Mani sauc Andrea Valentaina. Ja jūs šo lasāt, tas nozīmē, ka es vairs neesmu. Nē, es jau neesmu nomirusi, tāpēc nevajag uzreiz pārsteigties ar secinājumiem. Es aizbraucu prom no pilsētas, un būtu labāk, ja jūs mani nemeklētu.

Šajā brīdī es varu iedomāties, ka jūs jau esat sācis prātot, kāpēc gan es aizbraucu prom. Es dzīvoju laimīgā ģimenē, man bija labvēlīga sociālā dzīve, un es mācījos vidusskolas pēdējā klasē. Nav ne mazākā iemesla braukt prom, pareizi? NEPAREIZI. Aizbraukšanai bija vistiešākā saistība ar vampīriem, jā, vampīriem un psihopātiskiem spokiem. Pirms es klāju vaļā visus sīkumus (varu iedomāties, ka jūs jau esat saliecies līks no nepacietības), lūdzu, pasakiet manam mazajam brāļukam, ka viņam absolūti nekādos apstākļos nav atļauts ieiet manā istabā.

Atgriežoties pie galvenā - ja es nebūtu ierakstījusi šos notikumus videolentē, tie būtu izdzisuši no manas atmiņas. Tagad ļaujiet man pastāstīt, kas tad īsti notika (it kā jums būtu izvēle to neļaut).

Es skolas avīzei gatavoju rakstu, kurā plānoju apkopot informāciju par visiem pārdabiskajiem atgadījumiem, kas bija notikuši Felsčērčā dažu pēdējo gadu laikā, un man ekskluzīvā kārtā izdevās sarunāt intervijas ar lielāko daļu tajos iesaistīto personāžu (Stefanu, Elēnu, Boniju, Metu utt.), liekot lietā sakarus caur vienu no maniem draugiem, kas ir Bonijas jaunākais brālēns. Tā es satikos ar Deimonu, pati sev vien par nelaimi - vai arī viņš satikās ar mani? Tā kā šķiet, ka tieši viņa intervēšana izraisīja visu manu nelaimīgo notikumu virkni, tad kā būtu, ja tieši ar to es arī sāktu visu notikumu izklāstu? Tas der? Lieliski.

Torīt es gāju uz skolu, iegrimusi domās par to, ko es taisos rakstīt, kad es vārda vistiešākajā nozīmē uzskrēju viņam virsū.

„Piedodiet," es sacīju. Pagāja viens mirklis, kamēr es attapos, kam tieši es atvainojos. Deimonam Salvatorem. Es nespēju noticēt, ka es stāvu viņa priekšā. Bet tas bija arī savādi, jo es atskārtu, ka esmu garāka par pasaulē visspēcīgāko vampīru. Man arī jāpiebilst, ka tad, kad es ieskatījos Deimonam acīs, es ievēroju, ka L.Dž. ir taisnība. Tās nudien bija tumšas kā pusnakts... kas starp citu nozīmē, ka tās bija patiešām, patiešām tumšas. Ja jūs šo salīdzinājumu pats nespējāt saprast, man jūsu patiešām ir žēl. Vahahaha! Es tikai ākstos!

Tad nu tā...

„Nessun scuse necessarie," viņš man sacīja. „Izskatās, ka jūs steidzaties." Viņš pasmaidīja. (Vai es sarkstu?)

„Nu, es tā kā eju uz skolu. Vai tad... vai tad jūs neesat PATS Deimons Salvatore?" Viņš uz pussekundi nozibināja vēl vienu smaidu.

„Jūs zināt, kā mani sauc," viņš atbildēja. „Un kāds jums ir vārds?"

„Andrea Valentaina." Es mirkli vilcinājos, pirms saņēmos runāt tālāk. „Es gatavoju rakstu skolas avīzei. Tas ir par visām tām dīvainajām lietām, kas pēdējā laikā atgadās, un vēl, ņemot vērā grāmatas, kuras ir sarakstītas, balstoties uz jūsu dzīvesstāstu, un nemaz nerunājot par televīzijas seriālu, es ļoti priecātos, ja man būtu iespēja jūs nointervēt. Lūdzu?" Izskatījās, ka mans ierosinājums Deimonu bija uzjautrinājis.

„Tas man būtu pagodinājums."

„Lieliski! Satiekamies pusčetros skolas prezentāciju zālē." Deimons par atbildi palocīja galvu. „Labi, čau." Es viņam, priecīgi satraukta, aizsteidzos garām un sapratu, ka jau biju nokavējusi stundas sākumu.

Lai ko arī mūsu zinātnes skolotājs tur vāvuļoja, es no tā nedzirdēju ne vārda. Galvā man bija tikai un vienīgi intervija ar Deimonu Salvatori. Kad man kāds pavaicāja, kādēļ es staigāju apkārt tāda sapņaina, es vienkārši atbildēju, ka nesaprotu, par ko viņš vai viņa runā. Es tikai prātoju par savu rakstu (kas arī bija daļēja taisnība).

Redziet, ja es kādam būtu izstāstījusi, ka es viena pati tikšos ar Deimonu Salvatori (ou-jē) un varēšu runāt ar viņu aci pret aci, šopēcpusdien no skolas neviens nebūtu aizgājis. Visi noteikti būtu salīduši iekšā prezentāciju zālē un vēl tai visriņķī apkārt, lai tikai dabūtu viņu kaut uz mirkli ieraudzīt. Citiem vārdiem sakot, no manas intervijas tad nekas neiznāktu.

Spāņu valodas stundas laikā, kamēr vajadzēja rakstīt kontroldarbu, es patiesībā apkopoju sarakstu ar jautājumiem, ko uzdot Deimonam. Tie bija šādi.

Kā bija ceļot uz Tumšo dimensiju, kur jūs devāties, lai glābtu savu jaunāko brāli?

Kāda bija sajūta nomirt un pēc tam otrreiz atgriezties dzīvē?

Vai jūs to visu būtu vēlreiz gatavs darīt, lai glābtu Elēnu, Stefanu - un arī Boniju?

Kādas ir jūsu attiecības ar Boniju?

Kā jūs tiekat galā ar pārdabiskajām/paranormālajām parādībām, kas, šķiet, visu laiku neatstājas no jums un pārējiem?

Ko jūs domājat par grāmatu/televīzijas seriālu, kas atklāj stāstu par jums un pārējiem?

Vai jūs šobrīd esat brīvs? (Varbūt šo tomēr vajadzēs izsvītrot.)

Intervija vienkārši nevarēja neizdoties - vismaz tā man likās.

Pēc stundām vēl bez manis skolā bija palikušas vien karsējmeitenes un futbolisti, kuri trenējās ārā. Prezentāciju zālē es biju uzstādījusi kameru, ar kuru ierakstīt sarunu, un viss bija kluss un mierīgs, līdz es sadzirdēju pa gaiteni šurp nākam soļus. Deimons ieradās šeit precīzi 15:30. Es viņu sagaidīju pie durvīm un pasmaidīju.

„Priecājos, ka jūs atnācāt! Apsēdieties un jūtieties ērti," es sacīju, aicinādama viņu ienākt zālē. Es apsēdos krēslā viņam iepretī, un intervija varēja sākties.

„Tātad, Deimon, jums ir nācies daudz ko pārdzīvot, lai neteiktu vairāk. Kas jums ir sakāms par to, ka jūsu dzīvesstāsts tiek atainots grāmatās un pēdējā laikā arī ir attēlots veiksmīgā televīzijas seriālā?"

„Es tiem pievēršu maz uzmanības. Kaut kā viņi ir pieļāvuši pārpārēm neprecizitāšu. Tomēr es nevaru teikt, ka es pilnībā viņus nosodu, jo man tomēr ir zināma pievilcības aura, ko ir grūti atainot. Aktierim, kas mani attēlo - es mūždien aizmirstu viņa vārdu - viņam ir ledaini zilas acis. Vai tur vēl kas jāpiebilst?" Deimons atbildēja.

„Tad, ko jūs darāt, kad necīnāties ar kādu ļaunumu vai briesmoni - vai arī nemedījat vientiesīgas meitenes?" Es te tikai pajokoju, bet tas man prātā neienāca, ka man šos dažus vārdus nāksies nožēlot.

„Kas tad cits vēl šeit ir, ko darīt?" Viņš nozibināja smaidu. „Vai jūs vispār esat kādreiz satikusi kādu vampīru?"

„Cik man zināms, nē." Es satraukti nosmējos. „Tātad, Deimon -" Deimons pātrauca manu jautājumu, uzdodams pats savējo. Kurš tad te vada interviju, ko? Es vai viņš?

„Ko jūs PATI domājat par Vampīra dienasgrāmatām? Kurš ir jūsu iemīļotākais personāžs? Tikai tagad esiet godīga."

„Labi... Es domāju, ka Vampīra dienasgrāmatas palīdzēja pārveidot skatījumu, kā šobrīd tiek uzlūkoti vampīri. Tas ir, jūsu dzīvesstāsts tika publicēts pirms 15 gadiem, pirms tika izdotas kādas citas populāras grāmatas par vampīriem.

Tas nav parastais, viendimensionālais vampīru mīlasstāsts. Tas ir piedzīvojums. Es domāju, ka L.Dž. Smita ir paveikusi lielisku darbu, ka to atklāja pasaulei. Man patīk, kā stāsta gaitā varoņi izaug un attīstās, un pat tie, kas sākumā šķita vāji - kā Bonija -, beigās atrod sevī spēku, par kuru pirms tam nemaz nebija nojautuši.

Runājot par Boniju, cik tālu ir aizvirzījušās jūsu abu attiecības?"

„Lēnāk pār tiltu," Deimons noteica pēc manas mazās uzrunas. „Jūs neatbildējat uz manu jautājumu līdz galam."

„Kādā ziņā? Ā, par to. Mans iemīļotākais personāžs ir - pagaidiet. Kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus? Varbūt tomēr es uzdošu jautājumus un jūs uz tiem atbildēsiet?" No Deimona es par atbildi saņēmu vienu tukšu, nenosakāmu skatienu. To es zināju ļoti labi, ka tā ne ar vienu nerunā, ja gribi kādu intervēt, bet tajā brīdī es sajutos kaut kā dīvaini.

„Es no jums nemaz nebaidos," es meloju.

Tā kā Deimona skatiens bija tik ciešs, es nospriedu, ka tomēr vajadzēs uz viņa jautājumu atbildēt. „Labi. Tā nu ir sagadījies... ka visvairāk man patīkat jūs, Deimon."

„Daudz labāk."

„Skaidrs. Tagad, kad tas nu ir noskaidrots, es uzdošu jums savu nākamo jautājumu -"

„Jūs varēsiet man uzdot jautājumu, kad būsiet atbildējusi uz manējo," viņš mani pārtrauca (ATKAL).

„Ē, nē. Tagad ir mana kārta." Šoreiz es netaisījos piekāpties.

„Kura ir jauna, un kas ir izsalcis? Kas ir svaiga, un kurš ir izslāpis?"

„Pirmām kārtām, tie bija divi jautājumi. Otrkārt -"

Te nu mans sarunas ieraksts un arī atmiņa izbeidzās. Bet ņemot vērā to, ka es pēc vairākām stundām atmodos guļam uz grīdas ar sūrstošu kaklu, man ir aptuvenas aizdomas, kas bija noticis. Te nu bija mana apņemšanās nepiekāpties. Nav forši. Nemaz nav forši.

Bija pienācis nākamais rīts pēc manas savādās intervijas ar Deimonu, un tā nu sagadījās, ka tā bija tā pati diena, kad Stefans Salvatore bija piekritis man ļaut iztaujāt sevi. Intervija ar Deimonu nebija gājusi kā paredzēts - un tikpat negaidīts bija arī tās noslēgums -, tāpēc šodien es biju apņēmusies tai kārtīgi sagatavoties.

Es sākšu ar savu izskatu. Vakar es biju saņēmusi matus zirgastē, un mugurā man bija apdrukāts T-krekls, krosenes un treniņbikses. Sauksim to vienkārši par īslaicīgu vājprātu. Es izbraucu ar ķemmi cauri matiem un atglaudu nostāk savas garās cirtas, gribēdama redzēt, vai man uz kakla vēl ir redzamas sārtās brūces. Tās bija jau sadzijušas!

Runājot par saviem matiem, vai es drīkstu vienkārši kādi brīdi pamuldēt? Nevaru pateikt, vai man tie mati ir melni vai tumši, tumši brūni (vai tādu meiteni nesauca par bruneti?). Vienu brīdi tie izskatās melni, bet tad saulē tie paliek brūni. Kādā sakarā? Un manas acis - arī tās saulē mainās uz zaļām! Savāda tā pasaule, kurā dzīvojam.

Ēēē, nu atvainojiet par to buldurēšanu. Atgriezīsimies pie lietas. No skapja es izvilku tumšu, olīvkrāsas topiņu (kas izceļ manu gaišo ādu) un tai pieskaņotu miesaskrāsas žaketi. Tad es izņēmu savas iemīļotās džinsu bikses un kādus melnus zābaciņus, jo bija tomēr sācies rudens (Nav ne jausmas, kāpēc es tik pēkšņi esmu aizrāvusies ar modes lietām. Kas ar mani notiek?).

Tad bija kārta uzlikt grimu. Es mēģināju uztaisīt sev dūmakainās acis, bet tas beidzās ar to, ka es panācu drīzāk jenotam līdzīgu izskatu. Jūs sapratāt salīdzinājumu, jo man ap acīm bija tādi tumši riņķi? Ai, lai paliek. Es tāpat visu to ķēpu dabūju nomazgāt.

Kaut arī es izskatījos pēc jenota, kas varbūt vēl apslimis ar vilkatību, es torīt biju visai apmierināta ar sevi. Es nudien izskatījos pēc žurnālistes, kas gatava mesties cīņā par svaigākajām ziņām.

Tā, tagad mēs jau atkal esam prezentāciju zālē. Ir 15:00, un kamera ir noriktēta darba gatavībā. Šoreiz nekādas ākstīšanās te nebūs. Te būs nopietni un izsmeļoši jautājumi ar tikpat nopietnām un izsmeļošām atbildēm.

Stefans tāpat kā brālis uzradās precīzi norunātajā laikā. Intervija varēja sākties.

„Sveicināts, Stefan. Pateicos jums, ka atnācāt," es uzsmaidīju.

Viņš uzmeta skatienu kamerai, iekams atbildēja. „Man ir tas prieks." Tik galants, vai ne?

„Kā ir izmainījusies jūsu dzīve, kopš sākumā ieradāties Felsčērčā?" es uzdevu jautājumu.

„Jāatzīst, ka ir gājis kā pa celmiem. Bet tā kā man ir Elena, tad tas viss bija tā vērts," viņš man kautrīgi uzsmaidīja. Tagad, kad viņš bija to izteicis, es nespēju atturēties neuzdot nākamo jautājumu. Es to pat nebiju domājusi uzdot! Bet, ja man jāsaka, viņam vajadzēja paredzēt, ka man tāds radīsies.

„Vai jūs, Stefan, tiešām domājat, ka Elena ir jūsu?" Izdzirdējis jautājumu, viņš no tiesas rādījās apjucis. He he. Kā man neiet!

„Es nesaprotu, ko jūs ar to gribējāt teikt," viņš atbildēja.

„Nu taču, beidziet, Stefan," es neticīgi noteicu. „Tāda inteliģenta persona kā jūs noteikti labi zināt, ko tieši es ar to gribēju teikt."

„Klausieties, ja jūs to bijāt attiecinājusi uz manu brāli Deimonu, tad es varu jums pavisam droši apgalvot, ka viņu starpā nav nekā tāda, par ko man vajadzētu uztraukties. Mēs ar Elenu lieliski saderam kopā."

„Bet jūs taču nenoliegsiet to, ka Deimons viņu mīl, un arī viņa izjūt mīlestību pret Deimonu. Kad viņa nomira, lai varētu nogalināt Ketrīnu, viņa to darīja, lai glābtu jūs - un arī Deimonu. Hmmm?"

„Esmu dzirdējis, ka Vampīra dienasgrāmatu fanu vidū visai bieži tiekot apspriests Deimona un Bonijas pāris." Ak tu viltnieks, Stefan. Tik viegli tu vaļā netiksi.

„Nenovirzieties no temata," es uzstāju. „Par Deimonu un Elenu tika daudz runāts, kamēr jūs bijāt ieslodzīts Tumšajā dimensijā. Viņi abi pavadīja kopā pietiekami daudz laika, lai varētu satuvināties, jums tā nešķiet?"

„Lūdzu, mainiet tematu, vai arī es vairāk uz jautājumiem neatbildēšu." Viņa balsī jautās brīdinoša pieskaņa.

„Labi. Kādas ir sajūtas, kad jūs zināt, ka jūsu brālis ir iemīlējies jūsu draudzenē, un jūs tur neko nevarat darīt? Kurš gan puisis ar ko tādu samierinās? Man šķiet, ka kāds te ir iebraucis tūtē..." Es pavilku vārdu „tūtē" tādu stipri garāku. Tā, ka praktiski to nodziedāju kā melodiju. Domu uzķērāt?

„Paldies, ka uzaicinājāt mani, bet man laikam vajadzēs tagad doties prom." Viņš uzcēlās kājās un izgāja ārā pa durvīm.

„Ak tagad, Stefan, tu sāc dusmoties? Ak, dusmojies, ko?" Es, viņam aizejot, uzsaucu. „Jā, nu pareizi. Aizmuki no vienas štrunta intervijas! Ko tad, ja kādam tev par to būtu jāsamaksā? Savu naudu tu nesaņemtu. Es dabūtu visu tavu naudu! MUHAHA!"

Pateicoties video ierakstam, es varu pastāstīt, kas notika tālāk, jo turpmāko es vairs neatceros.

Pēkšņi nez no kurienes viņš uzrodas atkal manā priekšā, ar abām rokām saņem manu galvu un ieskatās tieši acīs. „Tu vairs šos jautājumus nevienam neuzdosi. Tu ar mani vairs nekad nesarunāsies. Saprati?"

„Sapratu," es atkārtoju.

Un ar to viss arī beidzās. Ja jums šķiet, ka ļaunāk jau vairs nevar palikt, pagaidiet, līdz izlasīsiet intervijas ar meitenēm. Vai dieniņ.

Intervija ar Stefanu bija beigusies, un tā apbrīnojamā kārtā bija izdevusies... GALĪGI GARĀM. Tas bija drausmīgi, un viņam nāksies atdot man naudu, ko viņš būtu nopelnījis, ja par interviju saņemtu samaksu. Bez ierunām.

Lai vai kā, bet tā intervija bija beigusies, un nākamās dienas pusdienlaikā es jau sēdēju kopā ar Elenu, Boniju, Mereditu un Kerolainu.

„Sveicinātas, dāmas. Iesākumā es jums vēlos izteikt, cik es esmu priecīga, ka jūs piekritāt pasēdēt kopā ar mani," es sacīju.

Bonija ierunājās pirmā, un Meredita un Elena pasmaidīja, piekrītoši pamādamas ar galvu. „Ir tik patīkami šeit atrasties!" Bonija nočiepstēja. Turpretī Kerolaina nerādījās tik priecīga.

„Mēs varam uzreiz ķerties pie lietas? Man ir pieraksts pie friziera."

„Gan jau tavi pieaudzētie mati pagaidīs vēl kādu pusstundu," es neapdomājoties atbildēju. Kādēļ man mūždien ir jāvirina tā sava lielā mute?

„Ko tu tur tikko teici?" Kerolaina ieprasījās. Ja skatiens spētu nogalināt, es būtu nogāzusies zemē kā beigta muša.

„Neko. Jūs neko nedzirdējāt," es teicu.

„Kāda starpība." Kerolaina vēl arvien glūnēja uz mani. „Starp citu tu esi uzkrāsojusi savas acis tā, ka izskaties pēc jenota."

„TĀTAD, Elena! Kā sviežas?" Es pilnīgi nekādos apstākļos netaisījos pieļaut, ka šī intervija varētu neizdoties.

„Kas tas ir par jautājumu?" Elena atbildēja. Bet viņas negrasījās šo uzdevumu man atvieglot.

„Ē, es tikai biju domājusi... saprotiet... Kā jums iet ar Stefanu? Nu jā, tieši to. Par Stefanu." Šajā brīdī visi saprātīgie jautājumi, kurus es biju sagatavojusi, bija kā izsviesti vējā, un manas smadzenes sāka darboties purpināšanas režīmā. Palīdziet. Man.

„Mums patiesībā iet ļoti labi. Runājot par viņu, Stefans pēc intervijas ar jums bija nedaudz apbēdināts." Elena, to pateikusi, uzrauca uzacis, skatīdamās man virsū. Kāpēc, nu kāpēc visu laiku atkārtojas viens un tas pats?

„Nu, es vēl biju mazliet neomā pēc intervijas ar Deimonu - kas starp citu neizdevās tik labi kā cerēts - un tāpēc es laikam to izgāzu uz Stefanu."

„Jūs runājāt ar Deimonu?" Bonijas acis iemirdzējās kā Ziemassvētku eglīte. Viņa nudien bija viņā iemīlējusies, vai ne? Tad ierunājās Meredita.

„Bonij, tu zini, ka nevari viņam uzticēties," viņa sacīja.

„Zini ko, Meredita? Man ir apnicis, ka visi pret mani izturas kā pret mazu bērnu! Es varu mīlēt, kuru vien es gribu. Pat Deimonu."

Es neteicu ne vārda. Jūs varbūt jau ievērojāt, ka iepriekšējās intervijās tieši savas izrunāšanās dēļ es iekūlos nepatikšanās. Šoreiz es tomēr viņām vienkārši ļaušu izteikt, ko vien viņas viena otrai vēlas pasacīt, un tad es centīšos atgriezties pie normālas jautājumu uzdošanas. Kaut gan, ja es būtu atcerējusies, kādu šūmi spēj uztaisīt Kerolaina, es būtu iejaukusies jau ātrāk.

„Ak, aizveries vienreiz tu, rižā galva! It kā tev būtu kāda nojausma, ko darīt ar Deimonu. Tu par tādām lietām vispār neko nesaproti." Kerolainas balsij bija nejauka pieskaņa.

„Ak tā? Varbūt tad man vismaz nebūs iespēja dabūt no viņa bērnu, grūtā!" Bonija nu jau kliedza.

Kerolaina piecēlās no krēsla un dusmīgi noraudzījās uz viņu. „NESAUC mani tā."

Arī Bonija uzcēlās kājās. „Tad nesauc mani par rižo galvu!"

Dieva laime, ka šeit bija Meredita. Viņa nostājās starp abām meitenēm un viņas abas uzrunāja. „Jums, meitenes, ir jānomierinās," viņa sacīja. „Mēs te atnācām sniegt atbildes uz dažiem jautājumiem, un tieši to mēs tagad arī darīsim. Skaidrs?" Bravo, Merija!

„Ak, izbeidz, Meredita. Jūs abas ar Elenu - JO ĪPAŠI Elena - staigājat apkārt ar to savu pārākuma apziņu, it kā jums piederētu visa šitā nolāpītā pasaule, un visu laiku tikai visus izrīkojat. Ziniet, man tas ir apnicis. Jūs abas man esat apnikušas! Man tas pilnīgi viss ir apnicis. Kāpēc tad jums tiek tie smukie vampīri un foršie cilvēku puiši, bet es palieku ar vienu matainu vilkaci? Viņš ož pēc slapja suņa, kad iznāk no dušas!"

Šis viņas izteiciens sāka raustīt mani aiz mēles, ka to vajadzētu uzprasīt Taileram Smolvudam, vai tā tiešām ir taisnība.

Tā, cik tālu tad es izstāstīju? Ā, jā. Viņas bija sākušas strīdēties.

„Nu viss, Kerolaina!" Arī Elena uzcēlās kājās. Visi, izņemot mani, stāvēja kājās. Tas bija gluži kā skatīties teātra izrādi, un es atceros, ka vēlējos, kaut man būtu bijusi pie rokas kāda čipsu paka ar mērcīti.

Elena turpināja: „Tieši tu mums uzgriezi muguru, un tu pati izvēlējies to, ko tu izvēlējies. Tagad pašai ar to arī jāsamierinās." Kerolaina iesita viņai pliķi, un Elenas galva no grūdiena pasitās uz sāniem. Johaidī...

„Šī ir otrā reize, kad tu man esi iesitusi, Kerolaina. Un tagad tā būs arī pēdējā." Elena baisi nočukstēja.

„Nu, aiziet, blondā." Un kautiņš aizgāja arī. Elena metās virsū Kerolainai un piespieda viņu pie zemes. Viņa tad ņēma un izrāva vienu no viņas matu kapsulām (Es taču zināju!).

„Mani mati!" Kerolaina iebļāvās.

„Es to kapsulu noskalošu podā!" norūca Elena. Bonija ar Mereditu saskatījās un tad acumirklī ieleca pa vidu un centās pārtraukt kautiņu. Un kamēr viņas pūlējās atvilkt abas meitenes vienu no otras projām, Meredita kaut kā netīšām trāpīja Bonijai pa aci.

„Eu!" viņa iesaucās.

„Tas bija netīšām! Vienkārši palīdzi man izšķirt Elenu un Kerolainu!" Meredita darīja, ko mācēja, lai pārtrauktu plēšanos, bet Elena vicināja dūres kā traka un Kerolaina aizgāja un paķēra krēslu - un tad viņa to aizmeta. Viņa aizmeta krēslu.

Kas te notiek? Sākušās cīkstēšanās sacīkstes, vai?

Ja mani instinkti, kas tobrīd bija neparasti ātri, nebūtu likuši man pieliekties, tas krēsls būtu sadūries ar manu seju. Jāatzīst, tēmēt tā meitene galīgi neprata.

„Redzi! Mums viņas jāaptur! Nu taču, Bonij!" Lai arī cik ļoti viņa centās saglabāt vēsu prātu, Meredita palēnām sāka padoties izmisumam.

Bonijas skatienā iekvēlojās dusmas, un es nemaz nepaspēju attapties, ka viņas abas ar Mereditu jau plūkdamās vārtījās pa zemi, kamēr Elena bija sagrābusi Kerolainu aiz kakla cīkstoņa cienīgā tvērienā. Bonija uzcēlās, noglaudīja sev elkoni, un tad metās virsū Mereditai - tā no visas sirds. Un ko es tur daudz sev varēju padarīt, tāda nu es esmu, - es vienkārši noskatījos uz to visu, it kā tā būtu kāda filma. Tajā brīdī es sāku aizdomāties, ka tagad iespējams būtu īstais laiks kaut ko darīt. Ārpusē aiz atvērtajām prezentāciju zāles durvīm jau bija iesācis salasīties pūlis, un cilvēki ar saviem mobilajiem telefoniem centās kaut ko nofilmēt no cīniņa ainām. Cik jauki.

„Izbeidziet!" es uzcēlos kājās un nobļāvos. „Eu, meitenes! Jums taču vajadzēja būt draudzenēm!" Viņas neklausījās. Tad es atcerējos, ka tepat, gaiteņa otrā pusē, bija sporta zāle. Es varēju aiziet uz trenera kabinetu, kas nekad nebija aizslēgts un paņemt viņa svilpi. Varbūt tā izdosies pievērst viņu uzmanību, es pie sevis nodomāju.

Es atgriezos ar svilpi un piegāju klāt meitenēm, gan ieturēdama drošu attālumu. Kolīdz es no visa spēka iepūtu svilpē, spalgā skaņa atgrieza viņas atkal pie prāta (kuru viņas pilnīgi noteikti bija ZAUDĒJUŠAS).

Viņas nebija apjautušas, ka apkārt bija jau savācies pūlis, līdz cilvēki, galvenokārt gan puiši, sāka kurnēdami iebilst. Izskanēja daudzi „Eu, nu taču! Vai tad tiešām vajadzēja pārtraukt?" un „Labs darbiņš, Andrea, tagad tikai sāka palikt interesanti." Stulbie cilvēki...

Meredita ierunājās pirmā: „Šķiet, ka mums tagad vajadzētu doties prom."

„Jāāāāāā," es atbildēju. Un ar to, viņas uzcēlās kājās; Kerolainas gadījumā no grīdas kopā ar viņu uzcēlās arī viņas matu kapsulas; un viņas aizgāja prom - cerams, juzdamās vainīgas un nokaunējušās. Eh.

Intervijas ar Metu un Taileru man bija sarunātas tajā pašā dienā pēc stundām. Pirms visām šīm intervijām, es biju sajūsmā, ka varēšu aprunāties ar visām šīm personām, un domāju, ka tas būs patiešām interesanti. Bet pēc tā, kas bija noticis, es atceros, ka nodomāju, cik atvieglota jūtos, ka šis drausmīgais vājprāts ir jau gandrīz cauri (precīzāk izsakoties - ALELUJA).

Vai arī tas bija tikai visu trakumu iesākums?

Skola bija beigusies, un es biju vairāk nekā gatava tikt galā ar savu pēdējo interviju ar Taileru un Metu. Mana dzīve bija kļuvusi gaužām traka, un man vajadzēja mieru.

Bija 15:45, un viņi kavēja. Gandrīz veselu stundu, ja gribam būt precīzi. Aizkaitināta staigājot apkārt pa zāli, es nolēmu vēlreiz pārlasīt savas piezīmes un pārliecināties, ka esmu pienācīgi sagatavojusi jautājumus.

Taileram:

1)    Vai jūs jau esat saņēmis ikgadējo vakcīnu pret trakumsērgu?

2)    Vai reizi mēnesī veicat attārpošanu?

3)    Kādas ir jūsu izjūtas pret kaķiem?

4)    Ja es aizmetīšu šo tenisa bumbiņu, vai skriesiet tai pakaļ?

5)    Kādas ir jūsu izjūtas pret vāverēm?

6)    Purina vai Pedigree? Kurai barībai jūs dodat priekšroku?

7)    Vai jūs ožat kā slapjš suns? (Paldies tev, Kerolaina!)

Metam:

1)    Kāpēc jums nav draudzenes? Jūs taču saprotat, ka Elena ir kopā ar Stefanu, vai ne? Vēl nemaz nerunājot par visu to Bonijas un Deimona padarīšanu.

2)    Kā jums liek justies doma, ka jūs varētu nomirt viens?

3)    Kāpēc jūs ļaujat, ka visi jūs apceļ?

4)    Kā tas ir, ka jūs bariņā esat vienīgais parastais cilvēks? (Pagaidiet, jautājuma turpinājums būs vēl labāks.) Vai tas gadījumā neliek jums justies vājam, liekam un bezpalīdzīgam?

Tajā brīdī es šajos jautājumos nesaskatīju pilnīgi neko aizvainojošu...

Bija aiztecējušas vēl piecpadsmit minūtes, un viņi vēl arvien nebija atnākuši, tāpēc es nolēmu, ka vajadzētu apsēsties un atbildēt uz īsziņām, par kurām es nebiju likusies zinis, kamēr gatavoju savus jautājumus. Kad es paņēmu telefonu, es sajutu ko savādu. Šī sajūta it kā uzlīda man augšup pa roku un ietrieca sitienu galvā. Tagad es zinu, ka tā ar tīras enerģijas palīdzību man tika atsūtīta īsziņa. Kad es nomezdama atlaidu vaļā telefonu, tūlīt uzradās īsziņa, sūtīta no nepazīstama numura. Es pacēlu telefonu, vairs nemanīdama nekādu enerģijas triecienu, un izlasīju ziņu. „Ist es maine Umdrehung noch?" tā tur bija rakstīts.

Ko Īena Somerheldera vārdā tas vispār nozīmē? Man nebija laika tulkot īsziņu, jo tajā mirklī ienāca Mets un Tailers. Beidzot.

„Jūs abi divi jau ļoti ilgi kavējat," es sacīju. Es biju īpaši saniknota, un mans balss tonis to skaidri pauda.

„Piedošanu," Mets iesāka teikt. „Man salūza mašīna un -"

„Es negribu neko dzirdēt. Vienkārši apklustiet un apsēdieties, lai mēs varam ātrāk tikt galā ar to interviju. Man bija traka nedēļa."

„Tad skaidrs, kāpēc tu tā ej pa gaisu," tas muļķais puika Tailers atbildēja. Es sagrābu viņu aiz krekla un triecu pret sienu. Ne vien mani refleksi bija neparasti ātri, bet es biju kļuvusi arī daudz stiprāka.

„Apsēdies vienreiz, lai mēs varam draudzīgi aprunāties, tu Mēness apsēstais pamuļķi ar lielajiem zobiem." Tailers apsēdās, vairs nebildis nevienu vārdu, un es viņiem abiem piemīlīgi uzsmaidīju. Viņi abi izskatījās mazliet uztraukušies.

„Tā," es sacīju, kolīdz biju apsēdusies arī pati. „Es palūdzu jums abiem diviem ierasties šeit, jo es vēlējos uzdot dažus jautājumus par notikumiem, ko L.Dž. Smita ir atstāstījusi savās Vampīra dienasgrāmatu grāmatās, kuras New York Times ierindo vislabāk pārdoto grāmatu sēriju topa augšgalā."

„Nu, dā-ā."

„Aiztaisies, Tailer! Ko tu domā par to, kā tu esi attēlots grāmatās? Visiem liekas, ka tu esi dulburis. Aiziet, stāsti." Tailers neteica ne vārda. Viņš tur vienkārši sēdēja un skatījās uz mani. Uz ko viņš tā blenza?

„Es tev uzdevu jautājumu," es sacīju.

„Jā-ā, tieši pēc tam, kad tu man liki aiztaisīties," viņš atbildēja.

„Zini ko? Es nezinu, cik daudz vēl visa šitā spēšu izturēt; tāpēc ejam tālāk. Met. Vai tu kādreiz esi apsvēris, ka varētu nomainīt savu vārdu uz Kājslauķis?"

„KO?" Meta seja vērtās gluži sarkana.

„Ē, jo visi tev bradā pāri, it kā tu būtu kāds kājslauķis. Nepārproti mani, tu esi lielisks puisis, bet Jēziņ. Ja vampīru Elena nebūtu sākusi no tevis baroties, tevi būtu savācis kāds cits. Vēl nemaz nerunājot par to, ka tu ļāvi kaut kādam tur jauniņajam atņemt sev meiteni, un tad tu pakāsi arī savu iespēju ar Boniju."

„Kas šī ir par interviju?" Mets uzcēlās kājās no krēsla, bet Tailers sāka aizgūtnēm smieties. „Ei, vecīt, apklusti!" Tailers piecēlās.

„Kā tev šķiet, ar ko tu te runā?" viņš sacīja, vairs nesmiedamies.

„Paklau, es jau tikko dabūju pārtraukt meiteņu kautiņu, tāpēc es nevēlos riskēt, ka varētu dabūt pa pakausi, ja man būs jāizšķir arī jūs abi. Tāpēc nu ka abi nomierinās!" es nobļāvos.

„Stefanam un meitenēm bija taisnība. Tā bija briesmīga doma nākt uz šīm intervijām. Es eju prom." Mets devās uz durvju pusi.

„Nu, es jau neteikšu, lai tu paliec," es atbildēju. Un tad vēl piebildu: „Mīkstais!"

Es neatkārtošu to vārdu, kādā viņš par atbildi mani nosauca. Tā vietā es ļaušu jums minēt. Gribat mājienu? Tas rīmējas ar „aita".

„Tagad es varu iet?" Tailers pajautāja, kolīdz bija norimusi arī viņa otrā smieklu tūre.

„Pēdējais laiks lasīties." Un ar to viņi abi nozuda.

Kamēr es vācu savas lietas, gatavodamās iet mājās, es atcerējos to savādo īsziņu, kuru biju saņēmusi. Es izmantoju telefona tulkošanas aplikāciju, lai uzzinātu, kas tajā īsti bija teikts.

Vai nu ir mana kārta?

„A?" es skaļi noteicu. Tajā brīdī nodzisa gaismas un aizcirtās durvis. Nākamā lieta sacēla man uz rokām un skausta visus matiņus. Ieķiķinājās skanīga balstiņa.

Viena lampa atkal iedegās un pār kaut ko meta garu ēnu. Tikai kad šī ēna ienāca gaismā, skatienam atklājās gari, zeltaini mati un mirdzoši zilas acis. Viņai mugurā bija balta līgavas kleita.

„K-Ketrina?" Ketrina atkal iesmējās. Kādēļ viņas smiekli skanēja tā, it kā patlaban tiktu nolīdzināts kāds bāreņu nams līdz ar zemi - ar visiem bāreņiem iekšā?

„Kad es varēšu tikt pie intervijas sniegšanas?" viņa jautāja, arvien smaidīdama.

„Kā būtu ar - nekad? Mīļā meitene, nu kāpēc jūs pēc savas nāves nemaz negribat palikt mirusi? Jūs esat kā pumpa, kas uzrodas uz sejas un nekādi negrib pazust!" Vai es kādreiz iemācīšos vienreiz aizvērt to savu muti?

Ketrīnas smaids nodzisa un viņas seja saviebās. „Tu esi ļauna meitene," viņa sacīja zemā, izmainītā balsī. Es sapratu, ka tagad bija pienācis laiks mesties bēgt. Paldies Dievam, ka man kājās bija krosenes.

Es izskrēju ārā pa durvīm un tālāk prom pa gaiteni. Ketrina man bija aiz muguras, un viņa pārvietojās ātri.

Es iztriecos ārā pa galveno izeju un sāku skriet lejā pa betona pakāpieniem. Tikai, kamēr es triecos lejā, es paklupu pati aiz savām lielajām pēdām un nokritu. Nu, es nokritu, pārlauzu sprandu - un nomiru.

Es gulēju uz tiem pakāpieniem nezin cik ilgi. Kad es palēnām pavēru acis, bija jau tumšs. Es kāri ievilku gaisu un uzcēlos sēdus. Paraudzījusies apkārt, es sapratu, ka Ketrinas te vairs nav, un atviegloti nopūtos. Tajā brīdī es atskārtu, ka kaut kas nepavisam nav labi.

Es tik skaidri redzēju tumsā. Es dzirdēju ielas otrā pusē klaiņojoša dzīvnieka sirdspukstus. Es saodu un atšķīru katru smaržu, kas bija uzvirmojusi gaisā (pēdējās miņas no skolniekiem, kas šeit vēl bija atradušies pirms vairākām stundām, enchiladas no meksikāņu ēstuves pilsētiņas otrā galā, mans draugs jenots, kurš rakājās pa miskasti aiz skolas), un es no tā visa gandrīz vai noreibu. Es sajutu pat ikkatra Felsčērčas iedzīvotāja domas, kaut arī pavisam neskaidri.

Tad man pieleca.

Saprotiet, kad Deimons izmantoja mani kā savu pēcpusdienas uzkodu todien, kad biju sarunājusi ar viņu interviju, viņš man noteikti bija iedevis arī savas asinis. Laikam manā organismā viņa asiņu bija palicis vēl pietiekami daudz, lai es nenomirtu pavisam. Tāpēc pašā stāsta sākumā, kad es teicu, ka neesmu nomirusi, tā nebija īsti taisnība. Kaut gan praktiski tomēr bija gan. Tas ir sarežģīti, skaidrs? Beidziet mani par to knābāt un vienkārši liecieties mierā.

Kad es to biju sapratusi, es attapos, ko man nāksies darīt, lai varētu izdzīvot (es jau teicu, lai liekaties mierā). Tā, te nu es biju - pilntiesīgs vampīrs. Es biju nomirusi, atdzīvojusies un nogaršojusi asinis (vienkāršāk sakot, tur bija tas čalis no manas vēstures klases, kuru es beidzot piespiedu sevi ievērot).

Zinot to, ka jūs noteikti mani gribēsiet atrast, es atstāju savā datorā šo dokumentu vaļā, lai visi to varētu izlasīt.

Ā, un nemaz nemēģiniet tēmēt uz Deimonu. Jums būs vislabāk, ja liksiet viņu mierā, jo jums visticamāk nebūs ne mazāko izredžu. Sapratāt? Tad labi.

Es nezinu, kad atgriezīšos, bet es varu apgalvot, ka man viss ir kārtībā.

Jūsu dārgā un nemirusī

Andrea Valentaina.