Pa logu slimnīcas spārnā iespīdēja silta rīta saule. Tā atdūrās pret Drako seju. Viņš sabozās un lēni atvēra acis. Drako bija salauzta kāja un deguns, kaut kas dūra krūtīs un bija vēl dažas skrambas. Viņš centās piecelties sēdus, bet to nespēja, tāpēc pagrieza galvu un palūkojās visapkārt. Blakus gultās gulēja Krabe un Goils: abi ar lauztām rokām un ribām. Nedaudz tālāk atradās arī Zelta trio. Drako pasmīnēja, arī viņi nebija tikuši cauri sveikā. Vīzlijam, tāpat kā Drako, bija lauzts deguns un kāja. Poteram bija lauztas abas kājas un visu ķermeni klāja dažādas skrambas. Neizskatījās, ka Greindžerei būtu kaut kas lauzts, taču viņa izskatījās ļaunāk kā pārējie. Drako pasmīnēja atceroties nesenos notikumus, bet tad viņš atcerējās savu salauzto degunu (Hermiones roku darbu), un smīns no viņa sejas pazuda. Telpā bez viņiem atradās arī Džīnnija un Pansija.

- Abām noteikti ir smadzeņu satricinājums, - domāja Drako. - Kam nebūtu?

Bet kas vakar īsti notika, kā viņi visi nonāca te? Pēdējais ko Drako atcerējās bija spoža gaisma un balsis...

Atmiņas

- Nu jauki! Atkal Poters! Nolādētais Poters! - rūca Drako. Viņi visi tur satikās, Trofeju iztabā, bet kāpēc? Visi raudzījās viens otrā ar naidu, nicinājumu, gatavi uzbrukt.

- Sarunāsim! Jūs neko neteiksiet par mums, un mēs neko neteiksim par jums! – gudri un saprātīgi ( kā jau viszinīte) ierosināja Hermione.

- Labāk samizosim viņus! – iesaucās Pansija.

- Lai mēs sadarbotos ar slīdeņiem! – izsaucās Rons un stiprāk saspieda zizli.

Uz šo žestu Drako atbildēja ar smīnu un izsmieklu: – Ak Dievs, kā es nobijos!

- Tavā vietā es baidītos gan, - atraucās Rons. Slīdeņu četrotne sāka smieties. Rons neizsturēja un raidīja uz viņu pusi Dullum. Tas trāpīja Krabem, un pārējie slīdeņi deva atbildes triecienu.

Atmiņu beigas

- Ir nu gan...grifidori, - Drako nosprauslājās. Tājā brīdī novaidējās Harijs, acīmredzot viņš bija pamodies. Viņš palūkojās apkārt uz bēdīgo ainu.

- Nu, pēc tāda kariņa varēja būt arī ļaunāk, - viņš noīdējās.

- Esi tik laipns,- ierunājās Drako – un APKLUSTI!

Harijs palūlojās uz Drako un pamanījis salausto degunu sāka smieties.

- APKLUSTI! - Drako norūca.

Atmiņas

Trtofeju istaba atgādināja kara lauku. Kā aizsegi tika izmantoti skapji. Bez lāstiem apkār skanēja arī apvainojumi. Tie pārsvarā nāca no Hermiones, Harija un Drako. Rons nez kāpēc centās visus apturēt, kaut gan to vajadzētu darīt Hermionei.

Hermione, Harijs un Drako aizsvilās tik tālu, ka par mazo „kariņu” nemaz nebija ko domāt, lai gan pārējie aktīvi lika lietā lastus. Pateicoties Hermionei nevajadzēja uztraukties par Filču, jo istabai tika uzlikta burvestība kura neļauj troksnim izkļūt ārā no telpas.

- Ha! Padodieties? - kliedza Drako. - Kas ir? Viss grifidorisms papēžos?

- Nemūžam!- izsaucās Harijs.

- Par tavu slīdenisko, izbalināto pakaļu labāk vispār nerunāsim!- sauca Hermione.

- Nezinu kā ar tavējo,- atbildēja Drako- bet mana pakaļa nav izbalināta.

- Tā tad tu atzīsti, ka lūri uz savu pakaļu,- sāka smieties Hermione.

- Kā redzu,- atrauca Drako, - tu gan lūri uz manu pakaļu.

Hermiones žoklis atkārās: – Nāc ārā un cīnies kā vīrs!

- Un tu cīnīsies kā izplūkāta vista? - šoreiz bija Drako kārta smieties.

- Nāc ārā, un mēs to noskaidrosim, - dusmīgā tonī ierosināja Hermione , kaut gan viņas seja nebūt nepauda dusmas.

- Es nākšu, ja nāksi arī tu! - smīnēja Drako. Tas nebija redzams , bet to varēja vienkārši just.

- Uz trīs!- iesaucās Hermione.

- Ko tu dari? - nočukstēja Harijs.

- Neuztraucies, - pasmaidīja Hermione un uz trīs izlēca ārā no paslēptuves. Viņai sekoja Harijs ar sekundes novēlošanos.

- Tukšrokdžimpiņ! - Drako un Hermione reizē iesaucās. Viņu starpā uzticēšanās tiešām nevaldīja. Prefektu zižļi, tāpat kā viņi paši, aizlidoja pa gaisu. Lāsti bija jau labu laiku mitējušies, jo bija bail savainot kādu no savējiem. Drako ar Hermioni nekavējoties piecēlās un dusmīgi steidzās viens otram pretī. Bet ne jau ar Hermioni Drako sastapās, bet gan ar Hariju , kurš nogrūda Drako zemē.

Atmiņu beigas

Pēc dažām dienām nelaimīgie skolēni bija uz pekām... vairāk vai mazāk...

Tā kā profesors Strups bija aizbraucis, tad lekcijas lasīšana un soda uzlikšna tika nodota profesores Maksūras ziņā. Par to īpaši nelaimīgi likās slīdeņi. Protams, izņemot Pansiju, kura nemaz nesaprata, kas notiek. Tā pat kā Džinnija.

Tad nu astoņi jaunieši atradās Maksūras kabinetā. Meitenes sēdēja, bet zēniem nācās palikt stāvot kājās. Pati profesore cēli sēdēja pie galda. Maksūra visus nopētīja ar sevišķi bargu skatienu. Jaunie burvji vērās grīdā. Tikai Pansija un Džinnija ziņkārīgi skatījās apkārt. Tāds nepatīkams klusums valdīja labu laiku.

- Es ceru, jūs esat apmierināti ar pastrādāto, - Maksūra sacīja rāmā balsī.

"Protams, ka nē!" nodomāja Drako.  "Grifidori taču palika dzīvi."

- Mis Vīzlijai un mis Pārkinsonei ir amnēzija, un kas notika ar mis Greindžeri, to īsti nevar pateikt pat Pomfrejas madāma! - profesore bija dusmīga. - Lai nu kā, no skolas jūs neizslēgs! Jūs tiksiet norīkoti pēcstundās un jums tiks atņemta iepēja doties uz Cūkmiestiņu. Un tā kā misters Malfojs un misters Poters ir līderi šajās abās grupās, tad jums tiek atņemtas slotas un vieta kalambola komandā. Varat būt brīvi!

Viņi bija priecīgi tikt prom no Maksūras kabineta. Diezgan sašļukušā omā grifidori un slīdeņi devās katrs uz savu koptelpu.

Pie grifidoriem....

- Nu ... varēja būt arī sliktāk, - noteica Rons.

- Man atņēma slotu! - iesaucās Harijs. - Kas tad vēl sliktāks varēja notikt?

- Kāpēc mēs vispār uz turieni gājām? Kāpēc? - noīdējās Hermione.

Uz šo jautājumu neviens nespēja atbildēt.

- Tieši šo daļu es neatceros! - sacīja Harijs.

Uz brīdi valdīja apmulsuma pilns klusums. To pārtrauca Džinnija.

-Ē...  tad es jūs pazīstu?

Zelta trio vienlaicīgi iesita sev pa pieri.

 

Pie slīdeņiem...

- Ai kā es to stulbo varzu gribētu nožmiegt! - iesaucās Drako.

- Grifidorus uzdurt uz mietiem nebūtu grūts darbiņš! - censdamies izklausīties gudrs, piekrita Krabe.

- Vispār es runāju par skolotājiem, bet viņus arī! - atmeta Drako.

Pansiju šīs sarunas sāka biedēt.

- Es laikam iešu! - viņa piesardzīgi noteica un devās uz meiteņu guļamistabu.

- Nu Pansij izbeidz... - Drako sauca viņai pakaļ.

Nākošajā rītā lija un bija gaidāma pamatīga vētra.

- Cik jauks dienas sākums,- norūca Hermione. Viņai pieceļoties, nedaudz iedūra krūtīs, bet varēja iztikt. Viņai bija draņkīgs noskaņojums. Viņa nomazgājās, saģērbās un devās lejā uz koptelpu. Tur jau sēdēja Harijs un Rons.

-Sveiki,- viņa noteica un apsēdās klubkrēslā. Rons izskatījās vēl skābāks par vakardienas Hariju.- Kas noticis?

-Maksūra,- Rons teica neizsakāmi bēdīgā balsī,- Viņa...sazinājās ar Strupu. Kas viņu raustīja?!- viņš iesaucās varen skaļi. Visi koptelpā esošie atskatījās.

-Jūs vairs neesat prefekti,- Harijs klusā balsī noteica,- man ļoti žēl.

-Ak Merlin!- Hermiones seja pazud plaukstās.- Vienkārši nogaliniet mani uzreiz!

-Nāciet, iesim brokstīs,- ierosināja Harijs.

- Nu, vismaz to viņi mums nav aizlieguši,- noburkšķēja Rons, pieceldmies no sēdvietas.

- Nepamet idejas,- Hermione viņiem sekoja.

 

Slīdeņi par jauno vēsti nelikās priecīgāki.

- Grifidoriem es saprotu, bet mums! - Drako vārījās.- Strups būs nepareizi izskaidrojis. Tas nenotiek! Tas nenotiek!

- Atdziesti,- nokomandēja Pansija. Pēc galvas traumas viņa vairs nebija mazs, pauklausīgs šunelis. Viņai, Drako par nožēlu, parādījās sava galva uz pleciem.

- Tēvs mani nogalinās,- Drako novaidējās.

 

Grifidoriem pie brokastīm garastāvoklis nedaudz uzlabojās. Rons bāza mutē visu,kas nekustas, Hermione lasīja Dienas pareģi un sarunājās ar Hariju. Liekas, doma par papildsodu vairs nelikās tik briesmīga. Tas patiesībā tika uzlikts uz laiku, nevis uz visu mācību gadu.

-Mēs izcietīsim sodu, un viss būs pa vecam,- Hermione bija optimiste.

- Es apsolos vairs nekad netaisīt jandāliņu nakts laikā,- teica Harijs.

- Jā, nabaga trofeju zāle,- nopūtās Hermione.

- Hei,- pie galda piesēdās Lavendera.- Es dzirdēju ko jūs savārijāt. Baigi! Cik punktus mēs īsti zaudējām?

- Labāk nejautā,- Hermione nedaudz sadrūma.

- Vai jūs Džinniju neesat redzējuši?- Parvati mainīja sarunas tematu.- Es viņai aizdevu auskarus un tagad gribu tos atpakaļ.

- Džinniju? Jā, es viņu redzēju pie ieejas. Liekas, viņa sarunājās ar Parkinsoni,- noteica Lavendera, paņemot grauzdiņu.

- Ar Parkinsoni?- Zelta trio unisonā iesaucās.

-Jā!- Lavendera apstiprināja.- Vai jūs nepadotu, lūdzu, ievārījumu? Paldies!

Zelta trio tūlīt pa galvu , pa kaklu metās uz Lielās zāles durvīm. Un patiešām, Džinnija tur sarunājās ar Pansiju Parkinsoni. Par nožēlu uz viņu pusi devās ne Zelta trio vien...

- Pansij!- Drako sagrāba meiteni aiz augšdelma.- Kā tev škiet, ko tu dari?!

- Sarunājos!- meitene atrauca, izraudamās no tvēriena.

Pansija pamanīja Džinnijas jautājošo skatienu.

- Ak, piedod. Džinnij šis ir Drako, un Drako šī ir Džinnija!- Pansija visai pacilātā balsī iepazīstināja.

- Priecājos iepazīties!- Džinnija sirsnīgi pasmaidīja.

Drako gan rādīja tādu ģīmi, it kā tikko būtu iepļaukāts. Bet pirms slīdenis ko bilda ieradās trio.

-  Džinnij, vai ar tevi viss kārtībā?- iejaucās Harijs.

-Pilnībā...ē...Ha...- Džinnija nespēja atcerēties zēna vārdu. Drako sejā parādījās smīns.

- Poter, Poter!- Drako bija savā elementā.- Nespēj pat iemācīt savai draudzenītei paša vārdu. Vāji, tiešām vāji!

Harijs jau būtu meties virsū blondajam puisim, ja viņu neatturētu Hermione.

-Nē, Harij!- viņa stingri teica.

- Es neesmu viņa draudzenīte,- Džinnija visai apņēmīgi bilda.

- Gudra meitene!- Drako pasmīnēja, sagrāba Pansiju aiz rokas un vilka prom. Pansija no pārsteiguma īpaši nepretojās.

- Viņš ir tik jauks,- Džinnija klusu teica, sapņaini iekožot apakšlūpā.

- Tiksimies pēc vakariņām, ja?- sauca slīdene.

- Notekti!- Džinnija pamāja.

Zelta trio bija šokā, lai neteiktu vairāk. Harijs nespēja aptvert ,kas īsti tikko notika, Hermione gratīja galvu un neticīgi vērās rudmatē, Rons, škiet, aizrijās un sāka klepot. Fonā bija dzirdama Pansijas balss:- Laid mani vaļā! Es neesmu tavs īpašums!

Džinnija pagāja garām draugiem un devās brokastot.

- Pasaule iet uz galu,- sašutusi konstatēja Hermione.

 

Pēc vakariņām Džinnija kaut kur nozuda un Pansija tā pat. Abas meitenes bija norunājušas satikties bibliotēkā un tagad, sēžot pie galda, klusu sarunājās.

- Drako ir tik mīļš...un tik izskatīgs,- Džinnija sapņaini nopūtās.

-Izskatīgs? Jā! Mīļš? Šaubos!- pavēstija Pansija.- Bet es viņu vēl neesmu atšifrējusi. Pirms negadījuma mēs laikam bijām draugi, bet tagad...es īsti nezinu.

- Bet es esmu pārliecināta,- iebilda Džinnija.

- Man labāk patika tas...nu, tas ar pieri uz rētas,- Pansija noteica.

- Tā rēta izskatās atbaidoši,- Džinnija saviebās.- Bet, ja tev patīk...

- Tas padara viņu īpašu!- norādīja blondā slīdene.- Un tās zaļās acis...

Abas meitenes smaidīja līdz ausīm, domājot par saviem iemīļotajiem, kamēr Rons juka prātā.

- Āāāārprāts!- viņš kliedza pa visu koptelpu.- Kā kaut kas tāds vispār varēja gadīties?

- Ron, Dieva dēļ, saņem sevi rokās!- Hermione centās draugu apklusināt.- Mēs ar Džinniju aprunāsimies, un viss nokārtosies.

-Jā, tev taisnība,- Rons ieelpoja, lai kaut cik nomierinātos.- Aprunāsimies un viss būs labi!

Zelta trio nākošajā rītā piecēlās tā paagrāk, lai nepalaistu Džinniju. Kamēr meitene nebija ieradusies, trio nolēma aprunātiess.

-Bet ja nu viņa neticēs?- Rons iebilda.-Ja nu viņai būs vienalga? 

-Ron, nomierinies!- Hermionei tas viss bija līdz kaklam.- Tu to saki visu rītu! Varbūt nomainīsi plati?

-Hermione!-apsauca Harijs.- Bet kā tu vari būt tik mierīga?!

-Jo es neesmu stulba!-atrauca Mione. Pēc šiem vārdiem pa kāpnēm noskrēja Džinnija.

-Sveiki!- viņa uzsauca apkārtējiem ar pārmērīgi laimīgu sejasizteiksmi. Tas nudien nemazināja Harija un Rona bažas. Hermione tikai nobolīja acis.

Harijs piegāja pie Džinnijas un maigi paņēma viņu aiz rokas. Rudmate ar grūtībām valdījās,lai nesaviebtos. Meitene tika aizvesta pie trio.

-Džinnij,-Rons iesāka nopietnā tonī,-mums vajadzētu parunāt par tavu...khmm, aizraušanos.

-Par Drako?-Džinnija nedroši vaicāja.- Piedodiet, bet tik personiskas lietas es nevēlos apspriest ar svešiem cilvēkiem.

Grifidori nedaudz apmulsa, bet tālāk turpināja Hermione.

-Džinnij,- viņa izmocīja,-mēs neesam sveši, mēs esam tavi draugi. Es zinu, tu neatceries, bet...

-Vienkārši pasakiet, ko jūs gribat!- meitene nepacietīgi izmeta.

-Džinnij,-runātājs šoreiz bija Harijs,- Malfojs nav tas labākais...vai mīļākais cilvēks Cūkkārpā. Tu taču to saproti, vai ne? Viņš ir slīdenis, ļoti ļauns slīdenis. Pirmajā gadā viņa tēvs tev iedeva dienasgrāmatu,kas tevi paķļāva, un...

Džinnijas sejasizteiksme liecināja, ka dzirdētais meitenei nepatīk.

-Izbeidziet!-viņa iesaucās.- Jūs esat nekaunīgi meļi! Es nemaz nesaprotu kāpēc te vēl stāvu! Ļauns slīdenis! Cik jūs esat aprobežoti. Mani esot pakļāvusi dienasgrāmata? Ha! Un jūs cerējāt,ka es tam noticēšu?!

-Džinnij!- Rons dusmīgi iesaucās.-Tu viņam pat neiesi klāt! Vai saprati?! Viņš tev var...

-Pirmkārt, izbeidziet vazāt manu vārdu! Es lieliski zinu kā mani sauc!- jaunā Vīzlija jau kliedz.- Otrkārt, kādas Tev tiesības man pavēlēt?!

-Es esmu tavs brālis!!!- nu kliedza Rons.-Un tu darīsi kā tev tika teikts!!!

Māsa un brālis zvēroja dusmās.

-To mēs vēl redzēsim,- Džinnija aizkaitināti novilka un lepni devās prom.

Zelta trio kādu laiku visai apjukuši blenza uz portretu aiz kura bija pazudusi rudmatainā meitene.

-Kas šeit tikko notika?- Harijs nespēja tam visam noticēt.

-Ak nē, ko es izdarīju?!-Rons saķēra galvu.

-Neuztraucieties,-Hermione atguvās,-viss būs labi. Mēs taču zinām, ka Malfojs Džinniju negribēs.

-Un kā tad tu to zini?- Harijs neapmierināts izsaucās.

-Es neesmu stulba!- Hermione atcirta.

-To mēs jau dzirdējām!- caur sakostiem zobiem izgrūda Rons un devās uz portreta pusi. Harijs veltīja Hermionei aizkaitinātu skatienu un devās pakaļ draugam. Meitene nodūra skatienu. Starp viņiem radās nesaskaņas ,un to pamatā bija Malfojs.

-Ak nē,- viņa nočukstēja ,un pār vaigu nobira asara.

 

Uz mikstūrām ieradās tikai Harijs. Rons aizbildinājās ar to,ka viņam ir slikti un aizgāja pie Pomfrejas madāmas. Hermione bija kaut kur nozudusi.

-Liels paldies, atstājāt mani vienu Strupa varā,- Herijs pie sevis norūca. Ieejot klasē, Harijs jutās visai pārsteigts, jo pie skolotāju galda atradās nevis Strups, bet gan kāda jauna lēdija.

-Pareizi!- zēns viegli iesita sev pa pieri.- Strups taču ir aizbraucis!

Noskaņojums uzreiz uzlabojās, par spīti Džinnijai un Hermionei, un viņš apsēdās savā ierastajā vietā.

Laimīgās domas par to, ka te nav Strupa, iztraucēja kāda bals.

-Vai drīkstu piesēst?-Pansija jautāja norādot uz krēslu.

-Vai tad tev nevajadzētu barot Malfoju ar vīnogām, - noburkšķēja Harijs.

-Es neesmu viņa verdzene!- Pansija lepni teica, un sākās stunda.

-Labdien,- teica profesore. Viņai bija gaiši mati , skaista seja un glīts augums. Apkārtējie zēni burtiski siekalojās. Protams, izņemot Hariju. Tas ļoti iepriecināja Pansiju.- Es šodien aizvietoju profesoru Strupu. Mani sauc Melinda Raita. Sadalieties lūdzu pa pāriem. Mikstūras sastāvdaļas ir uzrakstītas, tāpēc tik sāciet darboties.

-Vai nevēlies būt vienā pārī ar mani?- laipni vaicāja blondā meitene.

Harijs jau gribēja atcirst kaut ko riebīgu, bet tad pamanīja Drako nikno skatienu.

-Jā, protams,- grifidors laipni, ar smaidu atbildēja. Viņam nebija ne jausmas ķo tas izraisīs. Malfojs tēlotā vienaldzībā aizgriezās un ņēmās ap savu mikstūru.

 

Mikstūru stunda pagāja pat vairāk nekā labi. Pansija izrādījās ir ļoti prasmīga mikstūrās. Toties Drako un Blēzs bija galīgi izgāzušies. Viņu katls uzsprāga. Tā ir ,kad domā par atriebību nevis par mikstūru.

-Izcili mikstūrās , desmit punkti grifidoram un nelaimīgs Malfojs,-Harijs laimīgi nopūtās.- Cik dzīve tomēr ir jauka.

 

 

 

Slīdeņu koptelpā.

-Poters! – Drako vārījās neprātīgās dusmās, svaidot spilvenus uz visām pusēm. - Tas stulbais Poters! Kā viņš uzdrošinās vispār sarunāties ar Pansiju! Stulbais jauktenis!

 Tika uzšķērsts vēl viens spilvens. Krabe un Goils jau slēpās aiz krēsliem, baidīdamies, ka Drako varētu izrīkoties ar viņiem kā ar spilveniem.

 -Nomierinies, - Blēzs samiernieciski teica, aiz muguras aizslēpis zizli, ja nāktos aizstāvēties. Drako izskatījās vienkārši zvērīgi. – Slīdeņi tā nedara. Nevis psiho, bet atriebies. 

Saplēsis vēl kādu spilvenu puisis tomēr apdomājās.

 -Jā, atriebība mani apmierina. Aizsūtīšu uz elli abus viņa draņķa drauģeļus, tad viņš redzēs, kur spridzekļmūdži ziemo! – Drako jau apņēmīgi berzēja rokas. 

-Bet tas nebūs dots pret dotu, - Blēzs iebilda, vērojot savu no dusmām sarkano draugu. – Labāk savaldzini to glīto rudmati. 

-Vīzelieti? Tu traks vai, viņa taču ir... –  

-Potera draudzene, - iebilda Blēzs. – Tāpat kā Pansija reiz bija tavējā. 

-Viņa nekad neielaidīsies ar Poteru! – brēca Drako neiedomājamā sašutumā. – Tik stipri viņa pa galvu nedabūja! 

-Dabūja gan, - pacietīgi iebilda slīdenis. – Un viņa grasās ar Poteru satikties. To taču redz katrs muļķis! 

Tieši tajā brīdī pa kāpnēm nonāca Pansija, vēl lūkojoties savā spogulītī. 

-Sveiki puiši! – viņa laimīgi uzsauca. – Jūs tikai bļaustīsities, vai vakariņās arī iesiet? Slīdeņu zēni ir tādu mežoņi, ne tā kā grifidori. 

Malfojs pavadīja Pansiju ar neticīgu skatienu un atkārtu žokli. Viņš nespēja noticēt savām acīm, tas vienkārši nespēja tā norisināties. Kāds jauca pasaules kārtību! 

-Tas Vīzliju skuķis būs mans līdz trešdienai, - Drako monotoni noteica un devās prom. Krabe un Goils izlīda no savas paslēptuves, viņiem fonā bija izdemolēta koptelpa. 

-Kā tu domā, viņš to tiešām panāks?- Krabe jautāja savam draugam. – Viņa tomēr ir grifidore. 

- Nezinu,- Goils paraustīja plecus. – Bet es arī nemūžam nebūtu ticējis, ka Pansija skries pakaļ Poteram!

-Vai tu dzirdēji jaunumus?

-Malfojs un Džinnija Vīzlija! Neticami! 

-Es dzirdēju, ka arī Pārkinsone un Poters satiekas.

-Vai jūs zinājāt, ka, patiesībā, tas grautiņš tonakt bija meiteņu starpā! 

-Rons Vīzlijs esot trīs reizes salauzis Malfojam degunu, bet slīdeņi vēlāk salauzuši nabadziņam abas rokas! 

-Vīzliju brāļi gatavojas nogalināt Drako un māsu ievietot Sv. Mango! 

-Poters ir bildinājis Pansiju Pārkinsoni!!! 

-Drako un Džinnijai būs lielākas kāzas Malfoju muižā. 

-Poters un Pārkinsone izrādās slepus apprecējušies jau vasarā! 

-Toties Džinnija Vīzlija tagad valkā burvīgu saderināšanās gredzenu.   

Šādas un vēl neticamākas baumas pēdējās dienās klejoja pa visu Cūkkārpu. Protams, ka lielāka daļa no tām bija neticams safabricējums, un patiesība bija krietni vien pieticīgāka. Jāsaka vien, ka šādas baumas izsauca dramatiski notikumi otrdienas vakarā. 

Otrdienas vakariņas. 

-Viņa piecēlās, - Blēzs paziņoja Drako, kurš tūlīt pameta savu vietu, lai panāktu sarkanmati. 

Džinnija vēl nebija paspējusi pat tik līdz Lielās zāles durvīm, kad viņa aiz rokas paņēma neviens cits kā Drako Malfojs un, ne vārda nesakot, kaislīgi noskūpstīja visas skolas acu priekšā. Lielajā zālē kādu pusminūti skanēja tikai nokritušas karotes, bet skolēnu un profesoru sejās valdīja nepārspējama pārsteiguma izteiksme. 

Šo šoka stāvokli pārtrauca Rona Vīzlija šausmu pilnais kliedziens. Viņš labprātāk atkal piedzīvotu sastapšanos ar trīsgalvaino Hagrida suni, nevis izbaudītu šo skatu. Sarkanmatainais puisis dusmās un sašutumā metās abu šā briesmīgā notikuma vaininieku virzienā. Viņam tūlīt pat sekoja Harijs Poters, bet Hermione skrēja puišiem līdzi ar nedaudz novēlotu startu. To pašu darīja arī Drako Malfoja tuvākie draugi, taču Rons bija pirmais. 

-Ak tu ***(virkne ļoti sliktu vārdu, kuru dēļ Maksūrai bez maz vai ausis novīta)– grifidors metās virsū Malfojam ar kailām dūrēm, vispār aizmirstot, ka zizlis arī pastāv. Nē, viņam vajadzēja to izjust, piekaut to neģēli, slīdeni, kas uzdrošinājās pieskarties viņa māsai. Ilgi viņš to nevarēja izbaudīt, jo uz abiem tika raidīta burvestība, kas puišus izšķīra. Tagad nu bija Vīzlija kārta dabūt pa muti. Pirmā, kas iegāza Ronam pamatīgu pļauku bija viņa paša māsa, tālāk sekoja pamatīgi Goila un Krabes belzieni, bet viņus pa gaisu aizlidināja Hermiones raidīta burvestība.

Ilgi nebija jāgaida, kad kājās pielēca visa skola. Vispirms jau slīdeņi un grifidori, gatavi aizstāvēt katrs savējos, tad elšpūši un kraukļnagi nostājās katrs savu favorītu pusē, bet pie grifidoriem rēgojās viena no slīdeņiem – Pansija Pārkinsone. No visām pusēm sāka līt lāstu lietus, skolnieki lidoja pa gaisu, tika pieburtas kārpas, pumpas, lika dejot stepu utt. 

Bet kur gan palikuši profesori? Tie cīnās ar savu apģērbu, jo tas ir pielīmēts ar mūžlīmi. Kas gan ko tādu varēja pastrādāt? Bet ilgi uz viņiem tomēr nav jāgaida, profesori tomēr.

Profesors Dumidors visu daudz maz nokārto ar pāris zižļa mājieniem. Bet tik un tā apkārt notiekošais ir neiedomājams. Kā kaut kas tāds varēja notikt? Ko tādu nevarēja sacelt muļķīgas skolasbiedru nesaskaņas. Bet kas tad?

Viss notiekošais nenorisinājās ilgāk par 5 minūtēm, bet turpmākais visiem tā dalībniekiem bija ļoti vērienīga skolas spodrināšana. Pēc šī vakara Dumidors savā kabinetā sapulcināja profesorus un svarīgu sapulci. 

-Tātad jūs uzskatāt, ka viens no slīdeņiem.. – Maksūra nespēja noticēt savām ausīm. – Bet kādēļ gan? Ko viņi iegūtu, jukas skolā? 

-Dārgā Minerva, neviens nepieminēja slīdeņus, - iestarpināja Zibiņš. – Bet jāsaka, ka kas tāds ir pilnībā iespējams. Motīvs var būt jebkāds. 

-Es domāju, ka mums vajadzētu būt modriem, - noteica Dumidors. – Un skolnieki neko nedrīkst uzzināt. Es pats veikšu izmeklēšanu, bet jūs, lūdzu, ziņojiet par jebkuru aizdomīgu gadījumu.

Hermione nogurusi ievēlās savā gultā. Tas, kas notika skolā bija vienkārši smieklīgi. Viņa trīs vakarus pēc kārtas berza vienu un to pašu gaiteni. Kā gan tas visu laiku varēja būt noķēpāts ar kaut kādām zaļām gļotām? Vai poltergeistiem būtu parādījušās iesnas? Varētu padomāt, ka profesoriem sagādā prieku nomocīt skolēnus. Nu, vismaz šis bija piektdienas vakars, tāpēc koptelpa atkal nebūs pilna ar skolēniem, kuri pilda mājas darbus, līdz trijiem no rīta.

Patiesībā, šodien Hermione bija pabeigusi diezgan ātri, tāpēc jau viņa te bija vienīgā. Tagad varēja nedaudz atslābināties, pēc tiešām grēdas dienas.

Meitene bija jau gandrīz iemigusi, kad pa atvērto logu ielaidās iekšā pūce un, aplaidusi slaiku loku pār istabu, nometa viņai vēstuli tieši uz galvas. Viņa negribīgi to atritināja.

„Sveika, draņķasine!  

Ir kaut kas....”

-Nepietiekami svarīgi,- Hermione saburzīja vēstuli un aizsvieda to prom.  

Pēc 10 minūtēm atkal tā pati pūce ielidoja iekšā un nometa Hermionei uz galvas vēstuli. Viņa atkal to atritināja.

„Tu stulbā...”  

Nē, viņa negrasījās lasīt arī šo vēstuli, tāpēc tā nonāca turpat, kur iepriekšējā.

Vēl pēc 10 minūtēm tā pati pūce ielidoja iekšā pa logu un nometa raganai uz galvas vēstuli. Šoreiz Hermione to pat neatvēra, bet saburzīja un aizlidināja prom. Tad viņa piecēlās un aizvēra logu, lai Pūce netiktu iekšā un atkal devās gulēt.  

Jā, tagad pūce netika iekšā, toties apnicīgi sita knābi pret loga rūti. Šī skaņa nabaga meiteni dzina kapā, tāpēc viņa izmisusi paņēma no nakts skapīša zizli. Tūlīt tā pūce redzēs. Grifidore atvēra logu, lai pūce ielidotu iekšā un tad to atkal aizcirta. Kad pūce lidoja pie loga, lai atkal laistos prom, Hermione notēmēja zizli un raidīja sastindzināšanas burvestību.

-Vairs nekādu stulbu pūču!- meitene laimīgi nopūtās un devās gulēt. Taču tas ilgi nevilkās, jo pie loga atkal sākās klabināšanās, bet vienas pūces vietā bija divas un ik pēc 10 minūtēm parādījās vēl viena.  

-Nu, kāpēc es?- Hermione bez maz vai raudāja spilvenā. Taču brīnumainā kārtā meitene drīz aizmiga un pat nedzirdēja, kad ieradās Parvati un Lavendera, un cik pārsteigtas viņas bija, ka pie visiem istabas logiem lidinās neskaitāmas trokšņainas pūces.

No rīta pūces bija pazudušas un saule tikko uzlēkusi. Hermione bija pirmā, kas piecēlās, jo pārējie bija vai nu vēl berzuši grīdas vai pildījuši mājas darbus. Sakopusies meitene devās lejā uz koptelpu, kur viņu gaidīja totāls juceklis, kas sastāvēja no dažiem aizmigušiem skolēniem, grāmatu un pierakstu kalniem, kā arī no spalvām, tintnīcām un izlietotiem pergamentiem.  

-Brokastīs laikam būšu vienīgā,- Hermione noteica, izkāpjot pa portreta caurumu. Un patiešām, skola bija kā izmirusi, it kā viņa būtu piecēlusies piecos no rīta, lai vienkārši tāpat paklaiņotu. Patiesībā, drīz vajadzēja būt pusastoņiem.

Kad Hermione jau gandrīz bija nokāpusi lejā, viņu kāds sagrāba aiz augšdelma un iegrūda slotu skapī. Hermiones spiedzienam sekoja durvju aizciršanās.  

-Tu nu gan esi sīka maita,- tumsā nevarēja atpazīt šo cilvēku, bet pēc balss un stieptajiem vārdiem puisis bija viegli atšifrējams. –Vai tiešām tev vientiešu skolā lasīt nemācīja!

-Laid mani, vai arī es kliegšu!- Hermione bezkaislīgi paziņoja.  

-Un kas tad tevi nāks glābt? Netīrs spainis?- Drako izmēdīja. Vēl joprojām turēdams Hermioni ciešā tvērienā, viņš stūma nost slotas, taustīdamies pa sienu.

-Zini, ja tavs lielākais ienaidnieks sūta tev vēstules, tas nav tikai pieklājības pēc,- pēc nelielas pauzes turpināja Drako. Viņš atrada sienā meklēto izcilni un to piespieda. Siena pavērās un viņš iegrūda Hermioni iekšā. Meitene brīdi vēroja lāpu izgaismotu gaiteni, līdz puisis atkal viņu satvēra aiz augšdelma un gāja uz priekšu.  

-Kāpēc tad?- meitene ievaicājās. Viņai bija bail, ko Malfojs ar viņu varētu izdarīt, bet grifidore centās to izmest no prāta. Harijs Cūkkārpā viņu viegli sameklēs ar Laupītāju karti. –Lai apvienotos un kopā cīnītos pret tumsas spēkiem?

Viņi bija nonākuši līdz kādām durvīm, kuras Drako atvēra un viņi abi ienāca iekšā tumšā telpā ar daudzām spožām svecēm, kamīnu, dīvānu un galdu. Sienas slēpās aiz aizkariem, bet grīdu klāja paklājs. Puisis bez maz vai iemeta Hermioni dīvānā, bet pats palika stāvot.  

-Meitenes ir noburtas,- Drako mierīgi paziņoja.

-Ko, kādas meitenes?  

-Pansija un Džinnija, protams,- slīdenis uz viņu vērās neticīgām acīm. Vai tad šī nebija visgudrākā meitene visā skolā?

-Un kāpēc tu tā domā?- Hermione nepacietīgi novilka.  

-Kāpēc Džinnija un Pansija neko neatceras?- Drako jautāja pretī. Vai tiešām viņš vēl joprojām bažījās, ka Pārkinsone ir samīlējusies Harijā? Malfojs taču bija dabūjis Džinniju, un par to trakoja pilnīgi visi. Ko vēl viņam vajadzēja?

-Tu par mani smejies?- meitene neticībā izdvesa.  

-Grendžera,-  Drako runāja pavisam nopietni un centās parādīt to arī šim ietiepīgajam skuķim, - kāpēc Džinnija un Pansija neko neatceras?

-Viņas sasita galvu, viņām ir amnēzija,- Hermione vienkārši atbildēja.  

-Kā tas notika?

-Viņas, - meitene grasījās atbildēt, bet nespēja, - viņas... es neatceros.  

Kaut kāds ārprāts! Kā gan viņa to nespēja atcerēties? Tas notika trofeju istabā, noteikti viņas acu priekšā. Bet Hermione neatcerējās.

-Neviens neatceras! – Drako triumfāli paziņoja. – Arī to, kāpēc mēs gājām uz trofeju istabu nakts vidū. Tev neliekas, ka šeit notiek kaut kas dīvains?  Ak, Merlin! Harijs un Rons neatcerējās, kāpēc viņi bija uz turieni gājuši. Drako bija taisnība. Ak nē, kā tas ir iespējams?