Hermaine"Spēlējāmies ar svešām dzīvēm un arī ar savām; bija drāmas, sapņi, ilgas un vēlmes, intrigas un emocijas, deviņu Rihtera ballu vētras ūdens glāzē, bet patiesībā tas pats siltais pīļu dīķis un kāršu namiņi, kas sacelti smilšainajā, grīšļiem apaugušajā krastmalā. Mēs uztraucāmies un par kaut ko pārdzīvojām, risinājām svešas problēmas un bāzām degunus svešās darīšanās, vienmēr visu viens par otru zinājām un bijām sapīti sarežģītā, lipīgā emociju un pašizdomātu pienākumu tīklā."
Par šo teikumu vien varu ielikt 10 balles. Gluži kā matemātiska formula, kas tik vienkārši atklāj un ataino ikviena parastā un vienkāršā cilvēciņa tik paša sarežģīto un nevienkāršo dzīvi. Perfekta filozofija, prieks tādu palasīt. |
|
Kaķurēgs
Lieliski vārdi... Kad lasīju primoreiz, tad tiku tikai līdz pusei un tajā brīdī neiedziļinājos kontekstā. Taču tagad lasot otrreiz visu saprotu. Nāk atmiņā Laimas Muktupāvelas "Totēmi" - līdzīgs rakstīšanas stils un dzīva valoda. |
|
ScorpseLielisks stāsts, lieliska valoda. Tuvs un zināms sižets, nē, ne sižets. Notikušais un notiekošais - tas šķiet esam tas tuvais. Diezgan bēdīgi, bet drosmīgi. Uzrakstīts lieliski, likās, ka pati klīstu pa mazdārziņiem un ēdu zemenes, un jūtu sauli un karstumu. Mazliet neskaidri gan ir tie iekšā notikušie procesi, kas lika tā rīkoties. Un arī pēdējā rindkopa likās esam par daudz sevi attaisnojoša. Viens no labākajiem darbiem, ko esmu še lasījusi. Autora atbilde: Awwwww! :)) Paldies, paldies *paklanās publikai* Padomāšu par to pēdējo gabalu. Varbūt tiešām vēl kas labojams ienāks prātā. Paldies! |
|
lirellalieliski... filosofiskā tēma ... mna arī tā dažreiz gribētos - vienkārši atteikties no burzmas. bet... ilgi jau cilvēks nevar viens... Autora atbilde: Tāpēc jau karaliene atgriežas. Un dodas daudz tālāk par sākumpunktu. |
|