Es stāvu tam visam pāri.

Man vērojot šaha galdiņu un figūras, šāda doma nebeidz virpuļot man prātā. Es paceļu acis, paskatos uz Hariju man pretī, un redzu, kā viņš nervozi pabīda brilles augstāk uz deguna. Hermione, piemetusies uz palodzes man aiz muguras, paliecas uz priekšu, pūloties ieskatīties man sejā. Viņa atkal neapzināti košļā apakšlūpu - bet tas laikam ir labāk, nekā košļāt matu galus, kā viņa darīja pirms brīža. Gadiem neesmu redzējis šo viņas paradumu. Tā vien liekas, tagad, kad Dumidors ir miris, mēs nevis pieaugam, bet slīgstam atpakaļ bērnībā.

Lai gan, es gribētu redzēt to, kam būtu dūša mūs vainot tajā.

Harijs kā vienmēr izvēlas baltos. Es brīnos, vai tas varētu būt tās krāsas simbolisma dēļ, jo viņa spēles stils absolūti neatbilst baltajiem. Baltie iet pirmie. Baltā ir agresijas, uzbrukuma krāsa. Man toties jebkura krāsa ir laba diezgan. Un, ja gribi izlikt lamatas, melnā tev piedienas labāk par balto.

Nezinu, vai Hermione pati maz apzinās, bet tas, kā viņa paver muti un, neko nepasakot, atkal aizver, tas nozīmē, ka viņai kaut kas atkal ir padomā. Tomēr, par spīti visai savai gudrībai, viņas prāts nespēj izdarīt pareizos secinājumus. Laikam ne jau par velti viņa nonāca Grifidoros. Tas mirdzošais nesalaužamais cīņasspars, pašuzupurēšanās mērķa vārdā - to viņa saprot. Bet izmantot citus? Pārbīdīt draugus kā figūriņas šaha spēlē? Vai viņa to uzver kā ļaunumu?

Dumidoru viņa nekad neuztvers kā ļaunu. Viņas acīs tas vīrs nekad nebūs melno pusē. Pat ne pelēko. Pat sudrabpelēko ne. Par spīti tam, ka viņa vienmēr aizstāvēja pat Strupu, viņa drīzāk pieņems, ka tas sikspārnis ir melnāks par elles katlu, nekā atzīs Dumidoru par mazāk baltu kā saulē izbalojis kauls. Dumidors viņas acīs ir tas lāga vectētiņš, kas ģimenes saietā murmina nevienam nesaprotamus vārdus un dāļā mazbērniem konfektes. Nevis tas prasmīgais leļļu teātra meistars, kas diriģē izrādi, pats paliekot ēnā.

Sasodīts, man liekas, man arī tas labāk patiktos, zosāda uzmetas domājot, ka to glumo draņķi vajadzēs aizstāvēt. Toties man tas, ka manām marionetēm piemīt personība un jūtas, netraucē tās izmantot uz spēles laukuma.

Hermionei šahs nekad nav padevies. Vismaz ne burvju šahs. Iedomājieties tikai, viņa uztver figūriņas kā dzīvas radības, nevis tikai abstraktus spēles kauliņus. Nu gluži tāpat kā viņa iedomājas mājas elfus esam cilvēkus, nevis cilvēkiem kalpot paredzētas radības. Viņa nespēj upurēt savas figūras. Pietiek tikai tam bandiniekam sākt pinkšķēt, un viņa ir gatava atkāpties. Viņa pat pretinieka figūriņas nevar nosist, ja tās sāk raudāt. Jo īpaši, ja tas ir kāds nabaga bandinieks. Galīgi nedomā par to, ka bandinieki mēdz pārvērsties par dāmām un tad noslaucīt pusi pretinieka figūru no galdiņa.

Es baidos, ka viņa nekad nespēs atrast sevī pietiekami daudz nežēlības, lai nogalinātu. Par spīti tam, ko viņa izdarīja ar Ambrāžu, ar Marietu. Par spīti tam, kā viņa cīnījās Mistēriju Nodaļā. Pietiek man atcerēties VEMT dibināšanu, un es nevaru to iedomāties.

Kas nozīmē, no mums trijiem viņa būs pirmā, kas mirs. Viņa jau neatkāpsies, viņa sekos mums ar Hariju cīņā...

Laikam Hermione ir izlasījusi manā sejā to, ko es padomāju, jo viņas roka nolaižas uz manējās. Es to satveru un cieši saspiežu.

... no otras puses, vai nebūs ļaunāk, ja pēc tā visa viņa iemācīsies nogalināt?

Es negribu par to domāt, bet nav jau īpaši daudz iespēju domāt par kaut ko citu. Manā galvā mijas gājieni, kombinācijas desmit, divdesmit gājienu secībā. Man ir sasodīti daudz laika domāt, kamēr Harijs agonizē ar rokā sažņaugto bandinieku virs laukuma, pacēlis to, bet vēl nenolicis. Tāds nu mums viņš ir, Harijs. Ja vien viņš spētu, viņš mēģinātu pasargāt viņus visus.

Mani pirksti spēlējas ar vienu no maniem zirdziņiem, kamēr manas domas ir aizklīdušas tālu prom no šis spēles. Šahā zirdziņu parasti ātri vien upurē, tie reti nodzīvo līdz galotnei. Kaut kā man neliekas, ka Harijam un Hermionei pietiktu dūšas pavēlēt kādam citam nogalināt, un pēc tam pamest uzticamo bruņinieku uz zirga nosišanai.

Manās domās, tā kauja izspēlējas atkal un atkal. Rasi, šahā pozīcija nosaka daudz vairāk kā vienkārši figūru spēka summa. Strups tonakt - viņam bija tik daudz izdevību padarīt lietas mums daudz ļaunākas. Felix Felicis - kā gan tā mikstūra spēja piešķirt tādu veiksmi Hermionei un Lunai? Vai viņām paveicās, jo Strups nenogalināja viņas brīdī, kad viņam bija tāda izdevība? Vai arī viņām paveicās, jo tas bija tieši Strups, kas viņām uzdūrās - nevis kāds cits, ar daudz ļaunākiem nodomiem.

Man patīk galotnes. Atklātnes - tas ir kā notīrīt otu, pirms sākt gleznot. Tik daudz iespēju, tik daudz kombināciju. Protams, atklātnēs ir arī savas jau sen izpētītas kombinācijas, kas ir pārākas par citām, tās tiek piemērotas teju vai automātiski, abām pusēm lieliski zinot, kas tūlīt sekos. Tikai tad, kad spēle ir nonākusi galotnē, tad beidzot var ieraudzīt, vai tava izvēlētā stratēģija ir nostrādājusi. Tad visa lielā variāciju plūsma ir sarukusi līdz pāris iespējamiem gājieniem. Reizēm pat līdz vienam vienīgam.

Kādi gan gājieni Strupam bija atlikuši Astronomijas Tornī? Baltais zirdziņš aizstāv balto laidni. Melnie bandinieki nosit balto laidni, zirdziņu un bandinieku - un mūsu karalis ir iedzīts stūrī. Dumidors bija novājināts un ielenkts. Ja Strups mēģinātu viņu aizstāvēt, viņu tik un tā nogalinātu. tikai tad arī Strups būtu miris, Nesalaužamā Zvēresta upuris, ja vien Nāvēži pirmie par to neparūpētos. Un Drako un visa viņa ģimene arī būtu miruši, kad Voldemorts pārskaistos, uzzinājis par Strupa nodevību, par Drako nespēju nogalināt.

Voldemorts, prasāt? O jā, savā prātā, tur es viņu tā vienmēr saucu. 

Un jā, arī Hariju tonakt būtu sagūstījuši. Bandinieki iedzinuši pata situācijā mūsu karali. Nekādu vairs iespējamo gājienu. Šahs un mats. Spēle galā.

Tā vietā... Laidnis tiek upurēts. Bet zirdziņš joprojām ir uz laukuma - pagaidām - un joprojām aizstāv karali.

Patiesībā, viņš ir pašā ideālākajā pozīcijā, lai aizstāvētu karali.

Tā es to būtu izspēlējis. 

Ja es būtu viņa vietā.

Jā, es to visu redzu gara acīm.

Es nosūtu uzbrukumā savu laidni, pavēlot burvju figūriņai aizvākt to neapmierināto viepli no sejas. Viņš man uzticas, manai spēles prasmei. Tā dara visas manas figūriņas. Harijam netiks dots nekāds mājiens par maniem plāniem.

Es zinu, ka Harijs redz - manu laidni var viegli nokaut ar viņa bandinieku. Viņš spēj redzēt acīmredzamo - bet kā ar tālāko? Vai viņš redz, ka, nositot laidni, pavērs ceļu pašai viltīgākajai figūrai uz laukuma - manam zirdziņam? Protams, es garantēti zaudēšu arī zirdziņu, bet tas piespiedīs Hariju izdarīt vienīgo iespējamo gājienu, un pēc šī gājiena, mats būs neizbēgams.

Es redzu šos gājienus. Redzu, kā abas puses izdara vienīgo iespējamo izvēli. Es zinu, ka, lai panāktu uzvaru, nāksies upurēt figūras. Un es atzīstos, ka reizēm es tā ienirstu karambolā, tā aizraujos ar ko nu ir sanācis aizrauties, lai tikai man nevajadzētu domāt. Jo tā ir vieglāk. Vieglāk pieņemt, ka arī mani bīda kā tādu šaha figūriņu tie, kas to dara. Jo, ja viņi zinātu, ka es to zinu, kas zina, ko vēl viņi piespiestu mani izdarīt. Ja viņi zinātu, ka es redzu šos viņu gājienus. Ka es saprotu iemeslus, kāpēc tie ir vajadzīgi. Ka esmu pietiekami nežēlīgs, lai tos izdarītu.

Es varētu būt nākamais pasaules čempions šahā. Es varētu pārspēt visus savus brāļus, es to zinu, sasodīts! Es spēju paredzēt viņu gājienus tālāk uz priekšu, nekā viņi spēj iedomāties. Es zinu, man atliktu tikai saņemt dūšu, izdarīt ‘pareizās' izvēles, un es beidzot būtu kas vairāk kā mūžīgais ‘sestais'. Tas no Vīzliju brāļiem, kas nav ne tik harizmātisks kā Bils, tik sportisks kā Čarlijs, tik gudrs ka Persijs, vai tik jautrs kā dvīņi.

Man liekas, Dumidors to nojauta. Iespējams, tieši tāpēc viņš izbīdīja mani prefekta amatā.

Es pat varētu būt nākamais Baltuss Dumidors, nosūtīt melno zirdziņu tik sarežģītā kombinācijā, ka variantiem ģeometriski vairojoties, galva sāk kūpēt tos pūloties pārvaldīt.

No tā es arī baidos. Es esmu bijis greizsirdīgs uz Hariju, atzīšos, bet tāpat es apzinos visu to nastu, kas tiek viņam uzkrauta, un es zinu, kas notiks, ja es to visu nolikšu tagad Harijam priekšā atklāti. Es pat vairs nezinu, kāda maksa par varu mani biedē vairāk - Dumidora vai Strupa. Par ko briesmīgāk izšķirties? Par nāvi vai negodu?

Šobrīd, tomēr, svarīgākais ir izšķirties starp Harija dusmām un draudzību.

Man ir bail, jo šobrīd Harijs ir iemācījies ienīst. Avada Kedavra līmenī ienīst. Tā zaļā gaisma, kā viņa acis, mirdz man priekšā. Man pat nevajag neko ne darīt, ne vārds nav jāpasaka. Harijam ir sakrauts virsū tik daudz, ka tas vadzis nu ir lūzis. Es to redzu viņa skatienā, un man ir bail. Bail, ka tas var nākt arī pār mani. Un vēl vairāk bail, ka Hermione arī to varētu pamanīt, un kas tad ar mums notiktu, ja viņa man piekristu.

Vai arī nepiekristu...

Es stāvu tam visam pāri.

Tāpēc, lai arī es zinu, ka varētu uzvarēt šo spēli, es apgāžu savu karali. Varbūt tas liks Harijam būt mazliet pielaidīgākam un ieklausīties manos vārdos.

Bez tam... man ir apnicis spēlēt spēles.