Nabiki pārdomas by Aiva
Summary:

Jauns skatiens uz “Pagātne atgriežas”. Vēl viens mēģinājums apskatīties kā būtu, ‘Ja nu Nabiki satiktu Ranmu agrāk’ un par to viņu neienīstu?


Categories: Fanu fantāzija un fantastika Characters: Nav
Žanri: Romantika
Piezīmes: Tulkojums
Challenges: nav atbilde izaicinājumam
Series: Ja nu Ranma un Nabiki būtu pazinuši viens otru agrāk?
Chapters: 1 Completed: (Nav pabeigts) Word count: 5170 Read: 147 Published: 26.02.2021 Updated: 26.02.2021
Story Notes:

Atruna. Man nepieder ne šī ne arī jebkura cita TV seriāla īpašuma tiesības. Es tikai skaļi apspēlēju kādu ideju. Es ar šo darbu negūstu peļņu, nedz arī plānoju ko tādu gūt nākotnē. Ja Jums tomēr rodas vēlme iesūdzēt mani tiesā, lūdzu apdomājiet to vēlreiz. Šis stāsts ir radies Braiana Drozda darba "Pagātne atgriežas" iespaidā.

Es vienlaikus vēlos pateikt paldies visiem tiem, kas uzrakstīja atsauksmes vai komentārus. Man patīk tos lasīt, un es labprāt izlaboju tās kļūdas, ko esat pamanījuši, kas pasprukušas garām, man pārlasot, un mana teksta redaktora autokorektoram. Tāpat Jūsu ieteikumi palīdzēs šim darbam un citiem maniem darbiem tapt labākiem, kā arī ļaus man izlabot dažu labu kļūdu, ko esmu pieļāvis.

Ja Jums patīk, atstājiet atsauksmes un piezīmes par kļūdām. Es izlabošu tās nākamajā atjauninājumā.

Tāpat varat apskatīt citus manus stāstus.

Es vēlētos atrast kādu,  kas būtu gatavs izlasīt manus darbus pirms publikācijas. Brīvprātīgie tiek laipni gaidīti.

Un tagad pie lietas.

1. Izšķiršanās by Aiva

Izšķiršanās by Aiva
Author's Notes:
Tulkojums.
Autors David Richards aka Innortal
Oriģināls lasāms šeit:
https://www.fanfiction.net/s/2441550/1/Nabiki-s-Thoughts

Es labi atceros to, kā tas sākās. Es biju aizsūtīta padzīvot pie tantes projām no Nerimas. Jāsaka, ka, parastajā stilā rūpējoties par savu ģimeni, es biju negaidīti sev sarūpējusi ienaidnieku, ko labāk nebūtu vajadzējis. Nekas tik nopietns kā jakuza, nepārprotiet. Bet pietiekami bīstams, lai mans papus sāktu satraukties.

Protams, tam visam bija arī zināms labums. Redz, mans papus nebija ķēries pie cīņas mākslas stundu pasniegšanas kopš mana māte... kopš viņa... aizgāja mūžībā. Un tāpēc, man bija nācies - manu piekrišanu neprasot - uzņemties parūpēties, lai ar mātes veselības apdrošināšanas atlīdzību ģimenei pietiktu naudas gan rēķinu apmaksai, gan izdzīvošanai. Es biju paslēpusi to polisi no papus, lai garantētu, ka papus savā izmisumā par mātes slimību neizdarītu kādu muļķību. Vispār, to man bija piekodinājusi māte.

Un labi ka tā. Kad māte iegrima bezsamaņā, pēdējās dienās pirms nāves, papus metās meklēt to polisi. Nevajadzēja daudz prāta, lai saprastu, kāpēc.  Droši vien tā būtu nodzerta tāpat kā pārējā summa, kas bija mājās, ja ne manas mātes prātīgā ideja.

Nu, es pamanījos darīt visu lai iekārtotos par vidutāju, panākt, lai jebkādi naudas norēķini mūsu mājās vispirms nonāktu pie manis. Visai iespaidīgs panākums septiņus gadus vecam bērnam.

Taču tagad, kad man nācās negaidīti pārcelties prom no Nerimas, kamēr policija noskaidroja lietas ar kādu apskaitušos tēvu, kurš nebija sajūsmā, ka viņa dēla negodīgo rīcību - sarūpēt bērnu klasesbiedrenei un pēc tam izlikties, ka meiteni nekad nav pazinis - kāda bija bija nodevusi atklātībai, manam papum bija nācies izlīst no savas sevis žēlošanas čaulas un beidzot sākt atkal ar stundām pelnīt.

Tā izlaidīgā blēža tēvs bija izteicis man nopietnus draudus, ja vien es neatsaukšu savas apsūdzības pret viņa dēlu; draudus, ko es pamanījos ierakstīt kasetē un iesniegt policijā, tāpat kā kopiju nodot nabaga meitenes ģimenei. Tiesnesis izsludināja nelieti meklēšanā, bet dēlam norīkoja DNA ekspertīzi, kas apstiprināja viņu par bērna tēvu, un dažus mēnešus vēlāk maitasgabals seniors arī tika noķerts un nonāca aiz restēm.

Jāatzīst, ka noķēra viņu tas, kas mani izglāba, tas, kurā es iemīlējos.

Tas nelietis, par spīti mēģinājumiem izsargāties no briesmām aizbraucot, bija izsekojis mani līdz pat mītnes vietai pie tantes. Pārsteidzis vientuļu uz ielas, viņš iedzina mani strupceļā un ar pāris sitieniem notrieca pie zemes. Viņš paziņoja, ka, ja jau es esot tāda ‘maza melīga kuce', tad attiecīgi viņš pret mani tā arī izturēsies. Bija acīmredzami skaidrs, no kā dēliņš bija smēlies iedvesmu.

Un tad Ranma mani izglāba, apstrādādams manu pāridarītāju pēc pilnas programmas. Mēs to veco dēli nodevām policijai sasietu kā desas luņķi, un Ranma par to pat pamanījās saņemt naudas balvu, ko nekavējoties iztērēja uz randiņiem ar mani.

Vispār es viņam tais randiņos sagādāju pārsteigumu pēc pārsteiguma, un vēl vairāk pārsteidzu, kad norādīju uz trūkumiem viņa tēva mācībās. Man likās, Ranmam patika tas, kā es viņu izaicināju tādās kā īpatnējās Cīņas Mākslas Prāta Spēlēs. Vismaz tā es to nosaucu, lai piesaistītu puiša uzmanību.

Dažkārt vienkārši ir jāzina īstais veids, kā pareizi iedarboties uz personu.

Lai nu kā, mans Apburošais Princis mani ļoti veiksmīgi apbūra, un es ar to nedomāju to, ka viņš izglāba mani no nāves vai kā ļaunāka, nedz arī to, ka viņš bija tik piemīlīgs no skata. Nē, panāca to tas, kā viņš aplidoja un rūpējās par mani, un nekad neko neprasīja pretī. Viņš bija pirmais cilvēks, ko es satiku, kas neko ļaunu par mani nedomāja. Tiesa, viņam absolūti iztrūka tā smadzeņu daļa, kas liek atfiltrēt lietas, ko labāk skaļi sejā nevienam neteikt, un arī tas sīkais fakts, ka viņš nespēja sameloties pat lai glābtu savu ādu, par ļaunu nenāca. Viņš bija puisis, par kuru tev rodas pārliecība, uz viņu vienmēr var paļauties. Un vēl viņš tik piemīlīgi piesarka katru reizi, kad es publiski izrādīju viņam uzmanību.

Privāti, tā jau bija cita lieta.

Privāti viņš man lika justies kā tādai Visuma Pavēlniecei, gluži kā pašai Amaterasu. Jā, viņam gan bija viens draugs, kāds trīs priedēs spējīgs apmaldīties zēns vārdā Rjuouga, bet kad Ranma bija ar mani... Tas bija īpaši. Turklāt, ja man nepatika kaut kas viņa uzvedībā, es biju pietiekami gudra, lai spētu puisi neapvainojot nostādīt uz pareizā ceļa.

Tiesa, neiztika arī bez šādiem tādiem ne tik patīkamiem pārsteigumiem. Visiem mums mēdz būt paslēpts kāds skelets skapī, tikai Ranmas gadījumā tā izrādījās vesela kapsēta.

Nekokens - manā skatījumā, tas bija pelnījis Genmas izrūnīšanu ar sarūsējušu trulu karoti, lai garantētu tālāku tāda idiotisma nevairošanos, un pie viena acis arī ar to pašu instrumentu viņam izņemt, lai nekad nevienam viņš neko tādu vairs nespētu nodarīt.

Lai nu kā, tā bija kāda otrā nedēļa kopš mūsu iepazīšanās, un es biju iekārtojusies aizvējā piesaulē pie tantes mājas, sētas pusē, gatavojoties mazliet pasauļoties. Un te piepeši pāri žogam burtiski pārlidoja Ranma. Kas bija dīvaini, pārvietojās viņš četrrāpus, un, pielēkšojis tā man klāt, sāka izdvest kaut ko, ko savādāk kā par murrāšanu es nevarēju nosaukt. Tas bija tā, kā pieaudzis cilvēks piepeši sāktu uzvesties kā kaķis, ieskaitot ņaudēšanu. Sākumā man tas likās kā tāds joks, Ranma mēdza reizēm pavilkt mani uz zoba, un es izlēmu piespēlēt, parotaļāties ar viņu kā ar kaķēnu. Līdz pat šai dienai es nesaprotu, kā cilvēks spēj izdot tādas murrājošas skaņas.

Ar to viss nebeidzās, Ranma apgāza mani, un es atkritu tai pašā atpūtas krēslā, kurā biju plānojusi palaiskoties. Nākamajā mirklī viņš jau tupēja man klēpī. Izrādījās, viņš ir vieglāks, nekā varēja šķist. Bet tad es ieskatījos viņa acīs un sapratu - tās nepiederēja tam Ranmam, ar kuru es biju iepazinusies. Tās bija gaišas, pieplūdušas ar kaut ko nesaprotamu. Un tad viņš mani noskūpstīja.

Es vēlētos paziņot, ka tā bija tāda maigošanās, no kuras noreibst galva un aizsitas elpa. Nekā tāda nebija. Bija tikai īss skūpsts, tad viņš nolaizīja man degungalu, viegli iekoda man kakla sānos, un tad saritinājās klēpī kamoliņā un aizmiga.

Es sēdēju šokā, neapzinīgi glāstot viņa matus un klausoties tai murrāšanā. Nekad nebiju domājusi, ka no mums abiem tieši Ranma būs tas, kas spers pirmo soli. Turklāt vēl kādu! Man vajadzēja saskaisties. Vismaz apvainoties uz viņu. Es biju tā, kas vienmēr visu kontrolēja. 

Tikai ne ar viņu. Ar Ranmu, nekad nevarēja būt drošs, kas notiks nākamajā brīdī.

Laikam tāpēc es tā viņā iemīlējos.

Ranma pamodās pēc piecpadsmit minūtēm, absolūti nesaprazdams, kur atrodas. Viņš mēģināja izlocīties no manas prasības paskaidrot, kas tas tikko bija, un man nācās paziņot viņam, ja jau viņš ir tāds gļēvulis, tad jā, viņš var arī aizbēgt neko nepasakot.

Ha! Protams, ka es biju sapratusi, kā ar viņu manipulēt.

Piespiests pie sienas, Ranma sāka runāt. Viņš izskaidroja, cik nu zināja, par Nekoken, kā tas izsaucas, un ka tādos brīžos viņš meklē to, pie kura jūtas drošībā un pasargāts. Pacietīgi es no tā visa saraustītā vēstījuma - es galu galā nesāku impulsīvi rīkoties jau pēc pirmajiem uzzinātajiem faktiem kā Akane - izlobīju vēl arī šo to, ko Ranma nepateica. Viņš bija patiesi pārsteigts, kad es paziņoju, Nekoken pēc būtības ir tas pats Ranma, tikai bez jebkāda ‘ego'. Ka ‘kaķis' reaģē pret visu tā, kā darītu Ranma, ja viņu nekavētu aizspriedumi un audzināšana. Ka tieši tāpēc ‘neko' nekad nemīlēja Ranmas tēvu, tā bija taisnība, ka Ranma Genmam īsti neuzticējās, un zināja, ka tēvs viņu nodos, ja vien tas būs izdevīgi.

Tikai... Es ne to vien biju sapratusi... Bija vēl šis tas, kā varēja uztvert ‘neko' rīcību...

Ranma... mīlēja mani...

Cita izskaidrojuma tam es nevarēju atrast. Skūpsts, deguna nolaizīšana, tas viss liecināja par Ranmas jūtām, bet tas kodiens... Tas jau bija pavisam kas cits... Kaut kas vairāk... 

Protams, tas mačo kvintesence jau nekad nespēs to pateikt. Ranma nekad neprata izpaust savas patiesās jūtas. Es gan to zināju. Kaķis man visu jau bija pateicis.

Es tāpēc izdarīju to, ko domāju esam pašu labāko šai situācijā. Es ierāpos Ranmam klēpī, apliku rokas apkārt un tad veltīju viņam skūpstu - pirmo ko viņš atcerētos. Un, kad viņš apjucis pavaicāja - kāpēc? - es paziņoju, ka, ja jau savas patiesās jūtas viņš var izpaust tikai kaķa ādā būdams, tad tas nenozīmē, ka īstajam ‘viņam' arī nenoderētu atmiņas par kaķa sadarīto.

Pēc tās reizes mūsu attiecības izmainījās. Ranma joprojām nervozēja par katru personiskāku attiecību izpaušanu publiski, bet vismaz par apskāvieniem vai rokas satveršanu viņam iebildumu vairāk nebija. Dažas manas draudzenes, kas bija redzējušas mūs kopā, pat atļāvās vilkt mani uz zoba - es, sak, jau šūpuli esot gatava aplaupīt.

Ranma savā naivumā tieši tobrīd izlēma pavērt muti un paziņot, es taču neko nezogot.

Kami, cik tas bija piemīlīgi!

Un tā mūsu attiecības turpināja progresēt. Es tiku iepazīstināta ar Rjuougu, pazīšanās, bez kuras es labāk būtu iztikusi. Kurš idiots sāk kautiņu maizes šķēles dēļ? Nebija jau tā, ka Rjuouga mirtu badā, un Ranma rūpējās par viņu, pavadīja uz skolu un uz mājām, kopā trenējās, bija visīstākais draugs, vārdu sakot.

Nu labi, visi mēs esam ar trūkumiem, tā ka es nolēmu uz to pievērt acis.

Bet tad bija pienākusi lielā diena. Ranma paziņoja man, ka viņa tēvs plāno nedēļas beigās doties prom, apceļot Ķīnu, un Ranmam ir jāseko viņam. Es uzreiz pajautāju, vai Ranma uzticas savam tēvam pietiekami, lai ko tādu darītu. Runāsim atklāti, viņa tēvam nebij visi mājās. Lai gan, ja godīgi, viņam tukšums bij smadzeņu vietā. Visas tās ideālo treniņu idejas bija spiest Ranmu darīt kaut ko, ko pats Genma nekad nebija varējis paveikt. Vai Genma pats bija skrējis pakaļ vilcienam kopā ar Ranmu? Vai Genma bija apguvis Nekoken?  Vai kaut vienu reizi Genma bija palicis pēdējais un atstrādājis kārtējā ēstuvē apēsto?

Nē, viņš to visu lika darīt Ranmam, pasludinot, ka tas viss ir tikai norūdīšanās, lai paliktu meistarīgāks Cīņas Mākslā, un, ja Ranma to nespēj, tad viņš ir tikai nīkulīgs skuķis, nevis Cīņas Mākslu meistars. Nu, vismaz ideju par nīkulīgiem skuķiem es Ranmam no galvas biju izdabūjusi ārā - pēc tam kad biju aizvilkusi uz bibliotēku, pasūtījusi izglītojošo video un likusi puisim noskatīties, kā notiek dzemdības. Bet Ranma atzina, ka īsti nezina, ko citu lai viņš iesāk. Acīmredzami abi Saotomes bija devušies ceļojumā pēc Ranmas mātes nāves, un puiša tēvs mūždien mēdza atkārtot, cik svarīgi ir šo ceļojumu pabeigt, lai nelaiķa māte varētu ar Ranmu lepoties.

Un ko man uz to bij atbildēt? Teikt, nē, nebrauc, paliec kopā ar mani?

Es gribēju... Pie visiem kami, kā es to gribēju...

Ranma tomēr juta, ka tas ir pienākums pret māti. Es to spēju saprast. Arī mana māte pirms nāves bija lūgusi mani un Kasumi parūpēties par mūsu ģimeni, kamēr pārējiem mūs vairāk nevajadzēs. Vienīgā problēma - mans papus pārāk bieži uzvedās tā, it kā arī viņš būtu miris. Tomēr pat tas bija nācis tikai par labu, jo tā es satiku Ranmu.

Un tā, divas dienas pirms atvadu kaujas ar Rjuougu... mēs to izdarījām.

Es zinu, ko padomājāt - ka tas bija viens no tiem ‘mēs nekad vairs nesatiksimies, tāpēc lai paliek vismaz kaut kas atmiņām' gadījumiem?

Nē. Pirms vēl es spēru pirmo soli - jūs taču nedomājāt, ka viņš uz ko tādu būtu bijis spējīgs? - Ranma man paziņoja, ka tad, kad būs atpakaļ no šī ceļojuma, viņš uzmeklēs mani manās vecajās mājās un lūgs manam tēvam manu roku. Viņš beidzot bija spējīgs atzīties mīlestībā, un piebilda, ka vairāk par visu vēlētos visu mūžu pavadīt kopā ar mani.

Atceramies, ka viņš neprata melot. Viņš no tiesas to vēlējās. Es to izlasīju viņa acīs.

Pēc tās dienas, es kopā ar Ranmu gaidīju Rjuougu tai pamestajā laukumā, nesu puisim pusdienas, ko viņa nekur nederīgais tēvs mēģināja nozagt. To redzot es paziņoju, ja jau viņš ir tāds vārgulis, ka pats nevar ne nopelnīt pusdienām, ne arī ko pagatavot, tad lai tā arī būtu, es, maza nīkulīga skuķe būdama, viņam pasniegšu kādu žēlastības dāvanu.

Ābols no ābeles tālu nekrīt. Iebaksti pa vārīgu vietu tam superego pārņemtajam draņķim, un viņš ir gatavs laizīt tev roku.

Kad es tur ierados ceturtajā dienā, es Ranmu vairs nesastapu. Es nekad savā mūžā nebiju tik ļoti nobijusies, pat ne toreiz, kad man uzbruka. Nevajadzēja būt Šerlokam Holmsam, lai saprastu, kas te bija noticis. Cīņas pēdas, asinis un tad sliede, kur kaut ko bija aizvilkuši, skaidri un gaiši visu pastāstīja.

Genmam bija apnicis gaidīt, viņš bija piekāvis savu dēlu un aizvilcis sev līdzi.

Nu, vismaz mums bija tās trīs dienas, tie mirkļi, ko pavadījām kopā.

Un tad... ieradās Rjuouga. Un tūlīt pat ņēmās bļaustīties, kāds gan Ranma ir gļēvulis, ka aizbēdzis no divkaujas.

Un tad mans pacietības mērs vienreiz bija pilns. Es biju pārskaitusies uz Genmu, tās dusmas lauzās uz āru, un tas stulbenis pats uzprasījās.

Es iecirtu viņam pļauku - tik stipri, cik spēju. Es sāku uz viņu kliegt, ka viņš pats ir pie vainas. Ka tā ir tikai viņa vaina - neierasties laikā, kā viņam nav kauna savu neizdarību dēļ citus vainot. Ranma bija gaidījis trīs dienas, un tas bija precīzi divas dienas, divdesmit trīs stundas un piecdesmit deviņas minūtes ilgāk, nekā būtu gaidījusi es. Rjuouga mēģināja sākt taisnoties, piesaukt orientācijas lāstu, bet es tam mirklī pieliku punktu, atgādinot, kā pati savām ausīm dzirdēju Ranmu piedāvājamies sagaidīt Rjuougu pie namdurvīm un pavadīt uz šejieni. Piedāvājumu, kas tika noraidīts. Tā ka... Un tad es pārskaitusies devos uz mājām, uz atvadām pateikusi tikai vēl vienu lietu.

"Es nesaprotu, kāpēc Ranma tevi domājas esam savu draugu, jo tava attieksme pret viņu ir tikpat egoistiska kā viņa tēvam. Gribi zināt patieso iemeslu, kāpēc joprojām esi viens? Tas nav tava nespēja atrast vienīgās durvis telpā, tas ir tas tavs sasodītais egocentrisms! Kas gan vēlas tusēt ar murmuli, kas, paša vainas dēļ iekuļoties nepatikšanās, vienmēr tajās vaino citus."

Tā nu es aizbraucu mājās, kā reiz, lai paspētu uz mācību gada noslēgumu. Galu galā, ja jau tas nelietis bija arestēts, man vairs nebija vajadzīgs slēpties.

Pāris nedēļas vēlāk, mēnešreizes man tā arī neiesākās.

Papus bija pārskaities. Es pat negribu atcerēties, cik ilgi vilkās tā tirāde par to, kāda gan es esot izrādījusies muļķe. Kasumi mēģināja iejaukties un apturēt viņu, bet pirmo reizi mūžā es redzēju, ka kāds viņu ignorē.

Es? Es tur vienkārši sēdēju, knibināju nagus un skaitīju plankumiņus sienu tapetēs. Nebija jau ko īsti klausīties, pamatā tā bija cikliska atkārtošanās par vienu un to pašu tēmu, kāda gan es esmu muļķe, un kā gan es nākotnē atradīšu sev līgavaini, ja vairs neesmu šķīsta jaunava. 

Kad viņam aptrūkās elpa, un papus beidzot apklusa, es nolēmu, ka man šai sakarā arī ir ko teikt.

"Visu pateici, vai arī vēlies vēl pāris stundas pakliegt uz mani, pirms uzklausīt?"

Mirkli likās, ka papus patiesi sāks visu no sākuma. Tomēr viņš savaldījās, un es turpināju.

"Es biju kopā ar kādu, ko es mīlēju, un kas mīlēja mani vairāk par visu pasaulē. Viņš mani pasargāja tad, kad labākais, uz ko bija spējīgs mans tēvs, bija aizsūtīt mani pie radiem, un cerēt, ka ar to būs diezgan. Viņš pievērsa man vairāk uzmanības trīs mēnešos, kā tu pēdējos trīs gados. Un viņš man apsolīja, ka, kad būs pabeidzis savu ceļojumu, kas bija apsolīts viņa viņsaulē aizgājušajai mātei, ka viņš tad mani uzmeklēs. Viņš bija pret mani godīgs, tēvs, kas ir kaut kas vairāk nekā tas, uz ko tu biji spējīgs pēdējos gados. Ja vien viņš būtu varējis lūgt mani apprecēties, es ar lielāko prieku būtu teikusi - jā! Tā ka, tici, tēvs, ja vien Ranma Saotome lūgtu mani doties viņam līdzi, es to nekavējoties darītu. Vismaz viņš vienmēr bija pietiekami saprātīgs, lai uzklausītu arī manu viedokli. Kaut kas, ko es vēlētos kaut reiz tev būt spējīgam. Lai gan, tas laikam jau tomēr ir par daudz prasīts no cilvēka, kam būtu vajadzējis parūpēties par mani pēc mātes nāves."

To pateikusi, es devos augšā uz savu iztabu izraudāties.

Vēlāk pie manis ienāca Kasumi. Viņa man pateica, ka savās dusmās es biju palaidusi garām šoku un pārsteigumu mūsu tēva sejā. Turklāt, tas nenotika pēc mana pēdējā paziņojuma. Tas bija noticis, kad es pieminēju tā vīra - un nē, es nekļūdījos, manās acīs Ranma bija īsts vīrs - vārdu, kad mūsu tēva dusmas bija izplēnējušas kā gaiss no caurdurta balona. Kasumi vēl piebilda, ka tēvs bija palicis tur murminām kaut ko nesaprotamu par skolu savienošanos un solījumiem.

Nabaga Kasumi, viņai nācās ķert mani ciet, lai es dusmās nesāktu sist pieri pret galdu. Man būtu vajadzējis to saprast, jau toreiz, pirmajā dienā, kad Ranma nosauca man savu cīņas skolu, bet es biju tā endorfīnu apreibināta, ka palaidu to gar ausīm.

Protams, ka mūsu tēvi pazina viens otru! Kādas gan izredzes, ka divas dzimtas, kas piekopj tik eksotisku cīņas novirzienu kā ‘Der It Viss', varētu viena otru nepazīt?

Un, ja vien var ticēt papus murmināšanai, tad viņš jau bija paguvis vienu no mums trim saderināt ar Ranmu Saotome.

Nu ko, izskatās, es uzvarēju sacensībās, pat nezinot, ka piedalos tajās.

Tā nu es un Akane abas atgriezāmies Furinkanā. Tā kā tēvs tagad pasniedza privātstundas dojo, pat cītīgāk nekā pirms mātes nāves, naudas mums īsti vairs netrūka. Patiesībā, saradās pat vesels bars gribētāju trenēties, vairāk gan, lai varētu uzrunāt manu māsu. Viens no viņiem, puisis vārdā Guss, bija visvārgākais, bet arī visneatlaidīgākais. Pat Tatevaki mēģināja pieteikties, un pēc tam pasludināja to idiotisko ‘uzrunu tautai', ka tam, kas vēlēsies iet uz satikšanos ar Akani, vispirms viņa bus jāuzvar cīņā.

Gan mana jaunākā māsa, gan mans papus ātri tam pielika punktu, pilnīgi nepārprotami - vismaz tiem no mums, kam ir smadzenes galvā - paskaidrojot tam ‘samuraju reliktam', ka viņam nav ne mazāko tiesību ko tādu darīt, un, ja tas atkārtosies, viņi vērsīsies pie Kuno dzimtas, apsūdzēt viņu par goda laupīšanu, un pieprasīs apvainotāja sepuku.

Jā, es saprotu, ko jūs domājat - Akane un racionāla domāšana? Nu redz, ar visu to jezgu, kas savērpās ap mani, manai māsai nācās steigšus palikt pieaugušākai. Akanei nācās iemācīties savaldīt savu bērnišķīgo temperamentu un sākt uzvesties atbildīgi, jo vairāk tāpēc, ka nebija blakus manis, kas viņu pamanītos izvilkt no nepatikšanām. Trīs mēneši mazgadīgo kolonijā par miesas bojājumu nodarīšanu arī par ļaunu nenāca.

Taču, pirms mana grūtniecība palika pavisam redzama, man bija palikusi vēl viena neizdarīta lieta. Es gribēju uzmeklēt, kur ir apglabāta Ranmas māte. No Ledus Karalienes laikiem man vēl bija palikuši šādi tādi kontakti, tāpēc es izmantoju tos, lai varētu sameklēt un aiziet apciemot mana bērna vecmāmiņas atdusas vietu.

Iedomājieties to šoku, kad es atklāju, viņa ir dzīva?

Protams, es devos turp, tas pat, izrādījās, bija tepat netālu no mūsu Nerimas rajona, un mēs satikāmies.

Nodoka bija ļoti pārsteigta un priecīga uzzināt jaunumus par dēlu, un sajūsmā par tām dažām manā rīcībā esošajām Ranmas fotogrāfijām. Viņa burtiski tvēra katru manu vārdu, kad es stāstīju par Ranmu un mani. Kad es pastāstīju par Nekokenu, es varu apzvērēt, viņa kvēloja burtiski nevis pārnestā nozīmē. Tāpat kā par Ranmas sākotnējo attieksmi pret sievietēm, par to, kā viņu vazāja apkārt neprasot piekrišanu, un pat par to, kā Ranmas tēvs ar viņu apgājās.

Nākamajā dienā uzzinot, ka Nodoka gatavojas šķirties, es nebiju īpaši pārsteigta.

Un, kad viņa uzzināja, ka esmu stāvoklī, viņas uzvedība mainījās vēl trakāk. Goda vārds, līdz šim es biju domājusi, ka tāda ‘Mazbērnu gaidīšanas deja' ar vēdekļiem ir kaut kas, ko izdomājuši mangaki, lai savās mangās pārspīlēti uzsvērtu vecvecāku mīlestību.

Nodoka burtiski ievācās mūsu mājās, pavadīja visu savu brīvo laiku ar mani, palīdzēja man ar grūtnieču vingrojumiem un svara ievērošanu, lai es pārāk neuzbarotos grūtniecības laikā. Tā ka tas bija lieliski, ka man bija tāds atbalsts. Ja godīgi, es domāju, viņa bija arī tas iemesls, kāpēc Kasumi beidzot iestājās medicīnas universitātē. Māsa nepārcēlās uz kopmītnēm, viņa izlēma braukāt uz mācībām no mājām, tomēr tas bija liels solis patstāvīgas dzīves virzienā. Lai arī darbi daktera Tofu klīnikā, kur viņa pieteicās iziet interna praksi, pirmajos mēnešos smagi kritās, nabaga Ono sākot uzvesties muļķīgi katru reizi, kad Kasumi tur ieradās, ‘Mamma Masaki' - Nodoka izlēma pieņemt atpakaļ savu pirmslaulību uzvārdu - pamanījās šo neprātu no lāga daktera pamazām izdeldēt.

Un tad piedzima mazā Kimiko. Laikam tā bija vienīgā reize, kad es biju patiesi pārskaitusies uz Ranmu. No otras puses, kad tu mēģini trīs ar pus kilogramus smagu mazuli izspiest ārā pa eju, kas parasti ir daudz mazāka, tas var likt tev sāpju un šoka iespaidā pateikt daudz ko tādu, ko tu ikdienā nepateiktu.

Tā nu mēs esam nonākuši līdz šodienai. Es palīdzu Kimiko apgūt vārdus. Mazajai ir manas smadzenes un Ranmas apķērība apgūt to, ko viņa kaut reizi ir redzējusi.

Tomēr pat Kimiko jūt manas bailes. Man bija slikts sapnis, pirms pāris mēnešiem. Es redzēju, kā Ranma ar tēvu ierodas kalnu ieskautā ielejā, kurā bija redzami simtiem ūdens lāmu, katrā no tām saspraustas bambusa kārtis. Genma uzlēca un nostājās kārts galā, un kaut ko sacīja, iespējams, izaicinot Ranmu pievienoties viņam.

Es sajutos lepna, redzot, ka Ranma atsakās to darīt. Ka viņš kaut ko asi atcērt tēvam un pagriežas, lai aizietu.

Genmu tik viegli atšūt nebija iespējams, un viņš uzbruka Ranmam, sagrābjot un ielidinot ūdens lāmu starpā. Es sastingusi vēroju, kā Ranma mēģina tikt ārā no turienes, prom no kārtējā idiotisma, ko viņa tēvs bija izdomājis. Vienbrīd pat likās, ka viņam tas izdosies, jo pēc pamatīga spēriena Genma pats ievēlās vienā no ūdens lāmām. Ranma diemžēl nepaguva paspert pat pāris soļus, kad no tās lāmas iznira milzu panda un atkal uzbruka viņam.

Un tad Ranmu iemeta citā ūdens lāmā.

Es atceros, kā sapnī iekliedzos cik spēka un lidoju pie viņa, pie tās vietas, kur pazuda mans Ranma.

Es redzēju, kā no ūdens iznirst rudmataina meitene. Es būtu nodomājusi, ka tā ir kāda cita meitene, kas nepamanīta tur iekļuvusi, ja vien viņai mugurā nebūtu Ranmas treniņtērps, ja vien viņas rudie mati nebūtu saņemti tādā pat bizītē, sasietā ar to pašu manis dāvāto matu lentu. Es izdzirdēju Ranmas kliedzienu, iekliedzos pati un pamodos. Blakus man raudāja Kimiko, apgalvojot, ka mammai ir skumīgi, ka mammai ir bail. Nākamās pāris dienas viņa atsacījās gulēt citur kā vien man blakus gultā.

Bet, vispār, man nu ir jāiet. Papus sauc mūs visus kopā, viņam esot kaut kas ļoti svarīgs pasakāms mums visām. Un Masaki kundze arī izskatās varen satraukta. Divi gadi. Apaļi divi gadi.

"Mammu?"

Pat Kimiko ir sajutusi to noskaņu gaisā. Es varu tikai pasmaidīt. Mans princis atgriežas mājās.

Kas zina, varbūt ka mēs pat apprecēsimies.

Es gan pagaidām uz to vēl neceru. Es tikai vēlos, kaut viņš atgrieztos, kaut mēs atkal būtu kopā. Pēc tiem murgiem, es tikai vēlos atkal viņu ieraudzīt, vēlos zināt, ka viņš atceras mani.

Ak kami, kā es vēlos, kaut viņš joprojām mani mīlētu!

End Notes:

Ja nu es esmu kaut ko saputrojis, tad padodiet man ziņu. Kaut vai par drukas kļūdām.

Tāpat ja Jums ir domas, kā šo stāstu turpināt vai uzlabot, kritika un ieteikumi ir gaidīti.

Tātad, domājiet, ka man vajadzētu šo stāstu pārvērst par sēriju?

Daiļdarbs pievienots http://www.kurbijkurne.lv/daildarbi/viewstory.php?sid=1039