņa nepamodīsies...” driāda nopūtās.

“Ko tu tur runā, tā briesmone pat tevi ir nobūrusi!” Kails kļuva nikns, bet nešāva.

“Uzkāp un ieskaties viņas sejā...”driāda čukstēja, zars Kaila priekšā aicinoši sakustējās. Zēns brīdi minstinājās, tad paklausīja driādas lūgumam, tomēr pa zaru nekāpa, bet izplēta spārnus un, pāris reizes tos savēzējis, atradās iepretim guļošajai būtnei.

Nē, tā nebija Laiju, tā nevarēja būt Laiju! Viņas seja bija vecišķa, riebīga, ķermenis pretīgs. Tā bija klinšu ragana, Kails aizbāza loku aiz tam paredzētās siksnas uz muguras un izvilka no bikšu kabatas duncīti, bet iedurt nepaspēja, jo Vītola zari vienā mirklī aptina visu viņa ķermeni un pievilka pie stumbra. Kaut arī tie nepieskārās, tomēr vijās ap zēna ķermeni tik blīvi, ka ārā tikt viņš nevarēja. Driādas seja parādījās blakus.

“Tu viņu nepazīsti...Kail, meitene ziedoja visu savu dzīvības spēku, lai tev palīdzētu. Viņa devās pie klinšu raganas lūgt palīdzību pat tad, kad bija sapratusi, ko tas maksās, pat tad, kad sāka izbirt viņas skaistie mati...”

“Tu melo, tā nav Laiju, tu melo...” mēģinādams izrauties no koka skavām, zēns nemitīgi kustējās.

“Un kāpēc lai es melotu?” driāda skumji nopūtās. “Es centos viņai palīdzēt, sūtīju pēc dzīvības sulas, bet atbildi neesmu saņēmusi. Šķiet, ka tagad viss atkarīgs no tevis, tev būs jādodas un tā šurp jāatgādā, citādi Laiju mirs,” driāda klāstīja. Kails bija beidzis pretoties un klausījās.

“Tas nozīmē, ka tā briesmone nogalināja arī Laiju?” viņš sāpjpilnā balsī izdvesa.

“Tā bija Laiju pašas izvēle, turklāt viņa vēl nav mirusi, un tu vari viņu glābt, ja dodies pie meža raganas pēc dzīvības sulas,” driādas balsī tagad bija saklausāms niknums. Kails drebēja no dusmām, uztraukuma un bēdām. “Tev ir jādodas ceļā tūlīt pat!” No koka stumbra parādījās smalka rociņa un norādīja virzienu: “Dodies uz to pusi, seko vītolu lapotnēm, tās tevi aizvedīs pie Lielā Pelēkā, pie tā atrodas meža raganas māja, viņa zina, kur var pasmelt dzīvības sulu. Un tos tev nevajadzēs,” Kails redzēja, kā mazāki zariņi aiznes viņa duncīti, loku un bultas. “Steidzies!” driāda nozuda stumbrā. Koka zari pacēlās augšup, iznirdami cauri vītola nokarenajai lapotnei.

Kails, valdīdams asaras, atsēja virvi, pie kuras karājās Nolas groziņš – tas tagad būtu tikai apgrūtinājums. Nedomādams par neko, viņš sekoja driādas norādēm, meklēdams vītolu lapotnes. Viņš bija lidojis vairākas stundas, kad sasniedza pēkšņu meža malu.Aiz tās pletās tukšums. To driāda nebija minējusi. Zēns gluži loģiski nolēma, ka laikam apmaldījies, tomēr, pārdomādams visu, ko tika darījis, neredzēja tam iemesla. Brīdi svārstījies, viņš nolēma doties uz priekšu, ieturot uzņemto virzienu.

Visapkārt pletās melnas smiltis, it kā mežs būtu pilnībā nodedzis, bet vajadzēja taču būt kādam apdegušam stumbram, kādam mitruma pasargātam krūmu pudurim, bet nebija nekā, tikai melna, pelniem līdzīga zeme, kas aprija pat saules gaismu, neļaudama izrauties pat vienam stariņam.

Pēc ilga lidojuma mēmajā tukšumā, zēns ievēroja tālumā līku stumbru. Sparīgi veicis attālumu, kas viņu no tā šķīra, Kails secināja, ka melnais stumbrs kādreiz piederējis lielam vītolam, netālu atradās mazs namiņš, gar kuru vijās gultne, ko agrāk noteikti bija pildījis ūdens, bet tagad – tikai melni putekļi. Kails devās uz namiņu, juzdams, ka sirds satraukti pukst, kaut kas te nepavisam nebija kārtībā. Uz sliekšņa pie mājiņas sēdēja vecenīte un klusi purpināja kādus neizprotamus vārdus, viņas plakstiņi bija aizvērti, bet plaukstas saliktas klēpī nevarīgi slīga pār vienkāršo raupjā auduma kleitu.

“Vai jūs esat meža ragana?” Kails, cik iespējams klusi, lai neizbiedētu vecenīti, jautāja.

“Jā,” viņa iesmējās un turpināja purpināt.

“Esmu atnācis pēc dzīvības sulas, lai glābtu savu draudzeni, viņa...”

“Tad tu esi atnācis par vēlu, dzīvības avots ir izsīcis un te vairs nekad nesāks tecēt...” vecenīte mīklaini noteica un turpināja purpināt. Kails juta izmisumu augam:

“Un kur tad tas tecēs?”

“Tur tevis visticamāk nebūs, kaut, kas lai zina...”

“Kā lai tur nokļūstu?”

Vecenītes seja pavērās zēnā, acīs bija jaušamas skumjas:

“Tas vairs nebūs atkarīgs no tevis, zēn...”

“Ko tad lai es daru?!” Kails izlikās nemanām asaru tērcītes, kas grauza plakstiņus un sildīja vaigus.

“Tu, protams, vari atrast kādu nāru, viņas, kā zināms, spēj izpildīt visas vēlēšanās, bet tam tāpat vairs nebūs lielas jēgas, jo ilgi mēs vairs nedzīvosim...”

“Kā tu to domā?” zēna balsī bija jaušams izmisums.

Vecenīte nopūtās:

“Karalis drīz mirs...”

Vairs viņa neko neatklāja, tikai purpināja un smaidīja. Atmetis ar roku, zēns devās prom. Kur gan lai meklē nāru?! Viņam nebija ne jausmas, tomēr Kailu māca sajūta, ka viņš kaut ko ir piemirsis. Ilgi mocījies, mēģinot to atcerēties, viņš beidzot priecīgi izsaucās:

“Burvju pilsēta! Kā gan man uzreiz neienāca prātā...”

Un patiesi tieši tā taču zēns bija saticis Reimāru – kad burvis noturēja pilsētas sanāksmi sakarā ar nāru, kas dzīvoja ezerā. Tiesa, Kailu biedēja tas, kas atausa atmiņā par Reimāra teikto – pēc tā varēja noprast, ka nāra nebūt nebija laipna vai izpalīdzīga, gluži otrādi... Tas lika atcerēties arī burvja nodomu nāru pārvietot. Un ja nu viņi izlemj izmantot kādu burvestību, kas nāru iesprosto, neļaujot tai piekļūt, nē, to nevarēja pieļaut, viss, ko zēns zināja, bija tas, ka viņam jāglābj Laiju, lai ko arī tas prasītu. Protams, viņš nezināja, kurā virzienā doties, nedz arī to, kā nokļūt atpakaļ, tomēr par to neuztraucās, atlika tikai sagaidīt nakti un atrast debesīs zvaigznes, kas vienreiz jau bija glābušas viņa dzīvību un tagad kļuva par ceļrādi, lai glābtu arī Laiju.

Kails lidoja bez apstājās, kaut tas varēja izrādīties bezjēdzīgi, pat muļķīgi, tomēr zēns nevēlējās apstāties - izdegušais mežs viņam šķita biedējošs, turklāt, kaut ko darot, bija vieglāk aizgaiņāt domas par Nolu. Pievakarē viņš saskatīja zaļu joslu pie apvāršņa. To zēns sasniedza, kad debesis jau bija satumsušas. Viena pēc otras sāka parādīties zvaigznes. Kaila skatiens nerimtīgi meklēja viņam tik pazīstamo zvaigznāju. Kad zēnam beidzot izdevās to atrast, viņš apjauta, ka novirzījies labu gabalu sānis. Uzmetis pētošu skatu zaļajai sienai, kas stāvēja pie izdegušās zemes kā mēms liecinieks, viņš pārsteigts secināja, ka kokos nav redzama neviena apsvilusi vai pat novītusi lapiņa, arī stumbri šķita neskarti, turklāt kokus no izdegušās meža daļas nekas neatdalīja, nebija upītes, nekā, kas būtu varējis uguni apturēt. Zēns brīdi lauzīja galvu, nespēdams to izprast un, visbeidzot nolēmis, ka tā noteikti bijusi kāda maģija, turpināja ceļu, cenzdamies iegaumēt zvaigžņu atrašanās vietu, lai varētu lidot arī pa dienu.

Jau ausa rīts, kad mežu aizstāja akmeņaina pļava, priekšā zēns redzēja paceļamies kalnu grēdu. Kailās klintis bija zaļas zāles apaugušas, un rīta rasas piebirusī zāle dzirkstīja. Kaila skatiens tomēr nekavējās pie šīs burvības, jo viņš meklēja piemērotu guļvietu – zēns bija noguris, šķita, ka spārni kļūst arvien smagāki, viņš juta, ka vairs nav spēka, bija jāpaguļ. Pavēries uz priekšu zēns starp dieviem palieliem klints bluķiem saskatīja zilu ūdens vizmu un nolēma doties turp. Kails sasniedza palielu kalnu ezeru, kura ūdeņi nebēdnīgi dzirkstīja rīta saulē. Kad Kails pamanīja mazu namiņu, viņš brīdi svārstīties nolēma doties turp, jo juta arī manāmu izsalkumu.

 

Izdzirdējusi klauvējienu pie durvīm, Marija sastinga. Kas gan cits, izņemot Sensuiju, tur varēja būt, bet Sensuiju nekad neklauvēja... Meitene izrāpās no gultas ietinusies segā. Viņa piesardzīgi atvēra durvis, tur stāvēja kāds zēns – nē, tas nebija zēns, tas bija:

“Eņģelis...” Marija neticīgi noteica.

Par eņģeli nosauktais jautājoši sarauca uzacis:

“Mani sauc Kails,” viņš noteica, kā Marijai šķita, savādā, tādā kā attālinātā balsī, “es vēlējos lūgt ko ēdamu un guļvietu.” Izpalīdzēt bija pieņemts pie meža ļaudīm, kāpēc lai tā nebūtu arī te, turklāt zēns it neko nevarēja zaudēt mēģinādams.

“Tad tu nemaz nenāc mani glābt?” Marija to bija pieņēmusi par pašsaprotamu, viņa uzskatīja, ka tāda ir visu eņģeļu sūtība. Meitenei kļuva kauns par saviem vārdiem, kad Kaila sejā atkal parādījās nesapratnes pilns jautājums, Marija juta, ka nosarkst. Ieraudzījusi pūci uz zēna pleca, meitene saprata, ka pamatīgi kļūdījusies – šis zēns ar spārniem noteikti bija ceļotājs, turklāt noguris, viņas domas apstiprināja Kaila teiktais:

“Es nesaprotu, par ko tu runā... Kas tāds ir noticis, lai tevi būtu jāglābj?”

Pēc šī jautājuma Marija juta, kā tirpas pārskrien pār muguru.

“Es nezinu, kā tu te nokļuvi, bet tev ir jābēg prom!” balsī jautās bailes un uztraukums.

Kails lūkojās meitenē, cenzdamies izprast viņas vārdu jēgu – jābēg?!

“Kusties taču!” meitene iesaucās un Kails samanīja asaras viņas acīs.

“Kas te...” taču pabeigt viņš nepaspēja, jo, tiklīdz aiz viņa muguras atskanēja klusa ūdens burzguļošana, meitene viņu ierāva namiņā un aizcirta durvis.

“Tu pat neapjēdz, kādās briesmās esi iekūlies!” Marija bļāva, vēl joprojām turēdama zēna plakstu, bet vai tiešām, nolaidusi skatienu, meitene pamanīja, ka tur nevis zēna plaukstu, bet gan gaisu ap viņa rokas locītavu. “Kas pie...” Marija apklusa, jo redzēja, kā atveras namiņa durvis. Tur stāvēja Sensuiju, viņas acis zvēroja, Marija bija gatava apzvērēt, ka tās kļuvušas par vairākiem toņiem tumšākas. Meitene pabīdīja zēnu aiz muguras, nostājoties starp viņu un nāru. “Viņš ne pie kā nav vainīgs, tikai lūdza atpūtu,” meitene teica, lūkojoties nārai acīs.

“Tik nevainīgs viņš vis nav, citādi nebūtu neitralizējis manu burvestību,” nāra šņāca.

“Liec viņu mierā, ļauj iet!” Marija bija izmisusi. Negaidot prātā iešāvās doma, ka zēns varētu atgādāt palīdzību. Sensuiju veltīja viņai zīmīgu skatienu. Tad viņas acu pāris pievērsās Kailam.

“Viņam būs jāmirst.”

Nāras ķermenis pacēlās gaisā, šķērsojot mājas slieksni.

“No sākuma tev būs jānogalina mani!” Marija iesaucās, aizklājot zēna ķermeni ar savējo.

Kails tikām bija sapratis, ka nāra neko viņam nevar padarīt, ja vien nenoņem Reimāra uzlikto burvestību, bet to viņa nespēja, ja vien Kails to nevēlējās. Zēns uzmanīgi pabīdīja bailēs trīsošo meiteni malā un devās pretī nārai, pa zemi vilkās tikai nāras sārtā astes spura. Sensuiju tas saniknoja vēl vairāk, veikusi atlikušo attālumu, viņa, Marijai šausmās iekliedzoties, ļaunuma izķēmotu seju pieskārās zēna pleciem. Taču, viņai un Marijai par lielu pārsteigumu, nekas nenotika, nāras plaukstas tā arī palika planējot pāris milimetru virs Kaila pleciem, un viņa pūce, iztraucēta no vieglas snaudas, nikni ieknāba nārai pirkstā. Sensuiju sāpēs iekliedzās un norāva plaukstu no zēna pleca, pūce apmierināti ieņēma tās līdzšinējo vietu un lietišķi aplūkoja telpu.

“Ak tu...” nāra neizpratnē nikni iesaucās, “klau, mēs varētu vienoties, ja tu mani saproti,” viņa pēc brīža jau daudz mierīgāk bilda. Kails uz brīdi samulsa, vai tiešām šī būtne lasīja viņa domas. “Jā, tā ir, es to varu. Kā paliek ar vienošanos, ja tu šo meiteni atstāsi te, es izdarīšu to, ko tu vēlies...” nāra jautājoši raudzījās zēnā.

Kails ieslīga domās. Saprotams, atstāt meiteni te būtu cietsirdīgi, likās, ka viņa ir nāras gūstekne.

“Tā nav!” nāra pārtrauca viņa domu gājienu.

Kails saprata, ka apdomāties te nevarēs un nolēma gluži vienkārši piepildīt to, kamdēļ bija devies uz burvju pilsētu, necerēti ātri.

“Lai būtu!” Kails atteica, neievērodams, kā Marija šausmās atkāpusies līdz pat savai gultai un nevarīgi atbalstās pret tās malu, meitene nojauta, ka pašlaik notiek tirgošanās par viņas brīvību, šis zēns varēja viņu glābt, bet šķita, ka viņš to nedarīs.

“Es vēlos, lai mana Laiju atgūtu visu zaudēto dzīvības spēku, un, domāju, ka tu sapratīsi, ka ir tikai godīgi man uzreiz nokļūt pie viņas, lai es redzētu, ka esi pildījusi savu norunas daļu, ja tā būs, es neatgriezīšos, lai glābtu šo meiteni,” zēns negribēja to teikt skaļi, tāpēc izklāstīja vēlmi nārai prātā.

Nāra atgriezās ezerā un, aizvērusi acis, ieslīga transam līdzīgā stāvoklī. Kails sadzirdēja klusus šņukstus, tur raudāja meitene, kura šeit bija ieslodzīta. Viņam viņas bija žēl, bet Kails sev nemitīgi atgādināja, ka tā rīkojas, lai glābtu Laiju, viņš tikai vēlējās atgriezties savā dzīvē, kāda tā bija pirms visa nogurdinošā piedzīvojuma, izveidot to tik līdzīgu, cik tas bija iespējams. Viņš neskatījās uz Mariju un centās ignorēt arī šņukstus.

“Tu meli!” nāras sejā atkal iedegās naids “Tādas meitenes vispār nav!” viņa ķērca.

“Ir, sasodīts, ir, tāpēc jau es uzsāku šo ceļojumu!” zēns apstulba.

“Es izpētīju visas zemes un izjautāju visas nāras, tādas meitenes nav!” nāra dusmās kūsāja.

Kails šausmās atcerējās izdegušo mežu:

“Un vītolu, vai vari atrast tādu vītolu, kāds saglabājies manā prātā?” viņš jautāja.

Nāra minstinājās, bet galu galā atkal aizvēra acis.

“Tāda nav un nav arī meža, kādu tu to iedomājies!” pēc brīža viņa šņākdama teica.

Kails vairs nevilcinājās, pagriezies viņš metās pie gultā šņukstošās meitenes:

“Palecies gaisā!” viņš iečukstēja Marijai ausī.

Zēna sirsnīgās balss iedrošināta, meitene paklausīja. Mirklī, kad viņa palecās, zēns viņu satvēra, un Marija juta, kā pieskaras Kaila siltajam ķermenim. Pūce bija nozudusi no zēna pleca. Marija dzirdēja Sensuiju izmisīgos ķērcienus, pēkšņi meitene saprata, pūce bija tur un nāru plucināja. Viņai kļuva pat mazliet žēl.

Kails saprata, ka tagad viss atkarīgs no veiksmes, pūce teicami tika galā ar uzdevumu, meitene bija viņam rokās, un viņi jau izlidoja caur atvērtajām namiņa durvīm. Kails nešaubījās, ka nāra zina, kā viņu var nogalināt, jo bija sanācis par to prātot. Viņš tomēr paļāvās uz to, ka, lai pamestu ezeru, nāra izmantoja maģiju, bet to viņa noteikti varēja darīt tikai saskaroties ar savu elementu, proti, ūdeni, kas atradās zemē. Zēnu uztrauca tas, ka gaiss vēl bija rīta rasas pilns un mitrs. Viņš spēcīgi savēzēja spārnus, tomēr neierastā nasta neļāva uzņemt gribēto tempu. Sensuiju ezerā vaimanāja. Zēns vēlreiz savēzēja spārnus, tad vēl un vēlreiz. Viņš manīja, cik cieši meitenes rokas apvijušas kaklu, viņa drebēja. Kails sajuta gaisu pluinam kreklu uz muguras, vēl pēc viena spārnu vēziena, viņi jau atradās spēcīgā gaisa plūsmā, kas, likdama Kaila spārnu spalvām nemierīgi viļņot, nesa viņus uz priekšu. Nāras izmisīgās vaimanas attālinājās.

Viņi tā ilgi lidoja – zēns izpletis spārnus, meitene iespiedusi seju viņa kreklā. Kails bija iegrimis pats savās domās un aizmirsis par Mariju, viņš nejuta tās svaru, jo gandrīz nemaz nebija jāvēzē spārnus, spēcīgais vējš neizzuda. Lai kas arī bija tas, kas nogalināja mežu, tas bija nogalinājis arī Laiju. Zēns bija drošs, ka nāra nemeloja - kam viņai tas. Un kur tālāk? Te nu Kails atcerējās par meiteni, bija jānogādā viņa drošībā. Domājot par drošību nekas labāks par burvju pilsētu prātā nenāca. Turklāt Kails bija nolēmis atbrīvoties arī no saviem spārniem. Viņam vairs nebija, kur atgriezties, nedz arī ko mīlēt, tā dzīvot bija sliktāk, nekā mirt. Un viņš vēlējās, lai klinšu raganas burvestība pabeidz iesākto. Likās, ka gaisa strūkla viņus nes apmēram pareizā virzienā.

 

Sensuiju, vairs nespēdama saskatīt bēgļus, ienira ezerā. Viņa nevarēja viņiem sekot. Nāras savās burvestības bieži izmantoja vārdu spēles, lai apkrāptu cilvēkus, šoreiz Sensuiju pati bija uzķērusies uz šādu vārdu spēli, jo bija lūgusi, lai Marija neaiziet, bet meitene aizlidoja. Ar Nātanu bija citādi, Nātans nebija pildījis savu zvēresta daļu, tāpēc Sensuiju, kas šajā gadījumā paturēja mātes tiesības, jo mātes lūgums vistiešākajā mērā attiecās uz viņu, bija tiesīga Nātanu nogalināt, kas izpaudās kā atsevišķa, ne no kā neatkarīga maģija. Šoreiz viņa varētu sekot tikai pati saviem spēkiem, bet to nāra nespēja, vismaz ne tik tālu no zemes un ūdens. Neizjustas sāpes grauza viņas ķermeni, Sensuiju nevarēja pakustēties, pūce bija saplosījusi viņas ādu un norāvusi vairākas zvīņas. Šis putns nebija dzīvs radījums, citādi jau sen būtu miris. Ja vien šis jaunais, bet nenoliedzami spēcīgais burvis nebūtu te ieklīdis, viss tagad būtu kārtībā...

Lēni domas izgaisa, un nāra ieslīga miegā, nezinādama, ka viņai vairs nav lemts no tā atmosties - vismaz ne te...

 

“Kā tevi sauc?” Kails jautāja, pagriezdamies mazliet sānis, jo saule spīdēja viņiem tieši sejā.
“Marija...” meitene čukstus atbildēja.
“Mhm...” Kails novilka, atkal iestājās klusums.
“Kurp mēs dodamies?” Marija sadūšojās jautāt.
“Uz burvju pilsētu, tur jābūt kādam, kas tev varēs palīdzēt,” Kails paskaidroja.
“Viņa mums sekos, noteikti sekos...” meitene čukstēja, “mēs paspēsim?”
“Es nezinu,” Kails atbildēja.
“Tava pūcīte, kā viņa... Vai tu esi burvis?” Marija pacēla galvu un ielūkojās Kailam acīs.
“Nē, bet pūcīti man uzdāvināja burvis, tāpat, kā spārnus,” Kails atbildēja novērsdamies.
Marija vēlējās zināt, kāpēc, tomēr nejautāja, jo, par to runājot, zēna seja bija kļuvusi skumja, uz brīdi meitenei pat šķita, ka viņa samana asaras iemirdzamies viņa acu kaktiņos.
Marija pārlaida skatu apkārtnei, un viņai aizrāvās elpa. Mākoņi šķita esam tik tuvu, kā nekad agrāk, zeme bija tik tālu, ka ar grūtībām varēja izšķirt atsevišķas koku lapotnes.
“Paldies...” Marija klusi teica, “bez tevis es no turienes nekad netiktu prom.”
“Kā tad tu tur īsti nokļuvi?” Kails ieinteresēti jautāja, pēdējā brīdi aizturot jautājumu – “kāpēc viņa tevi nenogalināja?”.
“Es viņu ielaidu ezerā. Viņa bija ieslodzīta mazā bumbiņā, kā jau visas nāras attīstības sākumposmā. Viņa izrādījās citāda, nekā es biju iedomājusies. Izvilināja no manis solījumu, ka no viņas neaiziešu, tā es kļuvu par viņas gūstekni, tas viss...” Marija stāstīja, norīdama rūgtuma kamolu. “Jēriņi!” pēkšņi viņa izsaucās un sejā parādījās bailes. “Kā es varēju?! Kail, mums jādodas atpakaļ pēc maniem jēriņiem!”
“Mēs to nevaram...” zēns nopūtās. “Gan jau viņi zinās, kā sevi pasargāt.”
Meitene notrīsēja, bet neko vairs neteica. Marija domāja par Doru, tas būtu jēriņu vienīgais glābiņš. Atlika vien cerēt, ka nāra visu uzmanību un centienus veltīs meklējot Mariju. Ja jēriņi nokļūs pie Doras, viņa sapratīs, viņa ies pie raganas. Marija nespēja darīt it neko, atgriezties bija vairāk kā muļķīgi.
“Cik tālu atrodas burvju pilsēta?”
“No šejienes īsti nezinu, esmu turp ceļojis no citas vietas, sānis no šejienes, tas ilga aptuveni divas, vai trīs nedēļas,” zēns nebija pārliecināts. “No šejienes tas varētu būt tiklab mazāk, kā vairāk.”
Meitene klusēja, viņa bija cerējusi, ka ceļojums ilgs ilgākais nedēļu, šķita, ka viņi pārvietojas ļoti ātri.
“Pašlaik mēs lidojam pa gaisa strūklu, šķiet, ka tā nes pareizajā virzienā. Ja tā pastāvēs vēl vismaz pāris dienu, mēs varēsim lidot bez apstājas, jo es nenoguršu,” Kails skaidroja, pamanījis, ka meitene izskatās skumjāka, kā iepriekš.
“Viņa mūs noķers, noteikti noķers...” pazibēja Marijas prātā. “Atstāj mani te! Esmu atbildīga par notikušo, varbūt atgriežoties es visu varēšu labot.”
“Nemuļķojies, viņa tevi nogalinās,” zēna teiktais izskanēja vairāk kā pavēle, ne padoms.
Marijai bija jāsakopo visa drosme, ka viņai jelkad bija piemitusi, lai turpinātu: “Bez manis tu izglābsies, turklāt vēlāk varēsi atgriezties ar palīdzību...” viņa centās pārliecināt arī pati sevi.
“Man nav bail mirt, turklāt, man šķiet, ka nāra mani nemaz nevar nogalināt. Man nevar pieskarties, vismaz ne kas tāds, kas pieskaras zemei. Es nezinu, kā darbojas nāras maģija, bet kāds zinošs cilvēks man reiz teica, ka katrai būtnei piemītošā maģija darbojas tikai noteiktos apstākļos. Man šķiet, ka nāra savu maģisko spēku smeļas no ūdens, kur dzīvo, viņai būtu grūti mums sekot, neiztērējot visus spēkus pirms laika, turklāt man šķiet, ka mana pūce spēs viņu aizkavēt pietiekami ilgi, lai mums izdotos aizbēgt,” Kails atklāja meitenei savus apsvērumus.
Zēna vārdi Mariju nomierināja un reizē satrauca – nav bail no nāves, kas bija šis zēns, kuram burvis bija dāvājis tik brīnišķīgas veltes.

Viņu ceļojums, Kailam par pārsteigumu un Marijai par prieku, ilga nedēļu. Pūce vairs neatgriezās, Kails nolēma, ka pēdējais uzdevums maģiskajai būtnei atņēmis visus tās spēkus, un tā izgaisusi, sargājot ezeru. No nāras nebija ne vēsts. Šīs nedēļas laikā viņi abi bija gulējuši ne vairāk, kā piecpadsmit stundas. Ēduši nebija gandrīz neko, tikai zālītes, dažkārt ogas, kas atradās tuvu viņu izvēlētajai guļvietai. Abi bija izvārguši un neizsakāmi noguruši.
Kails nolaidās pie Reimāra namiņa durvīm, pieklauvēja Marija, jo zēns to nevarēja, un pūces vairs nebija. Durvis atvēra maza meitenīte, mirkli vēlāk aiz viņas muguras parādījās ļoti līdzīga, tikai lielāka meitene.
“Kail...” lielākā meitene uzlūkoja zēnu, tad viņas skatiens aizslīdēja pie Marijas. “Ie...ienāciet,” viņa izstomīja, mazā meitenīte priecīgi sasita plaukstas.
Kailam un Marijai ierādīja vietas lielā mīkstā dīvānā. Tikām Meja jau skrēja augšup pa kāpnēm, saukdama Reimāru. Kails jautājoši uzlūkoja Maiju.
“Mums izdevās...”viņa teica, acīm mirdzot, “bet to vēlāk, tev noteikti ir kas sakāms tētim,” viņa piebilda.
Atskanēja kāpņu čikstēšana, tur lejup kāpa Reimārs, viņam plecos smejoties sēdēja Meja.
“Kas tur ir atnācis, meitiņ?” burvis jautāja, tuvodamies dīvānam.
“Putns un meitenīte, tēt!” Meja dedzīgi skaidroja.
“Kail?” Reimārs jautāja, viņa balsī ieskanoties šaubām.
“Jā,” zēns pagrieza seju.
“Vai nokļuvi mājās?”
“Jā...”zēns skumīgi noteica. “Vai varam izgulēties, pirms visu paskaidrošu?” viņš klusi jautāja.
“Mums seko nāra!” Marija satraukti piebilda, negribēdama sagādāt nepatikšanas šiem cilvēkiem.
Kails veltīja viņai nosodošu skatienu:
“Man šķiet, ka vairs jau ne, mēs lidojam jau nedēļu, no viņas nav ne vēsts, viņa bija šo meiteni – Mariju - ieslodzījusi pie sava ezera, man izdevās viņu izglābt.”
Reimārs pievērsās Marijai:
“Neuztraucies, te viņa nekad neiekļūs. Šķiet, ka jums tiešām ir nepieciešama atpūta,” viņš piebilda, “sekojiet man.” Pieveikuši vairākus čīkstošu kāpņu posmus, viņi nokļuva mazā istabiņā, kurā atradās divas gultiņas. “Domāju, ka Maija un Meja neiebildīs,” viņš noteica, un pēc īsas nesaprotamu vārdu virknes gultas ar krakšķošu vaidu pastiepās garākas. Viena no gultām pacēlās no zemes, un Kails, pateicīgi uzlūkojis burvi, neveikli devās tās virzienā, un laimīgi nopūtās, galvai ieslīgstot mīkstajā pēlī.
“Marij, tu vēl vēlējies ko teikt?” Reimārs jautāja, redzēdams, ka meitene vilcinās.
“Jūs esat pārliecināts?”
“Ja tu uztraucies par nāru, tad, jā, esmu pārliecināts, ka viņa te nevarēs iekļūt.”
“Mani jēriņi palika tur...”
“Dod man roku!” burvis aicināja, Marija paklausīja. Tajā pat brīdī meitene aizmiga, burvis viņu noguldīja gultā. Un devās uz bibliotēku. Atradis meklēto grāmatu, viņš atvēra nepieciešamo lapaspusi, tur atradās burvestība, ar kuras palīdzību varēja uziet vietas, ja tuvumā bija cilvēks, kas tur bijis. Viņš koncentrējās uz Marijas domām par jēriņiem. Norunājis buramvārdus, burvis gaidīja, taču nekas nenotika. Burvestība nevarēja nestrādāt – tādas vietas nebija...

Kails un Marija pamodās nākamās dienas rītā, kad istabas durvis atvēra Reimārs.
“Labrīt! Man ar jums daudz kas runājams...” viņš noteica, “iesim?”
Marija un Kails piecēlās no gultām, un sekoja burvim. Viņš bija nopietns, pat drūms, tas satrauca Mariju.
Apsēdies krēslā un pagaidījis, līdz apsēdās Kails un Marija, viņš paņēma rokās grāmatu.
“Marij, dod man roku!” meitene, jau manāmi uztraukta, sniedza roku burvim, reizē satraukti domādama par vakardienu, kur burvja teiktais, bija pēdējais, ko viņa atminējās. “Tagad, lūdzu, domā par vietu, kur biji ieslodzīta, centies atcerēties cik daudz vien iespējams.”
Meitene centās atsaukt atmiņā savu namiņu, katru tā sīkumu, ezeru, apkārtējās pļavas, visu, visu.
“Tādas vietas nav,” Reimārs drūmi novilka, noskaitījis buramvārdus.
Marija bija apjukusi. Kails šķita domīgs, beidzot viņš ierunājās:
“Es sapratu...” tomēr viņa atskārsme bija pārlieku baisa, lai zēns to spētu atklāt.
“Ko?” Reimārs bija apjucis.
“Mēs ilgi vairs nedzīvosim,” zēns atminējās meža raganas vārdus, pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Viņš juta abu jautājošos skatienus. “Tās vietas vairs nav, tā ir izzudusi, tāpat, kā manas mājas...”
“Kā tu to domā?” Reimārs jautāja.
“Tā arī domāju – izzudusi,” Kails atbildēja, nezinādams, ko citu teikt.
“Kas tev par to zināms?” burvja skatiens satumsa.
“Es biju pie meža raganas, lai glābtu savu Laiju. Viņa teica, ka dzīvības avots izsīcis, mežs tur bija nozudis un, kad sasniedzu Marijas namiņu, nāra apgalvoja, ka vietas, kur es agrāk dzīvoju arī nav,” Kails skaidroja vērodams, kā klausītāju sejas pārvēršas.
“Vai viņa teica, kāpēc dzīvības avots izsīcis?” Reimārs jautāja, lūkodamies Kailā stingu skatienu.
“Nē, viņa tikai teica, ka mēs ilgi vairs nedzīvosim, ka karalis ir slims...” Kaila balss bija svešāda. “Tad man likās, ka viņa murgo, bet tagad, tagad es saprotu, visas šīs izgaišanas, viņai būs bijusi taisnība, mēs visi izgaisīsim...”
“Vai tu zini, vai viņa teica, kur karalis atrodams?”
“Nē.”
Marija sapurināja galvu, matiem sitoties sejā, tas nevarēja būt, nevarēja!
“Tad mums viņš būs jāatrod kopā...” Reimārs pārliecināti noteica un piecēlās.
“Reimār, es vairs negribu spārnus,” Kails steidzīgi iebilda, redzot, ka burvis pieceļas.
“Nerunā muļķības, tu zini, ka tikai to dēļ tu spēj izdzīvot!” burvis atrauca un devās durvju virzienā.
“Ja jau mēs tāpat...”
“Nekas tāds nenotiks, mēs atradīsim mūsu karali un viņu izārstēsim, vai skaidrs?” Reimārs bija kļuvis nikns. Kails mēmi palocīja galvu. Marija nespēja pieņemt notiekošo, tas šķita pārlieku baisi, lai būtu patiesība.

“Viņu izglāba laivinieks. Viņš atdeva savu dzīvību, lai nāra izārstētu māšeli.” Kails klusi nopūtās, atcerēdamies laipno vīru un viņa skumjo dziesmu. “Nāra atcēla nepilnīgo lāstu, bet pēc tam nomira, atstājot ezerā savu meitu, par viņu nekas vēl nav dzirdēts, bet ezers tiek uzmanīts.” Maija smaidīja, tēvs meitām nebija atklājis Kaila stāstīto. Reimārs pats gandrīz ne mirkli nepameta savu darbistabu, viens pēc otra viņu apciemoja dažādi burvji. Līdz beidzot kādu dienu viņš izskrēja, turēdams rokā vienu no savām grāmatām:
“Es zinu, kurp mums jādodas!” burvis bija satraukts un priecīgs. “Uz austrumiem, līdz dvēseļu karaļvalsts robežām,” viņš priecīgi skaidroja, lūkodamies uz istabā sēdošajiem četriem bērniem.
Tai pat dienā viņš paziņoja savu atklājumu visiem pilsētas iedzīvotājiem. Burvja skaidrojumi par nezināmā karaļa slimību, par tuvojošos nāvi tika uzņemti atturīgi un, lai gan Reimārs bija viens no slavenākajiem burvjiem burvju pilsētā, daudzi nosprieda, ka viņš vienkārši jucis, galu galā meitas slimība un milzīgā darba nasta darīja savu. Burvis bija sašutis par šādu attieksmi, viņš vēl un vēlreiz atkārtoja, ka atrašanās šeit bija bīstama, ka jādodas ceļā nekavējoties un ka jo tuvāk karalim viņi nonāktu, jo lielāka būtu iespēja glābties. Tomēr, lai gan viņš runāja pārliecinoši, viņa vārdus uztvēra par murgiem, gandrīz visi nolēma palikt. Par labu iemeslu kalpoja arī visiem zināmais fakts – austrumos atradās pūķu zemes. Tikai pāris Reimāram uzticamu burvju pievienojās viņam, tomēr pat trijatā nebija iespējams pārliecināt pārējos.

Viņi devās ceļā tai pat vakarā karietē, kuru vilka divi baltkrēpaini auļotāji, kas, pacēlās debesīs, joņodami pretī zvaigznēm. Kails atvēra karietes durtiņas gaisā un pievienojās iekšā sēdošajiem. Karietē valdīja drūma nopietnība. Ne viens vien skumjš skatiens tika mests pilsētas virzienā. Nebija zināms, vai viņi paspēs, pirms tā pazudīs. Marija domāja par māsu. Viņa varētu bēgt, bet, ja Kailam bija taisnība, tad arī ala tagad bija izgaisusi. Nelabums sakāpa kaklā un gribējās raudāt, bet meitene valdīja asaras, saprazdama, ka tās tagad nepalīdzētu. Gar logiem slīdēja debesis un cauri iestiklotajām rūtīm iespīdēja mēness vārā gaisma. Kails bija iesēdis karietes stūrī, un Marija šķita, ka viņam nav ērti, jo spārni sniedzās līdz pat karietes jumtam, kur spiedās pie koka. Viņa seja bija vienaldzīga, un tas meiteni biedēja, it kā zēnam neinteresētu nekas no notiekošā. It kā nāve viņu patiesi nebiedētu. Atbalstījusi galvu pret karietes sānu, meitene atgaiņāja domas, cenzdamās aizmigt, līdz miegs atnāca pats.

Viņu pamodināja satraukto zirgu zviedzieni un pamatīgs būkšķis, kas satricināja karietes apakšdaļu. Reimāra karietē vairs nebija, nozuduši bija arī viņa abi palīgi un Kails. Abas meitenes, viena otru apķērušas, sēdēja uz zemes.
“Tas ir pūķis...” Meja čukstēja trīsošā balstiņā. Marija norija baiļu kamolu.
“Tūlīt atpakaļ! Kail!” Reimāra balss bija pārvērsta, zema un pavēloša.
“Es varu palīdzēt!”
“Nevari un tu to zini!” atskanēja svesāds burtu kopums, un Kails ielidoja karietē, durvīm aiz viņa aizcērtoties.
Virs karietes un ap to notika cīņa. Zēns nikni metās pie durvīm, taču tās atvērt nespēja.
“Tev pat nav ieroča...” Marija čukstēja, bet, sastapusi Kaila skatienu šausmās novērsās. Neprātīgas dusmas plosīja viņa acis, bet sejā bija jaušams izmisums.
Aiz karietes atskanēja vaids, vēl viens spēcīgs sitiens skāra tās sānus. Reimāra balss veidoja burtu virknes, kas plūda no viņa mutes viena pēc otras. Beidzot durvis atvērās un pa tām ielidoja divi burvji, kuriem sekoja Reimārs. Viens no burvjiem bija nesamaņā. Abi pārējie pieskārās viņa pierei, reizē murminot, caur viņu rokām plūda gaisma, kas pazuda cietušā galvā. Mirkli vēlāk viņš atvēra acis un pateicās. Karietes gaita bija paātrinājusies. Kails meta niknus skatienus Reimāra virzienā. Pār Marijas vaigiem plūda asaras, tas bija par daudz.

“Mās, mīļo mās, kā man glābties?”

Tā beidzās viņas domu vēstule, kas bija domāta vienīgajam cilvēkam, kas Marijai pašlaik šķita tuvs un saprotams.
“Mēs to atvairījām tikai uz mirkli,” burvja skatiens pārslīdēja visiem karietē esošajiem. “Ar to bija jārēķinās – austrumi ir pūķu valstība. Citas izejas nebija...”
Meja izrāvās no māsas ciešā apskāviena un, skaļi raudot, aptvēra tēva kaklu.
“Tēti, es tevi mīlu!” meitene čukstēja, asarām ritot no izbīlī ieplestajām acīm.
Reimārs nopūtās.

“Marij, māsiņ, piedod, piedod, ka tev ir jābūt manā vietā! Es nevaru nokļūt pie tevis, es mēģināju, es nevaru tev palīdzēt, ja burvim ir taisnība, tad jums ir iespēja glābties, ai, māsiņ, piedod!”

Marijas prātā iedunējās māsas vēstījums un viņas bezcerība sašķieba savu bezveidīgo galvu, tajā iegraužoties greizam smaidam. Un kā gan viņa bija varējusi cerēt, ka māsa varēs ko darīt – ja viņa pat nespēja te nokļūt, bet, ja arī nokļūtu, vai gan Marija spētu aiziet, nezinot, vai māsa izdzīvos...
“Burvi, tu dzirdēji, ko es teicu, atdod man meiteni, vai es iznīcināšu jūs visus un paņemšu viņu pats!”
Balss bija ļoti zema, rūcošā skaņa virmoja līdz ar silto gaisa plūsmu, kas caurstrāvoja karieti.
“Mēs dodamies pie karaļa, mēs visi kopā, es nevaru tev atdod savu ceļabiedru, kas uzticējies man sekodams!” Reimārs, īsi apdomājies, atbildēja.
Marijai pār muguru pārskrēja šermuļi, meitene noslīdēja no krēsla un tā arī palika – sēžot uz karietes dēļu grīdas, ceļiem slīgstot katram uz savu pusi, matiem aizsedzot seju. Reimārs nekad neatdotu savas meitas, vienīgā meitene karietē bez viņām bija Marija. Meitene nespēja un arī negribēja iztēloties, kāds zvērs izskatās. Viņš droši vien bija izsalcis, bet nespēja mēroties burvju spēkiem, tikai novārdzināt ar periodiskiem uzbrukumiem. Viņš apēstu Mariju. Meitene centās sevi mierināt ar domu, ka viņu pūķim neizbarotu kaut vai tāpēc, ka nebija nekādas garantijas, ka zvērs savu solījumu turētu.
“Es apēdīšu jūsu zirgus, jūs neaizbēgsiet...” nepabeidzis teikumu, dzīvnieks nosēcās, “...pavēlniek.” Viņa balss bija kļuvusi klusa, cieņas pilna.
Marija saklausīja zirga zviedzienus un klusus vārdus:
“Hēlij, tu pārspīlē. Tu atkal pārspīlē. Laikam jau man tas tomēr patīk, ja tik daudz reizes esmu tev piedevis.”
Pēkšņi karietes durvis atvērās, un Marija ievēroja, ka Reimārs iztrūkstas – tās acīmredzot sargāja kāda maģija. Uz karietes sliekšņa stāvēja gara auguma vīrietis, gaišu, smaidošu seju un neizsakāmi skaistiem mirgojošiem matiem, no kuriem ārā rēgojās sīka, nekārtīga bizīte, sasieta zaļu dzijas aukliņu. Vienkāršs, balts apmetnis slīga pār platajiem pleciem un krokojās pie muskuļotajām kājām.
“Esmu ķēniņa ziņnesis. Marij, kurp jūs dodaties?”
Apjukusi, ka viņu uzrunā, meitene nespēja atbildēt.
“Mēs vēlamies satikt karali!” Reimārs atbildēja viņas vietā.
“Un viņš vēlas satikt jūs. Marij, vai nāksi man līdzi, karalim ar tevi kas runājams?” savādais vīrietis atkal pievērsās meitenei. Marijas skatiens aizslīdēja pie skaistā zirga aiz vīrieša muguras. Ja šīs bija pūķa pavēlnieks, un karaļa kalps, tad kamdēļ viņam būtu nepieciešams satikt Mariju, meitenei prātā nāca tikai viens iemesls – un tas nebija nekas, kamdēļ viņa vēlētos satikt karali. Ja nu viņš zināja? Ja nu viņu gaidīja sods.
“Kāpēc?” meitene pārdabūja pār lūpām, vēlēdamās aizbēgt, notiekošais nozīmēja tikai un vienīgi to, ka viņai nebija it nekāda glābiņa. Iespējams pat, ka karalis vēlējās, lai meitene atklāj, kā šeit nokļuvusi, lai pats varētu aizbēgt.
“Viņam ir kāds jautājums, bet ne tas, par ko tu tikko domāji.”
Marija juta krūtīs samilztam jau piemirsto nepatīkamo sajūtu – kāds zināja arī to, ko viņa domāja.
“Par ko tad?” Marija noskaldīja, meitene saspieda plaukstas dūrēs, jūtot kā bailes pamazām pārvēršas nenoteiktās dusmās.
“Tu redzēsi.”
“Es neiešu.”
“Labi, tad es jūs pavadīšu, lai neiznāktu starpgadījumi.”
Marija iepleta acis, arī pārējie karietē esošie izskatījās pārsteigti.

Starpgadījumu nebija. Svešais nerādījās, tikai zirga sprauslāšana atgādināja par viņa klātbūtni. Pūķa spārnu vēzieni šķēla gaisu netālu no karietes. Meiteni nemitīgi māca bailes un izmisums. Viņa nevarēja aizmigt, nevarēja ieēst, neko nevarēja.
Karalis dzīvoja liela kalna virsotnē. Reimārs kalnu atpazina pēc klinšu izliekuma tā abās pusēs.
Lai gan savu ceļa mērķi viņi bija sasnieguši, tomēr Marija nebija vienīgā, kura nejutās pārliecināta, ka te rodams glābiņš. Arī Reimārs vairs nebūt nebija pārliecināts par savas rīcības pareizību, ko nekļūdoties varēja nolasīt viņa drūmajā sejā – drošu nogādāšanu pilī solīja tikai Marijai, tad jau viņi karalim nemaz nebija tik svarīgi, bet, ja tā, tad kā gan varēja cerēt uz palīdzību?!
“Kas tu galu galā esi?” Reimārs čukstus jautāja, kad pēc karietes sasvēršanās uz sānu viņi bija atguvuši līdzsvaru.
“Neviens,” Marija atbildēja pirmo, kas ienāca prātā, vēlāk nospriežot, ka atbilde ir gaužām muļķīga, bet savā ziņā pat patiesa.
Reimāra seja nozuda ēnās, bet meitene zināja, kāda tā izskatījās – viņš noteikti domās bija saraucis pieri un vērīgi lūkojās Marijas sejā. Un viņai bija vienalga. Tagad svarīgi bija kaut kā tikt prom no “drošās nogādāšanas”, bet meitene tik pat labi saprata, ka tas nebija iespējams.

“Laipni lūgti karaļa pilī! Marij, nāc man līdzi!” pārējiem netika pievērsta nekāda uzmanība.
Meitene jau prātoja par “bet ja nu es neiešu” izmešanu, bet pārdomāja, viņa nebija situācijā, lai izvēlētos.
Meitene tika ievesta templim līdzīgā no marmora bluķiem darinātā celtnē. Tai bija tikai vienas pēc izskata ļoti smagas durvis, kas atvērās, radīdamas koka lūšanai līdzīgu troksni. Pretī ieejai atradās liels tronis, uz kuru veda septiņpadsmit lokveida pakāpieni, kurus katru aplūkoja Marijas acis, pirms sastapās ar karaļa salīkušo stāvu.
Karalis bija vecs, ļoti vecs un slims, bet viņa tumši zilās acis, kuras pa lielākai daļai klāja krunkoti plakstiņi, dzirkstīja.
“Tu neesi no manas pasaules, bērns,” vecais vīrs runāja nogurušā balsī, stiepdams zilbes un vairākas reizes sēcoši ievilkdams elpu. “Tu izskaties pēc Marijas, bet neesi viņa... Kā tu te nokļuvi?”
Dusmas, bailes, viss pēkšņi izgaisa. Meitene bija domājusi, ka izdarījusi ko sodāmu, bet šī vīra laipnā balss izdzēsa visas aizdomas. Iespējams, ka viņš bija vienīgais, kas varēja palīdzēt.
“Mēs samainījāmies vietām,” meitene nevilcinājās atbildēt.
“Ak tā...” vecītis nobraucīja bārdas klāto zodu.
“Kas notiek ar šo pasauli?” Marija jautāja, kad klusums bija ieildzis.
“Tā mirst, meitēn, tā mirst...”
“Kā?!”
“Šī ir mana pasaule, kur tu esi dzīvojusi, mana pasaule, kas nespēj pastāvēt bez manis, jo es esmu šī pasaule.”
“Tad Kailam bija taisnība?”
“Jā.”
“Bet jūs nevarat viņus glābt?”
“Viņus jau nav jāglābj, viņu dzīve te gluži vienkārši ir beigusies.”
“Hm...Bet es, es nevēlos...”
“Un tev arī nevajadzētu, tāpēc jau sūtīju pēc tevis, mums ir jāizdomā, kā šurp atdabūt Mariju, bet tevi atpakaļ...”
“Bet viņa...”
“Tā tas ir lemts.”
“Tad es to nevēlos, es negribu atgriezties!”
“Bet tas ir vienīgais veids.”
“Es to nespēju.”
“Piedod, tas ir mans pienākums, man tas jādara.”
“Nē!”
“Kā tu šurp atkļuvi?”
“Neteikšu.”
“Tas nav svarīgi, es nolasīšu manas Marijas domas.”
“Lūdzu, nē!” Marija sāka raudāt.
Vecītis bija aizvēris acis, meitene metās viņam klāt, bet pieskarties nepaspēja, jo pusceļā pēkšņi atradās pie tik pazīstamā tuneļa ieejas. Mirkli viņa tur stāvēja, apjukusi, nespēdama pakutēties. Tad pēkšņi, tik pat pēkšņi, kā viņa bija te nokļuvusi, viņas kājas sāka kustēties. Tās spēra soļus tuneļa virzienā, neklausīdamas meitenes vēlmēm.
“Ļaujiet man palikt te, es negribu mājās, bet Marija tur jūtas laimīga, es labprātāk izgaistu, nekā atgriežos, lūdzu!”
Bet viņas izmisīgais lūgums neguva pat tik daudz kā atbildi. Kājas kā Marijas nekontrolētas mehāniskas ierīces turpināja soļot nu jau caur tuneli, saglabājot vienmuļu ritmu, Marija neapzināti skaitīja savus dunošos soļus un raudot atminējās, kā bija šeit nokļuvusi.
“Lūdzu, es lūdzu, atstājiet mani te!” meitene čukstēja, cerot, ka saņems jel kādu atbildi, tomēr velti.
Viņa paklupa pār tumsas slieksni un iekrita tās bezveidībā uz ceļiem. Aukstas vēja strāvas sakļāvās ap Marijas kailajām rokām kā važas un pret viņas gribu vilka viņai neko neizsakošā virzienā. Tumsas sāni mierinoši glāstīja, bet tas nespēja remdēt nedz Marijas bailes, nedz izmisumu. Sapratusi, ka pretoties nespēj, Marija nokāra galvu, tumsā sabira viņas asaras, kas aizdejoja katra uz savu pusi, iekļaudamās tumsas nevienmērīgajā pulsēšanā.

Kad viņas basā kājas skāra asfaltu, meitene klusi nopūtās – kā cilvēks, kuram vairs nav cerības, vai jebkādas ilūzijas.
Pamazām viņas ķermenī atgriezās sajūtas. Pirmais, ko meitene juta, bija siltie saules stari, kas sildīja nosalušās plaukstu locītavas un patīkami plūda pār vēsajām potītēm. Marijas pelēkajā kleitā spēlējās mierīgais vasaras vējš. Pēkšņi viņu apņēma trokšņu jūra un iesmeldzās galva – dzīvojot māsas pasaulē, viņa bija pieradusi pie miera un klusuma.
“Marij, hei, Marij!”
No mugurpuses skrienot tuvojās kāda meitene. Marija lēni pagrieza galvu.
“Sveika, kamdēļ tik ilgi kavējies, mēs jau tevi gaidījām!” meitenes sejā parādījās apmulsums, kad viņa ievēroja Marijas ietērpu.
Tā bija meitene no klases, Marija viņu atminējās kā kādu ne visai svarīgu, bet ikdienai piederīgu lietu. Viņa acīmredzot gaidīja māsu.
“Kas...” meitene iesāka, taču Marija neļāva viņai pabeigt.
“Es šodien nenākšu,” meitene nosvērti atbildēja, piespiezdama plaukstas pie ausīm, lai kavētu uzmācīgo troksni.
“Bet...” meitene ko vēlējās teikt, bet Marija viņu atkal pārtrauca.
“Šodien ne,” Marija uzgrieza meitenei muguru un sāka soļot mājup.
Meitene brīdi stāvēja kā zemē iemieta, nolūkodamās pakaļ Marijai, tad pagriezās un devās pie pārējiem, kas gaidīja.

Marija skatījās uz savu pirkstu, kas atradās uz zvana pogas, aiz durvīm atskanēja tirkšķēšana. Mirkli vēlāk meitene sadzirdēja steidzīgus soļus. Durvis atvēra māmiņa, viņai bija nekārtīgā astē saņemti mati un savāda izteiksme sejā.
“Marij...”
Māmiņas acīs asaras ievizējās, tajās rotaļājoties nespodrajai kāpņu telpas gaismai. Abas mirkli stāvēja nekustīgi, viena otrā lūkodamās. Marija pakāpās soli uz priekšu un neveikli apskāva sievieti, ko domās reti bija dēvējusi par māti.
“Meitiņ!”
Meitene nejuta neko, tāpat kā agrāk. Varbūt viņa nebija laba meita, vai vispār labs cilvēks, bet viņa negribēja te atrasties. Pabīdījusi māti malā, viņa devās uz vannas istabu. Tur nonākusi, meitene vienaldzīgi pastūma uz augšu spīdīgo kloķīti, kas viņā raudzījās savu zili sarkano aci. No krāna izšāvās silts ūdens, izvilinot no meitenes skumīgu nopūtu. Viņa aizvēra durvis, iekāpa vannā, noregulēja vajadzīgo ūdens temperatūru un, pabīdījusi mazu, apaļīgu puļķīti, iedarbināja dušu. Tad ļāva siltajai šaltij līt pār augumu. Kleita, protams, palika slapja, to atcerējusies, Marija novietoja dušu uz vannas dibena un, kleitu novilkusi, nosvieda uz zemes, tā nokrita ar paskaļu plīkšķi, ap kleitu izveidojās smilšaina peļķe, kas lēni izpletās uz flīzēm klātās grīdas.
Pie sienas atradās plauktiņš, uz tā stāvēja māmiņas iemīļotie šampūni un dušas želejas (pēc skaita četras), Marijai tās riebās. Marija kārtīgi noberzās ar sūkli, cenzdamās ignorēt šķidro ziepju aromātu, izmazgāja matus, berzēdama cik ātri vien spēja, lai šampūns pēc iespējas īsāku laiku atrastos uz ādas. Visbeidzot viņa noslaucījās dvielī, tad, aptinusi to ap augumu, devās uz istabu.
Viņa ķemmēja matus ar jauno ķemmi, ko acīmredzot bija iegādājusies māsa, vai kāds, kuram viņa to bija lūgusi. Istaba bija pilnībā pārkārtota, katrai lietai tagad bija sava noteikta vieta. Mācību grāmatas glīti sarindotas jaunā plauktiņā virs rakstāmgalda, burtnīcas kārtīgā kaudzītē novietotas galda stūrī. Marijas sīkās, krājamās lietiņas bija rūpīgi sarindotas uz jaunas kumodes virsas, tur meitene atrada arī pāris jaunas figūriņas, kuru agrāk viņas kolekcijā nebija.
Diena sliecās uz vakaru, Marija apgūlās gultā un lūkojās baltajos griestos. Uzmācīgi tikšķēja pulkstenis uz rakstāmgalda, meitene pēc tā pasniedzās un, izņēmusi baterijas, nometa ierīci uz zemes, kur tā ar skaļu krakšķi izšķīda.
Mirkli vēlāk istabā ienāca māte. Viņai rokās bija trīs daļās glīti salocīta A4 lieluma lapa. Māte to pasniedza Marijai.
“Rīt mēs iesim pie ārsta, tētis jau zina,” māte to teica klusā, aizsmakuša balsī. Marija nereaģēja, viņa lūkojās uz lapu rokās, juzdama neizprotamu, uztraucošu knudoņu pakrūtē. Kad māte, atbildi nesagaidījusi, izgāja no istabas, Marija uzdrošinājās atvērt vēstuli:

Marij!

Es atradu tevis rakstīto. Tu neesi viduvējība, tu esi kas vairāk, tu esi mana māsa! Es nezinu, vai mēs rīkojāmies pareizi, bet domāju, ka mums abām tā bija laba pieredze. Kad tu atgriezīsies, es nevēlos, lai turpini manu dzīvi, es gribu, lai tu esi tu pati, tikai esi, līdz šim tu savu dzīvi te nemaz neesi dzīvojusi, domās tu vienmēr atradies manā pasaulē. Es vēlos, lai tu jūties te labi. Pat, ja tev tas liekas neiespējami, es domāju, ka tam ir jāizdodas.
Es jau zinu, ka man būs jāaiziet, karalis mani brīdināja. Un varbūt mēs nekad vairs netiksimies, tomēr, ja tiksimies, es vēlos, lai tu būtu laimīga.
Marij, man tev kas jālūdz. Aizmirsti mani un manu pasauli, lai cik skumji tas nebūtu, bet ar atmiņām par mani tu nespēsi tālāk dzīvot.

Tava māsa Marija.

“Tu esi pārāk citāda, lai mani saprastu...” Marija čukstēja, nometot vēstuli uz pulksteņa atliekām. “Dzīve šeit mani neinteresē, kāpēc lai es to dzīvotu...”

***

“Marij, vai tev ir māsa?” ārsts bija vecs, viņa deniņos mati jau bija sirmi, viņam bija gaiši zilas acis, kas meitenei šķita siltas un saprotošas.
“Jā, kaut kur ir,” meitene, brīdi domājusi, noteica.
“Kur?”
“Es nezinu, to zina tikai viņa,” Marija atkal atbildēja.
“Kur tu atradies pirms atgriešanās mājās?” Marija to jau vairākkārt bija stāstījusi, bet ārsts katru apmeklējuma reizi pārjautāja.
“Es atrados savas māsas pasaulē,” meitene nešaubīgi atbildēja.
“Un kas dzīvoja te?” arī uz šo jautājuma Marija jau neskaitāmas reizes bija atbildējusi.
“Mana dvīņu māsa – Marija.”
“Meitēn, tu pati tam tiešām tici?”
“Tā ir patiesība.”
“Bet kāpēc tu to visiem stāsti?” ārsta balsī jautās nogurums.
“Jo man jautā, kāpēc lai es melotu?” Marija nopūtās.
“Ja tev nejautātu, vai tu par to pārstātu runāt?”
“Jā.”
Vairāk ārsts neko nejautāja. Marija saprata, ka šīs sarunas ir bezjēdzīgas. Viņa zināja, ka to bija viegli izbeigt, bet savādā kārtā meitenei šīs sarunas patika, viņai patika arī apziņa, ka aiz durvīm viņu gaidīja uztraukusies mamma vai tētis. Starp citu, viņi atkal bija sākuši strīdēties. Marija apzinājās, ka strīdu iemesls ir viņa, viņa nejutās gandarīta, viņai bija vienalga.
Lai nu kā, bet, pēc sarunas ar ārstu mamma paziņoja, ka šī ir bijusi pēdējā vizīte. No tās dienas gan tētis, gan mamma izvairījās jautāt vai pieminēt kaut ko par laiku, par kuru Marija apgalvoja, ka nav atradusies te. Tāpat netika runāts par psihiatru. Marija saprata, kādā nolūkā tas tiek darīts, viņai patiesībā tas īpaši neinteresēja un šie centieni likās pat smieklīgi – kā viņi varēja uzdrošināties cerēt, ka Marija savu māsu aizmirsīs. Svarīgākais bija, ka viņa nekad neaizmirsa Mariju. Vēstuli mamma viņai atņēma, no istabas izvāca visu, kas bija mainīts tajos mēnešos, kad te bija dzīvojusi Marijas māsa, bet Mariju meitene nekad neaizmirsa, viņas drēbju skapī bija paslēpta vēstules kopija, ko meitene bija ierakstījusi savā dienasgrāmatā ar piezīmi:

“Es tevi nekad neaizmirsīšu.”




Kas bija Marijas trīs jēriņi?