HermaineKā reiz sen sen atpakaļ solīju - pārlasīšu kaut kad, kad uznāks tāda vēlme, un šī bija tā diena, kad man atkal bija sagribējies izlasīt tavu stāstu. Šķiet, ka manīju, ka tiešām esi šur tur ko rediģējusi, jo iepriekš doma tik skaidri kopā nesaistījās, un šobrīd man ir sajūta tāda, ka tā sadaļa Vērtējums vienkārši nav piemērota tavam stāstam, jo aiz vērtējuma 10 vajadzētu būt arī vērtējumam "Ģeniāli" un tad varbūt ar to iesākumā pietiktu. :) Vēlreiz varu apgalvot to, ka man ļoti, ļoti un vēlreiz ārkārtīgi ļoti patīk tas, ka tavi varoņi izmanto maģiju un patiešām dara to daudz. Visticamāk tieši šāda izskatītos maģijas pasaule, kad vara ir koncentrējusies kādas šķiras rokās. Jau tagad "vientieši" spēj savīt neticamas intrigas, bet ar visām maģiskajām izpausmēm, tām būtu jābūt prātam neaptveramām. Un ne jau vienkārši līmenī, ka kāds žurkas veidolā nodzīvojis padsmit gadus kā mīļzvēriņš burvju ģimenē. Ja nu gadījumā notiek brīnums un tu šeit iegriezies, tad gribu, lai tu zini, ka tev vēl arvien šeit ir vismaz viena fane. |
|
HermaineJap, šitā versija man noteikti patīk labāk! Daudz patīkamāku iespaidu atstāja arī tas, ka prologa pirmā epizode garumā kļuva salīdzināma ar nākamo epizodi, tādējādi lasot neradās sajūta, ka kāda no epizodēm ir izstrādāta pārmērīgi smalki, bet pārējās ir ievietotas tikai vajadzības pēc. Pirmajā daļā ir izņemta ārā aina no Cūkkārpas ekspreša, un šobrīd šķiet, ka tai arī tiešām nebija būtiskas ietekmes prologa darbībā. Un Zabīni tāpat būtu pelnījis detalizētākus stāstus, kas vairāk droši vien piedienētos pašam stāstam. Kā arī laikam drusku noīsināji liekvārdību pirmajā daļā, jo pirms tam kaut kā likās, ka stāstījums bija ļoti sīkumains un tad neuztvēru tik labi saspringto situāciju, tagad lasot patiešām varēja izjust spriedzi. Tikai viens vienīgs mazs sīkumiņš - pie Cūkkārpas kauju aprakstiem jorojām vietām gadaskaitlī ir sajaucies 8 ar 9. Katrā ziņā šī versija man kā vienkārši lasītājai no malas šķita daudz harmoniskāka un plūstošāka, kas stāstu padarīja vieglāk uztveramu. Autora atbilde: Centos jau. Priecājos, ka patika. Tā šķiet, ka visi gadi arī nu ir vienādi. Paldies par padomiem. Tagad jāraksta tālāk, varbūt vienīgi likšu īsākas nodaļas. rn |
|
HermaineNjā, tie notikumi Malfoju muižā it kā deva diezgan daudz svarīgu paskaidrojumu - gan Drako raksturu un attieksmi pret Valdo, gan Strupa nostāju, kā arī paskaidroja, kur un kā tieši Drako dabūja Hermiones zizli. Tomēr, lasot prologa pirmo pusi, kas bija notikumi Malfoju muižā, es kā lasītāja pieradu pie tā, ka ir smalki izstrādāti visādi sīkumi, kas it kā zināmus notikumus attaino no pilnīgi citas puses. Tad tālāk, lasot par notikumiem Cūkkārpas kaujā, radās iespaids, ka daudz kas tiek palaists garām, jo kaujā tomēr bija kaudze ar notikumiem un vesels bars ar personāžiem, kas visi tur kūlās savā starpā. Tomēr piekrītu, ka Cūkkārpas kauju tik smalki nav iespējams attēlot, jo tad prologs sanāktu vismaz vēl divreiz garāks, īpaši ja vēl gribētu arī iepīt Lēniņu un Lunu, un kādas Džinnijas atmiņas, un vēl kādu būtisku tēlu. No savas puses varu vienkārši ieteikt padomāt, vai prologā nevar atstāt tikai Cūkkārpas kaujas notikumus? Vai arī prologu pašu dalīt divās daļās? Vai arī atstāt tāpat, jo ir jau tīri labi. :) Autora atbilde: rnPirmais saīsinājums ir veikts. Ja ne labāk, tad vismaz citādāk un īsāk. Izvēlējos tikai t.s konflikta varoņus (Ronsu Hermioni, Drako, Hariju), tāpēc šeit nav Lunas, Nevila, Džinnijas, Blēza atmiņu. Diezgan grūti atteikties no Drako dvēseles ķidāšanas, bet iespējams, ka vēl saņemšos un šo to nošņāpšu. rn rn |
|
HermaineSkaidrs, tie bija domāti aurori. (Ja šeit būtu iespējams ievietot emocijikonu, te būtu vieta facepalm.) Nez kādēļ es uzreiz iedomājos, ka tie ir vēl pēdējie palikušie nāvēži un ka tur tālāk jābūt stāstam, kādās šmucēs abi iekuļas kopā. Visticamāk mani samulsināja apraksts "melnā tērpti stāvi". Par apģērbu taisnība - cik grāmatās var noprast, aurori ģērbjas "civilajā", formas viņiem nekādas nav. Atzīšos, ka par prologu 9 ieliku tāpēc, ka man šķita, ka par garumu tiešām vajag vēl drusku padomāt. Man, protams, patīk paskaidrojoša informācija un ievirzoši stāsti, bet tieši šāda prologa versija man likās vai nu precīzi drusku par garu, vai arī par īsu. Kā jau tu pati minēji - prologs ir sanācis pagarš, varbūt kādu daļu (no Drako atmiņām), kas nav tik ļoti būtiskas tālākā stāsta ievirzē, var arī atstāt vienkārši par atmiņām? Lai pašā prologā paliek koncentrēti īsstāsti par katru no tēliem un viņu mijiedarbību? Par Ronu un Hermioni - tavā stāstā pilnīgi noteikti iederas kašķīgi Rons un Hermione, un tas pilnīgi būtu smieklīgi, ja viņi būtu kaut kāds uci puci pāris. Un tāpēc man šķiet, ka ir interesanti par viņiem lasīt, ka viņi it kā gribētu būt kopā un gribētu, lai viss būtu labi, bet visu laiku kaut kas notiek tāds, ko viens vai otrs nespēj pieņemt; tas ir, man patiktu, ja viņu problēmas uzkrātos palēnām tā, ka iesākumā viņi paši nemaz nemana, ka kaut kas nav labi, līdz ir sakrājies tik daudz, ka viņi nonāk līdz nemitīgam kašķu stāvoklim (kā bija stāstā). Un Ronam vēl visi tie kompleksi - arī tas likās ļoti vietā, ka pēc kaujas tu Ronu precīzi attainoji kā kompleksainu egoistu, kur zelta puisēns slavas laurus ir atdevis Strupam un Malfojiem tā vietā lai viņu celtu debesīs. Bet manus komentārus arī ļoti nevajag ņemt par pilnu, jo es rakstīt nemāku, un tik un tā apbrīnoju tavu darbu. :) Autora atbilde: Man mazliet vajadzētu padomu saīsināšana. Kura daļa vairāk būtu lieka? Jo spīdzināšanas ainā (kura gan atkārto ND tekstu) ir daži momenti, kuriem pēcāk ir nozīme. Tavas recenzijas man ļoti svarīgas, jo kas ir rakkstītājs bez vērtējoša lasītāja? rn |
|
HermainePrologs - tas ir interesanti. Kad ieraudzīju, ka ir ievietota nevis nākamā nodaļa, bet gan prologs, uzreiz cerēju, ka tas būs kā tāds iesākuma kopsavilkums, kas paskaidros turpmāko stāstu un ievirzīs lasītāju katra galvenā varoņa "samaitātajā" dvēselē. Ļoti patika Drako atmiņu ainas - likās diezgan ticamas. Versija par Hermiones un Drako epizodi izskaidro, kāpēc viņai ar Ronu vēlāk iet tā kā viņiem tur iet, tomēr no oriģinālā kanona viedokļa Hermione ar Ronu pa kaut kādu laiku bija pamanījušies iekļūt Noslēpumu kambarī un pēc tam atgriezušies skūpstījās. Varbūt man gribējās lai arī viņu savstarpējās attiecības tiktu drusku vairāk apskatītas (īpaši no Hermiones viedokļa). Es īsti neizpratu pēdējās epizodes noslēguma morāli vai ievirzi stāstā - kādā veidā tie svešie, melnā tērptie stāvi ietekmēja Harija un Drako attiecības? Un vai tas gadījumā nekonfliktē ar oriģinālo grāmatu, kur pēc Voldemorta sakāves bija svētki un Poters laimīgs salaboja savu zizli un par Malfojiem īsti nelikās ne zinis; kaut arī es sen neesmu lasījusi pēdējo grāmatu, tāpēc, iespējams, notikumus atceros neprecīzi. (Un vai Cūkkārpas kauja tiešām notika 1989. vai arī 1999. gadā?) Katrā ziņā doma par prologa nepieciešamību nav nemaz slikta. Un, protams, joprojām esmu sajūsmā par taviem izteiksmes līdzekļiem. :) Autora atbilde: Paldies! Stāstījuma veids ir cits, tāpēc sākumā negribēju šo Prologu likt. Nu saprotu labi vien ir, ka šīs daļas neiejaucu tālākajā tekstā kā atmiņas. Slikti tikai, ka nodaļa sanāca drausmīgi gara ( uz mana datora vārdu skaits likās mazāks). Tie melnie stāvi bija domāti aurori, kas ieradās apcietināt Drako. Varbūt tu esi kaut kur lasījusi, vai auroriem bija formas un kādas tās bija, jo es neatradu. Rakstot par Rona un Hermiones attiecībām, es pievienojos tiem, kuri uzskata, ka viņi ir pārāk dažādi, lai ilgstoši paliktu kopā. Es tur pieliku vēl divus teikumus un ja vēl rakstīšu, tad izvērsīšu vairāk. Jā, ar gadu esmu kļūdījusies. Labošu. rn |
|
HermainePatiešām nopriecājos, kad ieraudzīju, ka šim darbam ir uzradusies jauna nodaļa! Kā vienmēr darbs ir izcils un, sākot lasīt jauno nodaļu, nevarēju nepamanīt vēsturiskas intrigas, pašlabumu meklējošas shēmas un līdz sīkumiem izstrādātas detaļas; gandrīz vai kā Troņu spēlēs. :) Pagaidām vienīgi (varbūt tas ir saistīts ar to, ka katru nākamo nodaļu lasu pēc kāda laika, nevis kā parasti grāmatā - vienu pēc otras; ja uznāks kāda milzīga garlaicība, domāju, ka ir vērts tavu stāstu pārlasīt no sākuma) ir mazliet grūti uztvert kopainu, tomēr stāsta virzība ir nojaušama un notikumi ir secīgi. Šeit gan bija drusku mazāk intrigas nekā iepriekš, tomēr nojaušu, ka vēl daudz kas šajā stāstā ir priekšā, tāpēc ar nepacietību gaidīšu turpinājumu! Autora atbilde: Ļoti novēlots paldies. Pēc tik ilga pārtraukuma grūti izlemt, vai turpināšu šo stāstu. Vispirms nedaudz izrediģēšu un tad skatīšos, vai ir vērts turpināt. |
|
HermaineJā, tas 10tk vārdi ir ļoti ierobežojošs pasākums un muļķīgi, ka sanāk dzēst kaut ko ārā - varbūt tomēr labāk būtu dalīt nodaļu divās daļās? Brīžiem varbūt likās, ka ir drusku tā paīsi, ka varbūt prasījās vairāk paskaidrojumu, piemēram, Hermiones darbībās, bet saprast varēja un pārāk saraustīti arī nebija. Lieliski, ka ir cerība uz drīzu turpinājumu! :) Vēl viens sīkums - "Bārts" Zemvaldis - vai tīšām izvēlējies tiešu tulkojumu no angļu valodas, nevis latviskoto variantu - Bērtulis Zemvaldis? Autora atbilde: Jā, tev taisnība. Te bija jābūt latviskotajam variantam (Bērtulis). Izlaboju.rn |
|
HermainePrieks redzēt atkal turpinājumu šim lieliskajam darbam! :) Kā vienmēr stāsts ir vislabākajā līmenī ar nezūdošu intrigu un gana pamatīgu noslēpumu mudžekli, kur atklājas šķietami saskanīgu ģimeņu seni attiecību pinekļi, kas nemaz nav tik puķaini, kā varbūt sākotnēji izskatās no malas. Un ir patiešām interesanti lasīt šādu interpretāciju senu burvju dzimtu netīrās veļas ķidāšanai. Un arī leksika ir ļoti patīkama - par šo izteicienu "Merlina parautos maitasputnus" patiešām sasmējos. :) Pamanīju tikai dažas sīksīkas nenozīmīgas pārrakstīšanās kļūdas: Visa šī lieta ir tik ir tik sapiņķēta,(..) (..)un man ne bija ne jausmas,(..) īpaši papildus nosacījumi - par papildu un papildus lietošanu (..)ka tikai viņa lieliski lieliski aprūpēt savus(..) Viņi saprata viens (otru?) bez vārdiem un pēc mirkļa apskāvušies sēdēja uz dīvāna,(..)
Autora atbilde: Paldies par lasīšanu un vērtēšanu. Šis bija tas variants, kas sanāca, mēģinot iekļauties 10tk vārdos (kas tomēr neizdevās) un tāpēc dzēšot un saīsinot atsevišķas daļas. Jau baidījos, ka viss varētu izskatīties drusku saraustīti, bet, ja patika, tad man prieks :) Kļūdas sapratu un izlaboju. Nākamā nodaļa ir vēl nedaudz jāpielabo un tad varēšu arī to iesūtīt. |
|
HermaineProtams, zinu, ka darbu mēdz būt daudz un milzīga aizņemtība vai hronisks slinkums var piemeklēt jebkurā brīdī, tomēr gribēju atgādināt, ka šis darbs tiek novērtēts un gaidīts arī Jaunajā 2014. gadā! Joprojām ceru uz turpinājumu, lai arī cik daudz laika tam būtu Tev nepieciešams. :) Autora atbilde: Gluži pamest šo fanfiku netaisos. Kaut kas tiek domāts un kaut kas tiek arī rakstīts, tikai pagaidām neliekas gana labs, lai pievienotu. Tā kā vēl mazliet pacieties. |
|
HermaineBiju jau paspējusi piemirst, cik tavi stāsti ir interesanti! Katrā ziņā par šo nodaļu nevaru teikt nevienu sliktu vārdu (bija gan sīksīkas pārrakstīšanās kļūdas, taču arī tās nepamanīju vairāk par kādām trijām), viss likās ļoti pārdomāti un raiti uzrakstīts. Nepiespiesti un brīvi, un tā, lai interese tikai un vienīgi tiktu kāpināta. Nu kā parasti! :) Tāpēc, protams, ar vislielāko nepacietību gaidīšu nākamo nodaļu. Autora atbilde: Paldies. Rudenim tuvojoties, mēģināšu netaisīt tik lielas pauzes starp nodaļām. |
|
HermaineKā vienmēr dažādu salīdzinājumu un izteicienu lietojums ir visaugstākajā līmenī, un par to arī esmu sajūsmā. Lasot gan šo nodaļu, radās tāds iespaids, ka tiešām esi daudzas reizes šo tekstu pārrakstījusi un tā arī vēl īsti neesi nonākusi pie perfektās apmierinātības par savu šo stāsta daļu. Pieņemu, ka nodaļa tā arī bija domāta, kā vispārējs haotisma apraksts tā, ka neviens nesaprot, kas kur noticis, kas kur pazudis, taču tie notikumi ar Hermioni kaut kā šķita risināmies pārāk strauji, lai tā labi varētu izsekot tiem līdzi, kas tur notiek un ko Hermione par to īsti domā. Tāpat arī nebija uzreiz tā labi un skaidri saprotams, kas Blēzam ar tiem auroriem tur notika ar Valdum lāstu? Sapratu taču pareizi, ka tā bija Blēza ironija par Valdum lāstu visai auroru nodaļai? Par pozitīvo daļu: otrā rindkopa par žurnālistiem man liekas vienkārši perfekta. Tev patiešām izdodas tik ļoti trāpīgi raksturot Hariju un viņa raksturu tā, ka ne mirkli nepamet sajūta, ka šajā stāstā darbojošies varoņi tik tiešām varētu būt izaugušas Roulingas varoņu versijas, kurām tu liec pārdzīvot visas savas izdomātās un izplānotās šausmas. :) Autora atbilde: Paldies. Tagad sapratu, kur neesmu pietiekami skaidri notikumus aprakstījusi. Īsti nezinu, vai vēlāk likšu vēl kaut ko klāt pie uzrakstītā vai rakstīšu tālāk. Patlaban man nav laba datora, tāpēc kārtīgi nevaru pat labot. Šajā nodaļā notikumi Malfoju muižā tika atstāstīti no Hermiones un Blēza skatpunkta, tāpēc nevarēju izklāstīt visu Harija iekšējo monologu, bet tikai to, ko par viņu zina Hermione. Harija un Nevila viedokļi vēl tikai būs.rn rnJā, notikumi norisinājās strauji, un varbūt visa bija pārāk daudz. Mēs esam pieraduši, ka Hermione vienmēr izanalizē situāciju un saskata kopsakarības, bet šeit tā nenotika. Pirmām kārtām tāpēc, ka Lūcijs jau paša pirmā tikšanās brīža centās Hermiones domas virzīt uz noteiktu (viņam izdevīgu) mērķi. Arī Lūcijam dotais Uzticības zvērests gribot negribot padarīja viņas domāšanu lojālu Malfojiem. Vēl Hermiones prātu ietekmēja bibliotēkas istabā uzlasītās atmiņas, kuras iepriekš Lūcijs jau bija nokomplektējis atbilstoši noteiktam nolūkam. (Es sāku ar Lūcija atmiņām, bet galvenokārt tur, protams, ir Drako atmiņas. Un jāpiebilst, ka tās nav sagrozītas atmiņas) Tāpēc šai nodaļā nebija notikumu analīzes.rnrnDivas lietas auroriem patiešām bija uzlikts Valdum lāsts un viņi jau ierodoties skaidri zināja, kuru vajag aizturēt. Novārdota tika nevis visa auroru nodaļa, bet daži no Harijam visuzticamākajiem puišiem, kuri normālos apstākļos pat nepieļautu domu par Harija vainošanu noziegumā. Blēzs lāstu noņēma, protams, ne jau rūpēdamies par auroru garīgo saprātu, bet, drīzāk, lai pats netiktu apcietināts, jo ar savu liecību viņš bija izjaucis Potera arestu, kas kādam būtu bijis izdevīgs. Un atkal Blēzam nepatīk arī Harijs, bet viņam ir izdevīgi, lai Harijs justos viņam parādā.rn |
|
kaivakāda slimība tam malfojam bija? ja tik vēlā stadijā tad viņš nevbūtu varējis tik cienīgi noiet tos dažus soļus līdz harijam labi ir tas ka šinī gabalā nav gandrīz nekā cita kā Lūcija runa bet tā piesaista visu uzmanību. un beigas ir efektīgas un negaidītas kaut arī viņš visu laiku par miršnu vien runā kā tāda Mirttante :>>> vienīgais- tas kā tu vari visu izskaidrojumu apvērst otrādi ir apbrīnojami :> tikai tas skan mazliet mudžeklīgi un nevar saprastu vai izklausās gluži ticami. bet acīmredzot jālasa tālāk un tad jau radīsies skaidrība. malfoja novākšana vispār ir divkārt-vai kārt- izdevīga- ir big surprise; lasītājs sāk just vēl vairāk līdzcietības; intriga saglabājas- jo tā arī nezinam ko viņš sasodīts gribēja ar to teikt, kāpēc viņus tur saaicināja Autora atbilde: Paldies par viedokli. Mēģināšu atbildēt. 1) Malfoja kaiti grūti nosaukt par slimību, drīzāk par organisma sabrukšanu, kas aizsākās Azkabanas ieslodzījuma laikā, jo Malfojs nespēj izturēt atprātotājus un cietuma apstākļus; pēc atgriešanās brīvībā Malfojs pielietoja pārāk daudz bezzižļa maģijas (arī atņem spēkus), jo Voldemorts bija atņēmis zizli; tālāk - trenēdams jauniegūto, nepakļāvīgo zizli, Voldemorts par izmēģinājuma trusīti izmantoja galvenokārt Malfoju (nepieļaujamie lāsti; zižļa izkropļota maģija)(ND), pēc tam bija otrais apcietinājums, šoreiz Ministrijas cietumā, tad sekoja tiesa, mājas arests un pilnīgs maģisko darbību aizliegums, kuru pārkāpjot vainīgais riskēja ar savu dzīvību. 2) Malfojs sagaidīja Hariju kājās stāvot, jo uzskatīja zem sava goda izrādīt vārgumu un gribēja vēl pēdējo reizi justies varens saimnieks, kaut vai tie soļi būtu jāpaveic pēdējiem spēkiem; 3) to miršanu Malfojs bija izskaitļojis diezgan precīzi (izsaucis kādu reģi; pārbaudījis ar laikgriezi), jo citādi nemaz nebūtu trijotni saucis, baidīdamies, ka pēc tādas atzīšanās viņu iebāzīs Azkabanā; 4) Un vienlaikus viņš ar savām nāves runām mazliet koķetē, mēģina iežēlināt un dabūt cauri kārtējo spēlīti; 5) pareģojuma viltošanas tēmu es vēl paanalizēšu nākamajā nodaļā vai bišķi vēlāk, bet pamatdoma ir tā, ka Malfojs abus Izredzētos atsauca ar mērķi vēl uz beigām paņirgāties, atklājot, ka patiesībā īstais pareģojums attiecies uz viņa dēlu, un tas, kas noticis, bijusi veiksmīgi sapīta intriga. Vispār drausmīgi pretrunīgs burvis, augstprātīgs, ļauns, viltīgs, bet ģimenes dēļ gatavs uz visu, pat uz uzskatu nodošanu. |
|
HermaineMan nemaz nav sarežģīti atklāt savus jautājumus. :) It sevišķi, ja tie kādā veidā tev var palīdzēt labāk saprast, kā jūtas tava stāsta lasītājs.
Paši svarīgākie jautājumi droši vien ir apmēram šādi:
"mums izpalīdzēja Pīters" - cik sen Pīters sadarbojās ar slīdeņiem? Vai jau pirms piektā skolas gada? Vai Malfojiem bija zināms Severusa un Lilijas sakars un Princeses piedzimšanas fakts? (Pēc stāsta spriežu, ka laikam nav, bet vai spriežu pareizi?)
Vispār gribētos dzirdēt arī kādu pilnīgāku versiju par pašu Pīteru, īpaši par viņa lomu Poteru ģimenes nodošanā Voldemortam. Kā jau teicu iepriekš, man liekas, ka tur slēpjas kas vairāk; varbūt tā bija Pītera ideja, ko viņš iestāstīja Džeimsam? Autora atbilde: rnMan patīk tavi jautājumi. Nācās palauzīt galvu. Lai kā man gribētos, uz visiem uzreiz neatbildēšu, jo gan par pareģojumu, gan par Svešovskiem vēl tiks rakstīts. Šajā fanfikā ir dzīvi gan Rodolfuss, gan Rabastans, lai gan Roulingai, man šķiet, viņi abi Burvju kara laikā tika iznīdēti. Un, jā, viņiem piemīt spēja uzburt ilūzijas, bet pašiem palikt neredzamiem. Lūcijs to zināja, tāpēc uzreiz saprata, ar ko darīšana, lai gan nebija īsti pārliecināts, kurš Svešovskis tas ir. rn rnrnMalfoji zināja par Severusa un Lilijas attiecībām, bet nezināja par Princeses piedzimšanu. Narcisa (manā variantā) mācījās vienā gadā ar Severusu. Lūcijs bija 5-6 gadus vecāks par viņiem. Būdama jaunākā savā gadā, neglīta, nesabiedriska un bailīga, Narcisa skolas laikā mēģināja turēties kopā ar Severusu, kurš gan viņu ievēroja tikai tad, ja tuvumā nebija Lilijas. Pārējā laikā viņa tika atšūta un tāpēc pasāka pārīti izspiegot. Liliju viņa uzraudzīja īpaši, jo tad radās iespēja Severusam atstāstīt kaut ko sliktu par viņa draudzeni, vai (vēlākos gados) piegādāt informāciju Lūcijam. Kad Severusa un Lilijas attiecības beidzās, Narcisa joprojām turpināja Liliju izspiegot un manīja, ka Lilija uzvedas aizdomīgi. Protams, Narcisa par saviem novērojumiem ieminējās Lūcijam, bet tas, baidīdamies, ka Severuss varētu uzzināt un atgriezties pie Lilijas, aizliedza Narcisai izplatīt baumas. Kad pēc vasaras brīvlaika Lilija atgriezās skolā un izturējās, it kā nekas nebūtu noticis, Narcisa nosprieda, ka bērns droši vien nav izdzīvojis, tāpēc nevienam neko neizstāstīja. rn rnrnPar Pīteru - derētu atsevišķs stāsts, bet patlaban neredzu, kur tas varētu parādīties šajā fanfikā, jo nav neviena izdzīvojuša personāža, kas šos notikumus labi atcerētos un spētu izklāstīt. Varbūt tas varētu uzpeldēt kādos Lūcija pierakstos. Negribas kaut ko iesūtīt atsevišķa fanfika veidā. Mana ļoti noīsinātā versija žurka (Tarpastis) ir mazs dzīvnieciņš, lodā visur, visu noskatās un noklausās. Tad nu jau pašos pirmajos zvēromaga gados (otrajā, trešajā) slīdeņi (visdrīzāk, Mulsibers vai Eiverijs) Pīteru pieķēra ļoti nepatīkamā situācijā, nosūdzēja Lūcijam, un tas sāka grifidoru šantažēt, pieprasīja no viņa informāciju un lika darīt dažādas sīkas nelietības. rn rnrnVēl ir tāds pieņēmums, ka Grifidora tornī Pīters nevienam diži nerūpēja, un Siriuss ar Džeimsu mēdza Pīteru izzobot un pazemot, ko tas ļoti necieta un pamazām sāka savus draugus nīst. Tā šķiet, ka Pīters iestāstīja Siriusam, ka tiekot vaļā no slepensarga pienākumiem, viņš būs noderīgāks Ordenim, jo ir labāks kaujinieks. Siriuss (kuram jau bija apnicis tēlot Poteru pieskatītāju, pārtikas piegādātāju, izklaidētāju) pēc tam tikmēr apstrādāja Džeimsu, kamēr tas piekrita nomainīt slepensargu. Visas vainas uzgrūšana Siriusam bija Pītera atriebība par agrāko izturēšanos. rn rnrnKāpēc Pīters pārmetās pie nāvēžiem? Šantāžas un liktenīgu attiecību dēļ un tāpēc, ka Voldemorts prata katram savam kalpam iegalvot, ka viņš ir nozīmīgākais, vērtīgākais, talantīgākais utt. Pīteram tāda attieksme ļoti patika, viņš savā ziņā Voldemortam pieķērās, varbūt pat dievināja - tas varētu izskaidrot, kāpēc Pīters pēcāk metās atjaunot Voldemorta varenību. rn rnrnTādas ir manas atbildes, ņem par labu :) rn rn |
|
HermaineOho, tā tik bija nodaļa! Lasīju ar neatslābstošu interesi visā nodaļas garumā. Katrā ziņā tad šeit daudz kas savilkās kopā un tika atbildēts uz dažiem jautājumiem, tomēr beigas uzdeva kaudzēm jaunus. Neesmu rakstniece, tāpēc diemžēl nevaru saturiskti tik labi recenzēt tavu darbu kā kaiva, taču intriga ir, un ir pamatīga. :) Tavs rakstīšanas stils ir vienkārši perfekts, piemēram, "Blēzs plaukta putekļos iezīmēja viļņotu līniju." - nezinu kādēļ, bet šis teikums vienkārši tā iedzīvināja manu iztēli, ka visu turpmāko tavu daiļdarbu redzēju itin kā filmā, it kā pati tur būtu klāt, jo tavi apraksti par tēlu darbībām ir tik sīkumaini un detalizēti, ka tas viss kļūst "reāls". Tāpat arī tavi tēli patiešām uzvedas kā burvji un maģiju patiešām lieto bieži un daudz, kas bieži vien citos stāstos pietrūkst. Un vēl man ļoti patika, ka arī Pīters Sīkaudzis tiek iesaistīts šajos notikumos un par viņu stāstīts kas vairāk, jo vienmēr, lasot oriģinālās grāmatas, man rodas sajūta, ka Roulinga ir parādījusi Sīkaudža tēla aizberga vismazāko virsūdens maliņu un tur jābūt kam vairāk par prastu gļēvulību. Protams, ar vislielāko nepacietību gaidīšu nākamo turpinājumu. :) Ak jā, kļūdas - tikai viena: "Mana dēls (..)". Autora atbilde: Paldies! Man prieks, ka tev patika. Ar šo nodaļu gāja grūti, kaut gan patiesībā tā veidojās jau Kalpa atmiņās (Kauja) un vēl kaut kas no tā bija vienā atbildē tavai recenzijai, tomēr ķerties klāt pašam svētākajam, proti, Pareģojumam bija mazliet briesmīgi. Laikam nav labi prasīt, kādi jautājumi tev radās pēc šīs nodaļas, bet būtu interesanti uzzināt. Tavas recenzijas man ir svarīgas, it īpaši ja tur tiek kaut kas aizrādīts, jo es tik tiešām daudz ko nezinu un cenšos mācīties. Te bija viena lieta, ar ko īpaši mocījos tieša runa Lūcija stāstījumā, vietās, kur to negribēju apvienot vienā rindkopā. Nezinu, kā tādu noformē (liek pēdiņās, vai kā citādi). Liku pa vidu citu tekstu, bet reizēm pašai liekas, ka tas ir samocīts. Droši vien vēl kādu rindkopu pamainīšu, ja ienāks prātā kas labāks. rnNu jā, es rakstu, kā redzu, tikai viena nelaime - nekad Lielbritānijā neesmu bijusi, tā kā nevaru zināt, cik tā bilde ir īsta. rnTurpinājums varētu būt pēc trim nedēļām, es tā ceru. |
|
kaivanu man likās gana skaidri. tā nav lieta kur hermione šaubīsies un svārstīsies :> tanī brīdī tālāki paskaidrojumi var arī pagaidīt |
|
kaivablaukš! te nu mēs beidzot esam :D nu pilnīgs Duče. tu esi lasījusi Krusttēvu? ;>>> bet tas jau ir vnk neatvairāms mūžam atdzīvināms tēls ^_^ man šķiet šī ir vislabāk uzrakstītā nodaļa līdz šim. harmoniskāka. iepriekš tas notikumu jūklis bija mazliet par daudz lieli salāti bet tas jau ir normāli. arī valoda, izteicieni, frāzes- labāk nekā iepriekš. te ir jūtams ka tas vairāk veidojas par personisko Balsi. salīdzinot ar to ainu kur harijs ierodas pie dērslijiem- kas bija diezgan smieklīgi klišejiski-dramatiska bet tas arī ir pavisam normāli- un tikuntā labāk nekā daudzu citu "iesācēju" darbos. var redzēt ka tu meklē jaunus vārdus balstoties uz senajiem-zavestības- kā arī ieliec folkloras ļoti ietilpīgos terminus modernā kontekstā- valodoja. un sanāk ļoti labi. nerunājot nemaz par to ka esmumilziga folkloras fane:>>> ak jā un jau iepriekš gribēju teikt ka nevils bija pazudis uz ilgu laiku. parādījās kā saukts :> Paldies! Lieliski pavadīts laiks, aizraujoši un iedvesmojoši un tik labi ka tieši šinī momentā top kaut kas lasīšanas vērts! Autora atbilde: rnPaldies. Nē, neesmu lasījusi, varbūt šovasar pieķeršos. Man vienkārši likās, ka Malfojs tā varētu izturēties. Nezinu gan, vai tas ir pietiekami pārliecinoši, kā viņš mēģina Hermioni pierunāt. Tur vajadzētu būt sīkākam stāstam par to vecāku slēpšanu (iemeslam, vietas izvēlei), bet es izņēmu ārā. Notikumu jūklis pamazām saies vienkopus, vismaz tā ir domāts. rn rnrn rn rn |
|
HermaineVienmēr prieks redzēt šim stāstam nākamo turpinājumu! :)
Katrā ziņā brīnumi un intrigas ir pārsteidzošas un ceru, ka tas tiešām novedīs līdz kādam kopsaucējam, jo šobrīd notiek tik daudz dažādu lietu, ka pagaidām viss liekas pēc tāda kā ievada kam milzīgākam un pamatīgākam. Tās gredzena lietas gan mani izbrīnīja - "Draņķasine ar to spētu izturēt vien pāris minūtes." Ja pareizi saprotu, tad Malfojs fleitē par to gredzena tīrasiņu būšanu un tas novērtē savas valkātājas patieso spēku, vai tā? Autora atbilde: Paldies :) Patiesībā jau šī ir tāda notikumiem apaudzēta trešdaļa no iepriekšējās nodaļas. Visi notikumi ir saistīti un vienas lietas noved pie citām, vienīgi pastāv risks, ka var sanākt "burbuļa efekts". Bāc un nekas īpašs. Ceru, ka tā nebūs. rnGredzens ir spēcīgs maģisks objekts, varbūt gluži ne tik īpašs, kā Malfojs apgalvo, bet pietiekami bīstams, lai sagādātu ciešanas. Vismaz Goils sākumā izteica versiju, ka tas ir Asiņainā Barona gredzens. Tāpēc tā Malfoja murmināšana par Dibinātājiem, spokiem utt. Kur Rons ņēma gredzenu, tas tālāk tiks pieminēts. Katrā ziņā viņš nezināja, ka tas ir bīstams, citādi nebūtu devis. Zināmā mērā Malfojs tiešām fleitē (vismaz par tām minūtēm), pielien, manipulē, bet vienlaikus viņam ir savas teorijas par šo konkrēto draņķasini, vientiešu pēcnācēju maģiskajām spējām un izcelsmi. Var jau būt, ka tās idejas ir alternatīva viņa mēģinājumam samierināties ar realitāti (ka ir vientiešu pēcnācēji, kas spēj būt gudrāki un talantīgāki par viņa dzimtu).rn |
|
HermaineJa reiz kaiva ieminējās par lasītāja viedokli attiecībā pret saīsinājumiem, tad, manuprāt, vajadzētu tomēr pieturēties pie vienota standarta, ja vien oficiālais tulkotāja darbs kā tāds nav uzskatāms par kļūdu. Un tad arī attiecīgi paskaidrot kļūdas labojumu un sava tēla vārda vai saīsinājuma lietojumu. Nesaku, ka fanoju par "šiem stulbajiem saīsinājumiem", tomēr terminoloģija ir tāda lieta, kas palīdz uzreiz lasītājam atpazīt jau izveidotu tēlu, jo jebkurš jauns vārda skanējums arīdzen piešķir tēlam citādāku noskaņu. |
|
amalija"Kur gan tie varoņi būtu likušies bez mammām, kas īstajā brīdī atnāk un izglābj, pat ja tās ir svešas mammas? " Tas nav joks, jo tā ir mana ķecerīgā pārliecība. Pirmo reizi Poteru no Voldemorta gada vecumā izglāba paša māte, ziedojot dzīvību. Otrreiz tā bija Narcisa Malfoja, kura sameloja nāvēžiem, ka Poters ir miris. Un sameloja viņa gluži savtīgu iemeslu dēļ, lai tiktu pilī un atrastu savu dēlu. Vispār tā epizode ir diezgan nepatīkama (kā viņa tos nagus tur iecirta), bet manas domas ir tādas, ka, ja viņa būtu atklājusi patiesību, karš beigtos citādi. Atvainojos, patiesībā šī piezīme pat neattiecas uz manis sagudroto fanfika fragmentu. Par to labāk diskutēt forumā. |
|
kaivapatiesībā visbiežāk kad tu runā jokus, tu grasies pateikt kaut ko būtisku man liekas es tūlīt pārsniegšu pieļaujamo atsauksmju skaitu |
|