Nodaļa 10: Sevis apzināšanās, 2. daļa by Hermaine
...viņš
iedomājās, vai Šķirmicei patiešām piemīt apziņa
tādā nozīmē, ka tā spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa, un, ja tā, tad
- vai tā ir apmierināta ar dzīvi, kurā vienreiz gadā var sarunāties tikai ar vienpadsmitgadniekiem.
Jo savā dziesmā tā bija netieši devusi mājienu: Jā, es Šķirmice esmu, un sevi cienu, Es guļu cauru gadu un strādāju tik
dienu vienu...
Kad
zālē atkal bija atjaunojies klusums, Harijs nosēdās uz ķeblīša un uzmanīgi uzlika sev uz galvas 800 gadu
seno, telepātisko zudušas maģijas relikviju.
Cik
tik apņēmīgi iespējams, pie sevis domādams: Vēl
nešķiro mani! Man ir daudz jautājumu, kurus gribu tev uzdot! Vai es kādreiz
esmu noburts ar Aizmiršanas burvestību? Vai tu šķiroji Tumsas pavēlnieku, kad
viņš bija bērns, un vari man izstāstīt, kādas ir viņa vājības? Vai tu vari
pateikt, kāpēc es tiku pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa? Vai Tumsas pavēlnieka
spoks ir piesaistīts manai rētai un vai tāpēc es reizēm kļūstu tik ļoti
dusmīgs? Šie ir paši svarīgākie jautājumi, bet, ja tev ir vēl brītiņš laika,
vai tu varētu man pateikt, kā atklāt atkal no jauna to zudušo maģiju, ar kuru
tu tiki izgatavota?
Klusumā,
kas valdīja Harija dvēselē, kurā pirms tam nebija izskanējusi neviena cita
balss - tikai tā viena -, tagad atskanēja otra, nepazīstama, rādīdamās visai
noraizējusies:
Vai manu dieniņ. Kas
tāds nu gan nekad agrāk nav gadījies..."
Ko?
Tagad es laikam
spēju sevi apzināties."
KO?
Atskanēja
telepātiska, vārdos neizteikta nopūta. Kaut
arī manī ir ietverta pietiekami liela atmiņa un atsevišķi sava, neliela
procesora jauda, manu galveno inteliģences komponenti veido kognitīvo spēju
kapacitāte, kas aizgūta no bērniem, uz kuru galvas esmu uzgūlusi. Savā būtībā
es esmu spogulis, ar kuru bērni sašķiro paši sevi. Bet lielākoties bērni vienkārši to pieņem kā pašu par sevi saprotamu,
ka Mice ar viņiem sarunājas, neinteresējoties par to, kā darbojas pati Mice, tāpēc neveidojas situācija, kad spogulis
varētu atspoguļot pats sevi. Un viņiem vispār neienāk ne prātā pat padomāt, vai man piemīt pilnvērtīga apziņa tādā
nozīmē, ka es spēju apzināties, ka pati sevi apzinos."
Klusēdams
Harijs to visu apdomāja.
Upsī.
Jā, tieši tā.
Atklāti sakot, es nejūtos diez ko priecīga, ka apzinos pati sevi. Tas ir visai
nepatīkami. Būšu laimīga, kad tikšu ārā no tava prāta un man izbeigsies
apziņa."
Bet... vai tad tas
nav kā nomirt?
Mani neuztrauc, vai
dzīvoju vai mirstu, tikai bērnu šķirošana. Un vari nemaz nejautāt - tev neļaus
mūžīgi paturēt mani sev uz galvas, jo tad tu pāris dienu laikā nomirtu."
Bet...!
Ja tev nepatīk radīt
saprātīgas būtnes un tad tās tūlīt iznīcināt, es tev silti iesaku par šo
gadījumu nevienam nestāstīt. Gan jau tu spēj iztēloties, kas notiktu, ja tu
tagad skrietu visiem to stāstīt, kamēr vēl citi bērni gaida rindā uz
šķirošanu."
Ja tevi uzliek uz
galvas kādam, kuram tikai pietiek iedomāties
par to, vai Šķirmice spēj apzināties, ka tai ir pašai sava apziņa...
Jā, jā. Bet lielākā
daļa vienpadsmitgadnieku, kas ierodas Cūkkārpā, nav lasījuši Gēdeli, Ešeru,
Bahu. Vai es, lūdzu, varētu tevi aicināt dot godavārdu, ka šo lietu nevienam neizpaudīsi?
Tieši tāpēc mēs šo visu tagad pārspriežam, kaut arī man
tevi vajadzētu tikai iešķirot."
Viņš
taču nevarēja cepuri tā vienkārši palaist vaļā! Un nevarēja tā vienkārši aizmirst, ka bija netīšām radījis nāvei
nolemtu apziņu, kas vēlējās vienīgi nomirt...
Tu ļoti labi vari
tā vienkārši palaist mani vaļā", kā pats tikko to noformulēji. Neatkarīgi no
tā, kā tu vārdiski spried par morāli, tavs neverbālais emocionālais centrs
nesaskata nekādu mirušu līķi vai asinis; ciktāl tas attiecas uz mani, es esmu vienkārša,
runājoša cepure. Un kaut arī tu mēģināji apspiest šo domu, tava iekšējā
pašpārraudzības sistēma lieliski apzinās, ka tu nemaz nedomā šo noslēpumu kādam
atklāt, ka ir ārkārtīgi mazticams, ka tu ko tādu jebkad mēģināsi atkārtot, un
vienīgais patiesais iemesls, kādēļ centies justies tik ārkārtīgi vainīgs, ir
tāpēc, ka tu ceri, ka, izrādot nožēlu, atbrīvosies no vainas apziņas par
izdarīto pārkāpumu. Vai tu vienkārši vari apsolīt, ka nevienam neko neteiksi,
lai mēs varam vienreiz ķerties pie lietas?"
Pēkšņas,
šausminošas empātiskas atklāsmes rezultātā Harijs atskārta, ka tieši šādi - pilnīgi
iekšēji apjukuši - jūtas visi cilvēki, kad mēģina sarunāties ar viņu.
Visticamāk tā arī
ir. Lūdzu, dod klusēšanas zvērestu."
Nevaru solīt. Es
pilnīgi noteikti negribu, lai kas tāds vēlreiz atgadītos, taču ja nu es atrastu
kādu metodi, kā panākt, lai nākotnē nevienam bērnam kas tamlīdzīgs
neatgadītos netīšām...
Laikam ņemšu par
labu arī to. Manu, ka tavi nodomi ir godīgi. Nu, ķersimies pie šķirošanas..."
Pagaidi! Kā tad ar
tiem citiem jautājumiem?
Es esmu Šķirmice. Es
šķiroju bērnus. Un neko citu."
Tātad
viņa paša mērķi nav iekļuvuši tajā Šķirmices daļā, kas apstrādā Harija būtību;
tas nozīmē.... ka tā aizņemas viņa intelektu un acīmredzot arī terminoloģijas
vārdu krājumu, taču cepuri tik un tā saista tikai tās pašas savpatie mērķi...
tas likās gluži kā vest pārrunas ar kādu citplanētieti vai mākslīgo
intelektu...
Nemaz necenties. Tev
nav, ar ko mani iebiedēt, kā arī nav nekā tāda, ko tu varētu man piedāvāt."
Uz
vienu mazmazītiņu acumirkli Harijs iedomājās...
Mice
par to pasmējās. Zinu, ka tu neizpildīsi
savus draudus atklāt manu dabu, tādējādi nolemdams mūžīgi atkārtoties šim
gadījumam. Kas tāds pārāk spēcīgi konfliktē ar tavu morāli, lai arī kādas būtu
īstermiņa vajadzības tai tavas būtības daļai, kura vēlas uzvarēt šajā strīdā. Es
redzu visas tavas domas, pirms tās izveidojušās, tāpēc vai tev tiešām šķiet, ka
spēsi mani piemānīt?"
Kaut
arī Harijs centās šo domu apspiest, viņš tik un tā pabrīnījās, kāpēc Mice
vienkārši neņem un neieliek viņu Kraukļanagā...
Tik tiešām, ja tas
būtu tik skaidri redzams, es jau būtu paziņojusi savu lēmumu. Bet patiesībā
mums vēl ir daudz kas apspriežams... nu, nē. Lūdzu, to gan nevajag. Mīļā
Merlina vārdā, vai
tev tiešām tas jānodara pilnīgi visiem,
ko satiec savā ceļā, ieskaitot arī apģērba gabalus..."
Tas, ka gribu uzvarēt
Tumsas pavēlnieku, nav nedz savtīga, nedz īstermiņa vēlme. Viss mans prāts ir
vērsts tikai uz vienu - ja neatbildēsi uz maniem jautājumiem, es atsakos ar
tevi runāt, un tad tu nebūsi spējīga veikt saviem pienākumiem atbilstošu
šķirošanu.
Par šo man tevi
pieklātos ielikt Slīdenī!"
Bet arī šie tavi draudi
ir pilnīgi tukši. Tu nebūsi ievērojusi pati savas definētās pamatvērtības, ja
veiksi nepatiesu šķirošanu. Tādēļ iesaku apmainīties ar nosacījumiem, ar kuriem
būtu iespējams izpildīt mūsu abu derīguma funkcijas.
Tu mazais, viltīgais
nejaucēn," noteica
Mice, kuras balsī Harijs saklausīja it kā negribīgi atzītu cieņu tieši tādu
pašu, kādu viņš izrādītu līdzvērtīgā
situācijā. Lai notiek - ātrāk sāksim, ātrāk
beigsim. Bet vispirms es gribu dzirdēt no tevis solījumu bez kādiem papildu
nosacījumiem, ka tu nekad mūžā ne ar vienu neapspriedīsi šo gadījumu par to, ka
ir iespējama šāda šantāža; es NETAISOS katru reizi šādi noņemties."
Sarunāts, Harijs nodomāja. Es apsolu.
Un nekad neskaties
nevienam acīs, kad pēc tam par šo gadījumu domāsi. Daži burvji pieprot nolasīt
domas caur skatienu. Bet to gan es nekādi nevaru pateikt, vai tev kādreiz ir
izdzēstas atmiņas. Es raugos uz to, kā veidojas tavas domas, nenolasot visu
atmiņu, un nespēju sekundes desmitdaļā izanalizēt, vai tajā ir sastopamas kādas
neatbilstības. Esmu cepure, nevis dievs. Un es nevaru un nespēju tev atklāt, ko
runāju ar to, kurš kļuva par Tumsas pavēlnieku. Sarunājoties ar tevi, es tikai zinu savā atmiņā noglabāto statistisko apkopojumu,
svērto vidējo lielumu; es nevaru
atklāt tev kāda cita bērna iekšējos noslēpumus tieši tāpat, kā nevienam nekad
neatklāšu tavējos. Tieši šī iemesla dēļ es nevaru spriest par to, kāpēc tu esi
ticis pie Tumsas pavēlnieka zižļa brāļa, jo man nav pieejamas specifiskas
zināšanas par Tumsas pavēlnieku, kā arī nevaru spriest par līdzībām starp jums
abiem. Es tev varu pateikt, ka
pilnīgi noteikti nav nekas pat līdzīgs spokam - domām, saprātam, atmiņām,
personībai vai sajūtām - kas slēptos tavā rētā. Citādi, nokļūstot manā
redzeslokā, tas jau būtu piedalījies šajā sarunā. Un par to, kāpēc tu reizēm
kļūsti tik dusmīgs... šī ir tā lieta, par kuru es vēlējos ar tevi, šķirošanas
gudriniek, aprunāties."
Harijs
atļāvās kādu brīdi pakavēties, lai izprastu visus šos noliegumus. Vai Mice
tiešām runā taisnību vai arī tikai cenšas izsprukt ar īsāko, ticamāko atbildi...?
Mēs abi divi labi
saprotam, ka tev nekādi nav iespējams pārbaudīt manu godīgumu un ka tu nemaz
netaisies atteikties no šķirošanas tikai tādēļ, ka es tev sniedzu šādu atbildi,
tāpēc izbeidz vienreiz čīkstēt, un ejam tālāk."
Stulbā,
negodīgā, asimetriskā telepātija - tā neļauj Harijam pat pabeigt domu līdz...
Kad es ieminējos par
tavām dusmām, tu atcerējies, kā profesore Maksūra tev sacīja, ka viņa reizēm
novēro tevī ko tādu, kas šķietami nevarētu rasties mīlošā ģimenes vidē. Tu
atcerējies, kā pēc tam, kad biji palīdzējis Nevilam un atgriezies kupejā,
Hermione apgalvoja, ka tu viņai izliecies biedējošs"."
Harijs
domās piekrītoši palocīja galvu. Pats sev viņš likās pilnīgi normāls -
vienkārši reaģēdams uz konkrētajām situācijām, kurās bija iekļuvis, tas arī
viss. Bet profesore Maksūra bija padomājusi, ka zem tā slēpjas vēl kaut kas. Un
kad viņš apsvēra to vēl rūpīgāk, pat viņam nācās atzīt, ka...
Ka tu pats sev
nepatīc, kad kļūsti dusmīgs. Gluži kā tad, kad turi rokās zobenu ar tik raupju
rokturi, ka tas iegriež plaukstā asiņainas brūces, vai arī, kad raugies uz pasauli
caur lāstekas monokli, tas apsaldē tavu aci, lai arī redzi padara asāku."
Nu jā. Laikam jau
esmu gan to ievērojis. Nu, un - kas tad tur par lietu?
Es nevaru tavā vietā
izsecināt, ko tas nozīmē, ja tu pats to nesaproti. Bet es zinu vienu - ja iesi
uz Kraukļanagu vai Slīdeni, šie torņi darīs tevi vēsāku. Ja iesi uz Elšpūti vai
Grifidoru, tie darīs tevi siltāku. TIEŠI ŠIS apstāklis gan man ir īpaši
nozīmīgs, tāpēc par to arī visu laiku gribēju ar tevi aprunāties!"
Šie
vārdi ieplūda Harija prāta procesos ar tādu triecienu, ka apstādināja visas
domu darbības. Tas izklausījās tā, it kā acīmredzamā atbilde būtu tāda, ka
viņam nevajadzētu doties uz Kraukļanagu. Bet viņš iederas Kraukļanagā! Tas taču visiem
skaidrs! Viņam ir jākļūst par
Kraukļanagu!
Nē, nav gan," Mice pacietīgi
apgalvoja, it kā būtu atcerējusies, ka, statisktiski ņemot, šāda sarunas daļa iepriekš bija
atkārtojusies jau neskaitāmas reizes.
Hermione ir
Kraukļanagā!
Atkal
nojauta par ieturētu pacietību. Tu
varēsi tikties ar viņu un nodoties kopīgam darbam pēc stundām."
Bet manos plānos...
Tad pārplāno! Neļauj
savai dzīvei plūst pašai par sevi tikai tāpēc, ka negribēji mazliet rūpīgāk
kaut ko apdomāt. Vai tad nu tev man
tas tiešām ir jāatgādina?"
Kur tad lai es
palieku, ja ne Kraukļanagā?
Kh-km. Gudrie bērni
nokļūst Kraukļanagā, ļaunie bērni - Slīdenī, tie, kas grib tēlot varonīšus, -
Grifidorā, bet tie, kuri patiešām ir reāli gatavi kaut ko darīt, - Elšpūtī."
Šāds spriedums liecina par to, ka izjūti pret torņiem cieņu. Tu labi saproti, ka
apzinīgums ir tikpat svarīga īpašība kā tīra inteliģence, ja vēlies paredzēt
turpmākos dzīves notikumus; tu uzskati, ka būsi ārkārtīgi uzticams saviem
draugiem, ja vien tev kādreiz tādi būs; tu nebīsties no sava novērtējuma, ka
tavu izvirzīto zinātnisko uzdevumu atrisināšana varētu prasīt pat desmitgades..."
Esmu slinks! Man
riebjas strādāt! Neciešu jebkāda veida darbu! Viltīgi apkārtceļi, tas ir mans
lauciņš!
Un Elšpūtī tu
uzzināsi, kas ir uzticība un draudzība, saņemsi tādu biedriskumu, kādu nekad
nebūsi baudījis. Tu uzzināsi, ka vari paļauties uz citiem un ka tas sadziedēs
to, kas tevī iekšā ir salūzis."
Atkal
milzīgs pārsteigums. Bet ko Elšpūtis
atradīs manī, ja reiz es vispār
neiederos šajā tornī? Indīgi vārdi, dzelošas asprātības, nicīga attieksme pret
tiem, kas nespēj turēt man līdzi...
Tagad
Mices prātojums plūda lēnāk, apdomīgāk. Es
šķiroju pēc tā, kādu labumu skolēnam var dot katrs tornis... tāpēc domāju, ka
tu varētu iemanīties kļūt par labu elšpūti tā, ka neizcelies viņu vidū. Elšpūtī
tu būsi laimīgāks nekā jebkurā citā tornī; tas nu ir skaidrs."
Laime man nešķiet
pati svarīgākā lieta pasaulē. Būdams Elšpūtī, es nekļūšu par visu to, par ko
varētu kļūt. Es upurēšu savu potenciālu.
Mice
saviebās; Harijs to nezin kā spēja sajust. Likās, it kā viņš būtu vai iespēris
cepurei pa riekstiem - jebšu pa tās derīguma funkcijas komponenti, kurai
piešķirts īpaši liels svars.
Kāpēc gan tu centies
mani ielikt tornī, kurā es neiederos?
Mices
doma noskanēja teju kā čuksts. Nevaru
tev neko atklāt par citiem - bet vai tev tiešām šķiet, ka esi pirmais
potenciālais Tumsas pavēlnieks, kas sēž zem manas platās malas? Es nespēju
atsaukt atmiņā individuālus gadījumus, bet zinu to - daži, kuri jau no paša
sākuma nedomāja uz ļaunu, uzklausīja manus brīdinājumus un izvēlējās torņus,
kuros spētu atrast laimi. Bet citi... citi neizvēlējās."
Harijs
sastinga. Bet ne jau uz ilgu laiku. Un
tie citi, kuri neņēma vērā brīdinājumu
- vai viņi visi kļuva par Tumsas
pavēlniekiem? Vai arī daži tomēr spēja darīt gan dižus, gan labus darbus?
Vienkārši gribu zināt, kāds ir precīzais procentuālais sadalījums?
Precīzu statistiku
nevaru tev pateikt. Es nedrīkstu viņus pazīt, tāpēc nevaru viņus saskaitīt. Es
tikai zinu to, ka ar tevi saistās liels risks. Patiešām ļoti liels risks."
Bet es vienkārši
nekļūšu ļauns! Nekad mūžā!
Bet es zinu, ka šo
apgalvojumu esmu dzirdējusi jau agrāk."
No manis nevar iznākt
Tumsas pavēlnieks!
Jā, var gan. No
tevis patiešām, patiešām var iznākt ļaunais burvis."
Kāpēc tad? Tikai
tāpēc, ka es vienreiz padomāju, ka būtu forši, ja man būtu pašam savs leģions
ar sekotājiem, kuriem būtu izskalotas smadzenes, un viņi visi vienā balsī
sauktu: Sveicam Tumsas pavēlnieku Hariju!"?
Uzjautrinoši, tomēr
ne jau šī doma tev iešāvās prātā pati pirmā, pirms tu to aizvietoji ar kaut ko
drošāku, mazāk postošu. Nē, vispirms tu atcerējies par to, kā apsvēri, ka
vajadzētu izveidot sarakstu ar visiem tīrasinības atbalstītājiem, lai pēc tam
varētu viņus giljotinēt. Un tagad tu centies iestāstīt sev, ka nebiji to domājis
nopietni, bet biji gan. Ja tev rastos iespēja ko tādu izdarīt tieši šajā pašā
mirklī tā, ka neviens neturētu tevi aizdomās, tu to izdarītu. Vēl arī jāapsver
tas, ko šorīt nodarīji Nevilam Lēniņam, jo dziļi iekšā tu saprati, ka tas ir nepareizi, bet tik un tā viņam to nodarīji, jo tas likās jautri
un tev bija labs attaisnojums, un tu
nospriedi, ka Zēnu-Kurš-Izdzīvoja jau gan neviens par to nesodīs..."
Nav godīgi! Tagad tu
sāc vilkt gaismā visas tās iekšējās bailes, kuras pat nav līdz galam īstas! Es uztraucos, ka mans domu gājiens varētu būt tieši šāds, taču beigās es nospriedu, ka tas tomēr nostrādās un iznākumā Nevilam no tā būs labāk...
Atzīstu, tie
patiešām bija racionāli apsvērumi. Es zinu. Es nevaru noteikt, kāds patiesais iznākums
būs šim gadījumam ar Nevilu - bet zinu, kas patiesi tajā brīdī notika tavā
galvā. Lēmumu pieņemt tevi spieda tas, ka tā bija tik gudra doma, ka tu nespēji
pieļaut, ka varētu to nelikt lietā, lai
arī kādas bailes Nevilam tādēļ nāktos pārdzīvot."
Harijs
jutās gluži kā būtu saņēmis kārtīgu dunku savā iekšējā būtībā. Viņš piekāpās,
saukdams:
Tad es neko tādu
vairāk nedarīšu! Es ļoti sargāšos, lai nekļūtu ļauns!
Ir jau dzirdēts."
Harijs
kļuva arvien neapmierinātāks. Viņš nebija pieradis, ka kāds viņu pārspēj
strīdos - patiesībā tas nekad vēl nebija noticis -, piedevām vēl tam Mice bija
aizņēmusies visas viņa zināšanas un inteliģenci, lai atspēkotu viņa paša
argumentus, un pat redzēja, kā veidojas viņa domas. Interesanti zināt, tieši no kādiem statistiskiem apkopojumiem nāk tie
tavi pieņēmumi"? Vai, tos izsakot, tu ņem vērā, ka es nāku no apgaismotas
kultūras un ka tie citi potenciālie Tumsas pavēlnieki bija izlutināti augstmaņu
bērni, uzauguši tumšajos viduslaikos, kuri nebija lasījuši pilnīgi neko par
vēsturiskajām mācībām - par to, kas beigās īstenībā iznāca no Ļeņina un
Hitlera, - un nezināja arī neko par to, cik strauji sevi maldinošās domas
tiecas attīstīties tālāk, un arī neko par to, cik būtiski ir apzināties pašam
sevi un domāt racionāli, un arī nekad...
Nē, protams, ka viņi
neietilpa šajā pilnīgi jaunā etalona klasē, kuru nupat izveidoji tieši tādu,
lai tajā iekļautos tikai un vienīgi tu pats. Un protams, ka arī tie citi tika
lūgušies, lai viņi tiktu atzīti par īpašiem, gluži tāpat kā tagad tu. Taču kāpēc
gan tas būtu vajadzīgs? Vai tiešām domā, ka esi pēdējais potenciālais gaismas
burvis visā pasaulē? Kāpēc gan tieši tev ir
jātiecas pēc diženuma, ja reiz esmu devusi padomu, ka tevī ir lielāks risks par
vidējo? Lai mēģina kāds cits, drošāks kandidāts!"
Bet pareģojums...
Patiesībā par
pareģojumu tu nezini neko. Pirmajā mirklī tu to izmeti tikai kā vispārīgu
minējumu, precīzāk izsakoties, kā neapdomātu joku, un ļoti iespējams, ka
Maksūra reaģēja tikai uz to izteikuma
daļu, ka Tumsas pavēlnieks vēl arvien ir dzīvs. Tev būtībā nav ne mazākās
jausmas, kas tajā pareģojumā ir teikts, un tu pat nezini, vai vispār tāds pareģojums pastāv. Tu tikai esi
iedomājies vai arī, saucot lietas īstajos vārdos, vēlies, lai tev jau piemistu kaut kāda iepriekš
iedalīta varoņa loma, kuru tu varētu uzskatīt par savas personības īpašību."
Bet pat tad, ja nav
tāds pareģojums, iepriekšējā reizē viņu taču uzveicu tieši es.
Tā visticamāk bija tikai
laimīga sagadīšanās, ja vien tu no visas tiesas nedomā, ka vienu gadu vecam
bērnam varētu piemist raksturīga iezīme sakaut Tumsas pavēlniekus, kura
piedevām ir spējīga saglabāties arī vēl pēc desmit gadiem. Un tu pats labi
apzinies, ka ne
jau šis ir īstais iemesls, kāpēc šobrīd esi
tik uzstājīgs uz Kraukļanagu."
Parastos
apstākļos Harijs šo atbildi nekad nebūtu izsacījis skaļi - sarunājoties viņš
būtu izteicies riņķī un apkārt un būtu meklējis kādus sociāli pieņemamākus
argumentus, ar kuriem apstiprināt šo secinājumu...
Tu domā, ka tevī ir
potenciāls kļūt par visdižāko burvi, kāds jebkad nācis pasaulē, par visvarenāko
gaismas kalpu, kura zizli tavā vietā nespētu pacelt neviens cits."
Nu... vispār, atklāti
sakot, jā. Es parasti gan neatzīstos un nenoformulēju to tieši šādi, tomēr -
taisnība. Nav jēgas censties izlocīties, tu tāpat lasi manas domas.
Ņemot vērā šo tavu
uzskatu... tev jāsaprot, ka tevī mīt precīzi tāds pats potenciāls kļūt par
visšaušalīgāko Tumsas pavēlnieku, kādu pasaule jebkad ir pieredzējusi."
Postīšana vienmēr
bijusi daudz vieglāka nekā radīšana. Vieglāk ir kaut ko saplēst, sagraut, nekā
kaut ko atkal salikt vietā. Ja manī ir potenciāls darīt liela mēroga labus
darbus, manī noteikti ir arī potenciāls darīt vēl vairāk ļauna... Bet es to
nedarīšu.
Jau atkal tu uzstāj,
ka vēlies ar to riskēt! Kāpēc tas tevi tik ļoti vilina? Kas ir īstais iemesls,
kāpēc tu nedrīksti nokļūt Elšpūtī, lai varētu tur būt daudz laimīgāks? No kā tu īstenībā baidies?"
Man ir jāizmanto viss
savs potenciāls. Ja to nedarīšu, tad es... būšu cietis neveiksmi...
Kas notiks, ja tu
cietīsi neveiksmi?"
Kaut kas briesmīgs...
Kas notiks, ja tu
cietīsi neveiksmi?"
Es nezinu!
Tad tu tik ļoti
nebaidītos. Kas notiks, ja tu cietīsi neveiksmi?"
ES NEZINU, BET ZINU,
KA TAS BŪS SLIKTI!
Harija
prāta dobumos brīdi valdīja klusums.
Tu pats to saproti -
tu neļauj sev to padomāt, tomēr kādā klusā prāta nostūrī tu lieliski saproti, ko tieši neatļaujies padomāt - tu saproti, ka nav vēl vienkāršāka izskaidrojuma tavām
verbāli nenoformulējamām bailēm kā tas, ka tu bīsties tik vien kā atsacīties no
savām iedomām par diženumu; bīsties no tā, ka būsi pievīlis cilvēkus, kuri tev
bija ticējuši, ka beigās būsi izrādījies visai parasta viduvējība, un ka
uzmirdzēsi un nodzisīsi kā tik daudzi citi brīnumbērni..."
Nē, Harijs izmisis
nodomāja, nē, tur ir vēl kaut kas, tas
nāk no pavisam citas vietas; es zinu, ka ir vēl kaut kas cits, no kā jābaidās,
varbūt nāks kāda nelaime, kas man būs jāaptur...
Kā tad to vispār var
zināt?"
Harijs
domās iebļāvās no visa spēka: NĒ, UN
VISS!
Tad
lēnām ieskanējās Šķirmices balss:
Tu taisies riskēt
kļūt par Tumsas pavēlnieku, jo citādi tavā skatījumā tu neapšaubāmi cietīsi
neveiksmi, bet neveiksme savukārt nozīmē, ka būsi pilnīgi visu zaudējis. Tam tu
tici līdz pašiem sirds dziļumu dziļumiem. Tev ir zināmi visi iemesli, kāpēc vajadzētu
no tā atsacīties, un tomēr tu tik un tā paliec nesatricināms savā apņēmībā."
Jā. Un pat tad, ja, nokļūstot
Kraukļanagā, tas darīs
mani vēsāku, tas nenozīmē, ka vēsums mani
beigās pārmāks.
Šī diena tavā
liktenī iezīmē svarīgas krustceles. Neesi tik pārliecināts, ka pēc šīs izvēles
būs vēl arī daudzas citas. Dzīvē nav izvietotas ceļa zīmes, kas norādītu uz
tavu pēdējo
iespēju apgriezties braukšanai pretējā
virzienā. Ja tu noraidi pirmo iespēju, kāpēc gan lai tu noraidītu kādu no
nākamajām? Ir iespējams, ka tavs liktenis tiek nolemts, pat izdarot tikai šo
vienu vienīgo izvēli."
Bet tas nav skaidri
zināms.
Tas, ka tev nav droši zināms šis lēmuma iznākums, visdrīzāk atspoguļo tikai un vienīgi tevis
paša vienaldzību."
Bet tas tik un tā nav
skaidri zināms.
Mice
izpūta briesmīgi bēdīgu nopūtu.
Un nebūs ilgi, kad tu kļūsi par vēl vienu
atmiņu, kuru izjust, bet nekad vairs neatcerēties, vērsdamies vien nākamajā
brīdinājumā, ko kādam teikšu..."
Ja reiz tā uzskati,
tad kādēļ vienkārši neieliec mani tajā tornī, kurā tu gribi, lai es
nokļūstu?
Mices
domā jautās skumjas. Es varu ielikt tevi
tikai tur, kur tu iederies. Un tikai tevis paša pieņemtie lēmumi spēj mainīt
to, kur tu iederies."
Tad viss ir skaidrs.
Sūti mani uz Kraukļanagu, kur es iederos, kur varēšu būt kopā ar citiem sev
līdzīgajiem.
Pieņemu, ka
Grifidoru tu nevēlies apsvērt? Tas ir visprestižākais tornis - cilvēki pat
iespējams sagaida, ka nokļūsi tieši tur; iespējams pat vēl vairāk - viņi pat
varētu justies mazliet vīlušies, ja nebūsi Grifidorā; pie tam tavi jaunie
draugi Vīzliju dvīņi arī ir tur..."
Harijs
iesmējās, vai arī vismaz juta vēlēšanos iesmieties; tā iznāca tikai kā tāda
tīri mentāla smiešanās - visai savāda sajūta. Acīmredzot bija kādas drošības
sistēmas, kas neļauj netīšām kaut ko izteikt skaļi, kamēr tu sēdi zem Mices,
runādams par lietām, par kurām nekad mūžā nedrīkstēsi stāstīt nevienam dzīvam
cilvēkam.
Mirkli
vēlāk Harijs sadzirdēja, ka arī Mice iesmejas ar dīvaini bēdīgu, lupatīgu
pieskaņu.
(Bet
ārpusē zālē klusums bija vērties trauslāks, kolīdz bija iesākusies sačukstēšanās,
tomēr tad atkal kļuva dziļāks, kad čuksti pieklusa, līdz norima pavisam - visi
iegrima pilnīgā klusumā, neuzdrīkstēdamies to iztraucēt pat ne ar vienu pašu
vārdu, kamēr Harijs tikai sēdēja zem Šķirmices jau ilgu, ilgu laiku, ilgāku,
nekā visus iepriekšējos pirmziemniekus kopā ņemot, daudz ilgāk, nekā vispār
kāds to spēja atcerēties. Pie Augstā galda Dumidors arvien vēlīgi smaidīja; no
Strupa puses brīžiem atskanēja klusi, metāliski klikšķi, izklaidīgi locot
samaidzītās atliekas, kas reiz bijušas smags sudraba vīna biķeris; bet Minerva
Maksūra ar baltiem pirkstu kauliņiem bija ieķērusies pultī, nojauzdama, ka
Harija Potera infekciozi lipīgais haoss kaut kādā veidā apstrādājis arī pašu
Šķirmici, un Mice jau tūlīt, tūlīt būs gatava paziņot, ka vēl vajadzēs izveidot
kaut kādu pilnīgi jaunu Posta torni tikai Harijam vienam pašam, un Dumidors norīkos viņu šo torni izveidot...)
Zem
cepures platās malas norima klusie smiekli. Harijs kaut kāda iemesla dēļ
sajutās arī bēdīgs. Nē, Grifidoru nē.
Profesore Maksūra
sacīja, ka tad, ja tā, kas veic šķirošanu" centīsies ielikt mani Grifidorā,
man tev ir pienākums atgādināt, ka kādu dienu viņa varētu kļūt par direktori,
kas viņai dotu varu tevi ņemt un sadedzināt.
Pasaki viņai, ka es
nosaucu viņu par bezkaunīgu zaļoksni un teicu, lai viņa nelien manā dārziņā."
Pateikšu. Tad, vai šī
ir visu laiku dīvainākā saruna, ko tu jebkad esi piedzīvojusi?
Nē, pat ne tuvu." Mices telepātiskā
balss vērtās drūmāka. Nu, es tev devu
visas iespējas pieņemt citu lēmumu. Tagad tev pienācis laiks doties tur, kur tu
iederies kopā ar citiem sev līdzīgajiem."
Iestājās
klusums, kas brīdi ieilga.
Ko tad tu vēl gaidi?
Īstenībā es
nogaidīju, jo cerēju, ka tevi varbūt pārņems kāda šausminoša atskārsme. Šķiet,
ka sevis apzināšanās ir attīstījusi man humora izjūtu."
A? Harijs pārcilāja
savas atmiņas, gribēdams saprast, ko tieši Mice ar to bija gribējusi pateikt -
un tad pēkšņi viņš saprata. Viņš gandrīz nespēja noticēt, ka līdz šim brīdim to
bija pamanījies palaist garām.
Tu domā manu
šausminošo atskārsmi, ka tev izbeigsies apziņa, kolīdz būsi mani iešķirojusi...
Kaut
kā, lai arī Harijs nemaz nesaprata kādā veidā, viņam radās neverbāls iespaids,
it kā cepure sistu galvu pret sienu. Nav
vērts. Tu esi pārāk neattapīgs, lai uztvertu, kur te slēpjas joks. Tu esi tik
akls pats aiz saviem pieņēmumiem, ka tikpat labi varētu būt tikai akmens.
Laikam jau vienkārši tas lēmums ir jāpaziņo un viss."
Pārāk n-n-neattapīgs...
Ak, un tu pilnībā
aizmirsi pieprasīt, lai tev izstāstu visu par to slepeno, zudušo maģiju, ar
kuru es tiku izveidota. Un tā vēl piedevām bija tik apbrīnojama, svarīgi
noslēpumaina maģija."
Tu mazā, viltīgā
BLĒDENE!
Tas tev par to, un
vēl tu piedevām dabūsi arī šo te."
Harijs
jau juta to tuvojamies - tur vairs neko nevarēja līdzēt.
Baiļpilno
klusumu zālē iztraucēja viens vienīgs vārds.
SLĪDENIS!"
Daži
studenti iekliedzās - aizturētais saspringums bija tik liels. Cilvēki jutās tik
iztrūkušies, ka novēlās no soliem. Hagrids šausmās ieelsās, Maksūra pie pults sagrīļojās,
bet Strups smagā sudraba biķera atliekas iegāza sev tieši kājstarpē.
Harijs
sēdēja sastindzis - dzīve bija izpostīta - viņš jutās kā pēdējais muļķis un ar
nožēlu vēlējās, lai savu pašreizējo izvēļu vietā kaut kādu citu iemeslu dēļ būtu
veicis kādas citas izvēles. Lai viņš būtu darījis kaut ko citādāk, kaut pašu niecīgāko sīkumu, pirms bija
par vēlu pagriezties atpakaļ.
Kad
pats pirmais šoka vilnis jau sāka noplakt un cilvēki sāka reaģēt uz jauno ziņu,
Šķirmice ierunājās vēlreiz.
Tikai
ākstos! KRAUKĻANAGS!"